Kā 1700 vēlētāji atdeva 2559 balsis par fiktīvu Saeimu

Pēc dažām dienām paies tieši 80 gadi kopš tādām Saeimas vēlēšanām, kur vēlēšanu iecirkņos savāktais balsu skaits sistemātiski pārsniedzis šajos iecirkņos dzīvojošo vēlētāju skaitu.
12.07.2020. Arnis Kluinis
 
ACĪM REDZAMI, kā vēlētāji tiek dzīti uz vēlēšanu iecirkņiem: “Arī uz vēlēšanām strādnieki un darba inteliģence devās organizēti, nesot strādnieku vadoņu attēlus, karogus un lozungus,” šo bildi aprakstīja žurnāls “Atpūta” 1940. gada 19. jūlija numurā ©no LNB krājumiem

1940. gada 14. un 15. jūlijā notikušās Saeimas vēlēšanas ir pilnīgi pamatoti izslēgtas no Saeimas vēlēšanu vēstures. Ja vēlētājiem ir jāievēlē viens deputāts no viena deputāta kandidāta un visi deputāti no vienas partijas izveidota saraksta, kurā kandidātu skaits atbilst deputātu skaitam, tad jau no formālās puses rodas jautājums, kāpēc šāda procedūra netika noformēta kā referendums. Tik daudz jau nu visi zina Latvijas vēsturi, lai nebūtu domstarpību par to, ka konkrētajā gadījumā uz balsošanu bija jāliek jautājums par vai pret Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai.

Falsifikāciju ķēdes posmi

Pirms nepilniem simts gadiem Latvijā notikušais nav nekāds brīnums. Jau paralēli tam, kā par vispārpieņemtu praksi 19. gadsimta Eiropā kļuva valsts varas pamatošana ar vēlēšanu vai referendumu rezultātiem, veidojās arī prakse, kā šos rezultātus viltot. Tā tas gāja visu 20. gadsimtu un turpinās 21. gadsimtā. Šāda pieredze neatstāj ne mazākās cerības uz reālu referendumu jau okupētā teritorijā, par kādu bija jau kļuvusi arī Latvija 1940. gada jūlijā. Vai tiešām kāds okupants būs ar mieru atdot savu ieguvumu bez īsta kara vai vismaz kara draudiem? Tikai tādos gadījumos, kad citu valstu spiediena dēļ okupantam ir nācies pieļaut ārvalstu novērotāju klātbūtni teritorijās, par kuru likteni jāpieņem lēmums, ir jēga procedūrai, ar kādu arī šo teritoriju iedzīvotājiem ļaus piedalīties šāda lēmuma pieņemšanā. Tikai tad, ja ārvalstu novērotāju klātbūtne jau personificē ārvalstu garantijas, ka iedzīvotāju balsojums vispār tiks ņemts vērā, var sākties balsojuma organizēšana. Ar šādu nosacījumu iedzīvotāju gribas izteikšanai principā derētu arī vēlēšanas.

1940. gada vasarā Latvijā nebija nekādu priekšnoteikumu ne referendumam, ne vēlēšanām. Visi nepieciešamie apstākļi bija radīti tikai falsifikāciju ķēdei, kurā viens no posmiem bija pēc būtības par referendumu saucama pasākuma nosaukšanā par vēlēšanām. Tīri taktisku apsvērumu dēļ vēlēšanu rezultāti bija vieglāk viltojami nekā referenduma rezultāti. Proti, tajā brīdī okupanti jau bija parādījuši sevi pietiekami skaidri, lai Latvijas iedzīvotāju vairākums neticētu, ka pietiks viņiem nobalsot pret Latvijas pievienošanu PSRS, lai pievienošana nenotiktu. No otras puses, okupanti vēl nebija šeit izvērsuši represijas tādā apjomā, lai iedzīvotāji neatļautos ne masveidīgu referenduma boikotēšanu, ne bezcerīga protesta balsošanu pret pievienošanu PSRS. Tieši otrādi, balsojums bija vajadzīgs kā piesegs tālākai represiju izvēršanai līdz līmenim, kas iedzina Latvijas iedzīvotājos pietiekami lielas bailes, lai 99% no viņiem piedalītos un balsotu visās vēlēšanās un arī referendumos atbilstoši padomju okupācijas režīma prasībām līdz pat pagājuša gadsimta 80. gadu beigām.

1940. gada vasarā tik lielu baiļu vēl nebija, tāpēc okupācijas režīmam nācās lavierēt jeb iedzīvotājus speciāli nesatracināt. Uz 14. un 15. jūlija vēlēšanām viņi tika vilināti ar ilūzijām, it kā viņiem jāpiedalās tādas Latvijas Republikas atjaunošanā, kāda tā bija līdz Saeimas padzīšanai līdz ar Kārļa Ulmaņa izdarīto valsts apvērsumu 1934. gada maijā.

Atsevišķu izcēlumu pelna tas, ka vēlētājiem neko neteica ne tikai par Latvijas pievienošanu PSRS. Viņi ne ar vienu zilbi netika informēti par savu piedalīšanos nevis Saeimas, bet Tautas Saeimas vēlēšanās. Jā, Saeima tika šādi pārsaukta mirkli pēc vēlēšanām, bet - tikai pēc vēlēšanām. To rezultātus nodiktēja okupācijas karaspēka klātbūtne, bet kaut daļēji ietekmēja arī propaganda ar ilūzijām un alūzijām par demokrātisko Latviju, kurā bija savulaik bijusi Tautas padome, bet ne Tautas Saeima.

No šodienas skatpunkta viegli pārmest priekštečiem, kuri piespieda sevi noticēt tam, pret ko liecināja viss, ko viņi 1940. gada vasarā jau zināja, tai skaitā redzēja paši ar savām acīm. Viņi, tātad, tik tiešām gāja uz vēlēšanām tādā skaitā, lai pēc tam neviens neuzņemtos apgalvot, ka vēlēšanu rīkotāju paziņotais par 94,7% balsstiesīgo piedalīšanos vēlēšanās ir acīm redzami meli. Uz vēlēšanām gāja daudzi un vairāk par pusi aizgāja noteikti, bet acīm redzamais nedod skaitļus, vai patiešām aizgāja 95% balsstiesīgo, vai 85%, vai tikai 75%, vai vēl mazāk.

Šajā reizē palūkosimies uz 1940. gada notikumu izpēti pārstāvošajā literatūrā līdz šim nemanāmu faktu, ka savu ieguldījumu 94,7% sasniegšanā ir devis arī tāds vēlēšanu iecirknis, kurā nobalsojušo skaits pusotru reizi pārsniedzis šim iecirknim pierakstīto balsstiesīgo skaitu. Tas nenozīmē, ka neviens līdz šim nav izteicis pieņēmumus par vēlēšanu rezultātu viltošanu, taču šī tēma apspriesta mazāk nekā citi argumenti, ar kuriem tāpat pietiek, lai neatzītu ne 1940. gada 14. un 15. jūlijā notikušās Saeimas vēlēšanas, ne ievēlētās Saeimas tiesības pieņemt kaut kādus lēmumus Latvijas Republikas vārdā.

Vērts palasīt okupācijas laika avīzes

Konkrētie piemēri tādi, ka jebkurš interesents var iesaistīties to izpētē. Nav jāiet uz arhīviem, bet jāpieslēdzas Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālo resursu periodikas sadaļai. Citiem vārdiem sakot, nav jāiziet no mājas, lai lasītu padomju okupācijas režīma avīzes, kas 1940. gada jūlijā pildīja uzdevumu apliecināt gandrīz visu balsstiesīgo piedalīšanos Saeimas vēlēšanās. Protams, ka tieši tāds pats uzdevums bija arī oficiālajās vēlēšanu komisijās ieliktajiem cilvēkiem un vēl daudziem citiem komunistu partijas un okupācijas režīma funkcionāriem. Visi viņi centās un pārcentās, sniedzot ziņas par vēlēšanu rezultātiem. Vēlēšanu kopējie rezultāti tika piegludināti atbilstoši veselā saprāta prasībām, bet reģionālās preses līmenī parādījās un līdz šai baltai dienai nav atsauktas ziņas par fantastisku vēlētāju skaitu, par kādu atskaitījušās vietējās vēlēšanu komisijas. Šo notikumu dalībnieku mūsu vidū vairs nav, bet varbūt viņu bērni vai bērnubērni var dalīties ar ģimenēs saglabātiem nostāstiem par 1940. gada Saeimas vēlēšanu balsu skaitīšanu Latvijā un jo sevišķi Auces pagastā.

AUTENTISKI UN VISIEM PIEJAMI Latvijas 1940. gada okupācijas laika dokumenti - “Zemgales Balss” publikācijas par neticami lielu balsotāju skaitu attiecībā pret balsstiesīgo skaitu

Atšķirsim avīzes “Zemgales Balss” 1940. gada 15. jūlija numura 4. lpp., kurā uz apgalvojuma, ka gandrīz vai visi balsstiesīgie savas vēlēšanu tiesības jau izmantojuši vēlēšanu pirmajā dienā, tiek balstīts aicinājums izdarīt to pašu kaut vai vēlēšanu otrajā dienā. No sākuma standartfrāze, ka “visos Zemgales novados piedalīšanās Saeimas vēlēšanās vakar bija ļoti dzīva” - tiktāl tieši tas pats, kas visās 15. jūlija avīzēs, nomainot tikai vietvārdus un pagrozot vienu un to pašu vārdu kārtību vai sinonīmus. Tomēr tālāk seko skaitļu jūra, kādā vairums izdevumu savus lasītājus neiegremdēja. Tiklīdz “Zemgales Balss” iegremdēja, tā nācās sniegt paskaidrojumu: “Dobeles pilsētā piedalījušies 1398 vēlētāji no 1800 balsstiesīgiem (toreiz ar s, nevis ar ss - Neatkarīgā), Aucē - 1912 (1700). Kā redzams, Aucē nobalsojuši vairāki apkārtējo pagastu iedzīvotāji.”

Grūti iedomāties, kāpēc lai simtiem cilvēku jūgtu zirgus braucienam uz Auci, nevis uz tuvāko no Latvijā kopā 1255 vēlēšanu vietām, bet neiespējami noticēt tās pašas avīzes 16. jūlija numurā 1. lpp. rakstītajam, ka divās dienās kopā 2559 cilvēki nobalsojuši tieši Aucē, kur tajās dienās nav uzrādīts ne gadatirgus, ne dziesmu svētki.

Turpat izrādījās ka arī Dobele pārsniegusi savu 1800 balsotāju limitu ar 1896 balsojumiem.

Pašā Latvijas nomalē esošā Ruba plānoto 1000 balsu vietā saņēmusi 1105 balsis, ko varētu mēģināt izskaidrot ar Latvijas un Lietuvas vienošanos dot dzelzceļa brīvbiļetes Latvijas pilsoņiem braucienam uz vēlēšanām un atpakaļ. Kā zināms, Ruba atrodas pie Rīgas-Mažeiķu dzelzceļa līnijas, pa kuru cilvēki varbūt iebrauca Latvijā līdz tuvākajam balsošanas punktam.

Avīze “Brīvā Venta” zem 1940. gada 17. jūlijā 1. lpp. virsraksta “Simtprocentīga Latvijas Darba ļaužu bloka uzvara” piebilda, ka pašā “Ventspilī par Latvijas Darba ļaužu bloku nodotas pat vairāk balsu, kas izskaidrojams ar vēlēšanu laikā iebraukušiem vēlētājiem no citurienes”.

Balsu sadalījuma plāni ar vismaz divām nullēm galā signalizē par ļoti aptuveni noteiktu balsstiesīgo skaitu, bet nevarēja būt tā, ka iecirkņiem ļautu savu balsotāju skaitu būtiski samazināt uz noapaļošanas rēķina un atskaitīties par augstu balsošanas aktivitāti, kas tomēr nedotu pietiekami lielu balsojušo kopskaitu. Vēlēšanu organizatoriem vajadzēja nodrošināties, lai nekur nepietrūktu vēlēšanu zīmju. To neizmantošana vēlēšanās būtu bijusi valsts mantas izšķērdēšana, tāpēc vēlēšanu zīmes vēlēšanu urnās un Latvija Padomju savienībā nonāca bez Latvijas iedzīvotāju ziņas un piekrišanas.