Latvijas robežas ir kauju rezultāts

Latgali Latvijai nepievienoja Latgales latviešu kongress, kas notika Rēzeknē 1917. gada 9. un 10. maijā, bet Latvijas Republikas armija, kas to pašu Rēzekni ieņēma 1920. gada 21. janvārī.
23.08.2020. Arnis Kluinis
 
TĀ IZSKATĀS Krievijas pilnvarotu personu paraksti zem Latvijas un Krievijas miera līguma ar vārdiem, ka “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti” utt. ©Oksana Džadana/ F64

Pavisam nesen apritējusī simtgadu jubileja Latvijas un Krievijas līgumam ir lielisks iemesls atcerēties par karu, kura rezultātā 1920. gada 11. augustā Rīgā šis līgums tika parakstīts. “Galvenais, ko Latvijas sarunvedēji varēja izmantot šajās miera sarunās, bija Krievijai traucējošā Latvijas armijas klātbūtne Latvijas-Krievijas frontē,” līguma simtgades pasākumā teica Latvijas Valsts prezidents Egils Levits. Turpat viņš atkārtoja Latvijas sarunu delegācijas vadītāja Jāņa Vesmaņa (1878-1942) veltījumu Latvijas armijai: “Mazs bij’ šis spēks, bet uzticīgi viņš stāvēja savās sargvietās. Šis spēks bij’ mūsu delegācijas vienīgais balsts un uzticīgais sabiedrotais.”

Ne aizmirstais, bet piemirstais karš

Par Latvijas Republikas rašanos Pasaules kara un pēc tam lokālu starpvalstu un pilsoņu karu rezultātā šaubu nav nevienam, taču daudzi cilvēki par šo cīņu finālu Latvijā uzskata ar Bermonta vārdu pazīstamā karaspēka grupējuma izdzīšanu pāri Latvijas jeb Krievijas Kurzemes guberņas dienvidrietumu robežai 1919. gada decembra vidū. Nav tā, ka līdz šim Latvijā valdījušie režīmi būtu veidojuši tādas vēstures versijas, kurās 1919. un 1920. gada mijā notikusī kara darbība pārnešana uz austrumu fronti tiktu pilnīgi slēpta vai noliegta, taču liela vērība tai nav pievērsta. Nevienam režīmam nav bijusi vajadzība peldēt pret straumi, speciāli uzturot cilvēku atmiņā to, ko aizmirst bija ērtāk nekā atcerēties.

1920. gadā dzīvojošie cilvēki alka beidzot tomēr tikt laukā no 1914. gadā sāktās karu virtenes un pie pirmās izdevības pievērsās tam, ko var darīt miera apstākļos. Tas attiecās uz Latvijas iedzīvotāju vairākumu, kuriem fronte vairs virsū nenāca. Tā vai nu stāvēja uz vietas, vai virzījās uz austrumiem no viņiem tālāk. Aktīva kara darbība Latvijas un Krievijas frontē notika patiešām tikai 1920. gada pirmajos mēnešos. Tas ļāva visiem, kuri to vēlējās, šo gadu kopumā nosaukt jau par miera gadu. Vēl jo ērtāk noapaļot pāreju no kara uz mieru ar pāreju no 1919. gada uz 1920. gadu ir mūsdienu cilvēkiem.

Protams, ka Latvijas valsti nevarēja radīt vienā mēnesī. Bija jāpiedzīvo lielas ciešanas un jānes milzīgi upuri sešu gadu garumā, bet tie varēja izrādīties veltīgi, ja kaut kas būtu nogājis greizi 1920. gada janvārī. Tad Latvija nedabūtu Krievijas pilnvarotu personu parakstus zem Latvijas un Krievijas miera līguma 2. panta vārdiem, ka “ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valststiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.” Savukārt bez šāda līguma Pirmā pasaules kara uzvarētājvalstis vēl gadu vēlāk nebūtu atzinušas Latviju de iure un nevarētu uzturēt šo atzīšanu spēkā pēc Latvijas valsts neatkarības zaudēšanas līdz neatkarība atjaunošanai un līdz šai baltai dienai.

Tēze par Latvijas valsts radīšanu ar militāru spēku nenoniecina Latgales kongresu tajā laimīgajā brītiņā, kad cilvēkiem šķita, ka pēc ļaunā Krievijas cara gāšanas viņi varēs savu nākotni nokārtot ar mītiņiem un manifestācijām, manifestiem, rezolūcijām vai referendumiem. Labi, ka bija arī šāds laika periods, lai cilvēki tiktu skaidrībā par jūtām, kādu nākotni tad viņi vēlētos labā ticībā, ka tā iespējama. Pēc tam nācās ņemt rokās ieročus un šo nākotni izcīnīt. Tas nenozīmē, ka cīņu gaitā cilvēki vispār nebūtu mainījuši savus sākotnējo nodomus un piederību pretējiem spēkiem, tai skaitā bruņotiem spēkiem. Konkrētajā gadījumā nekādas pārvērtības Rēzeknē un Latgalē kopumā nebija notikušas. Iedzīvotāji tur nesagaidīja Latvijas armiju ar mēslu dakšām, t.i. ar ieročiem, ar kādiem apgādāties kara laikā bija varējis katrs, kas to gribēja. Tas nebūt nav pašsaprotami teritorijā, kuru Rīgā izdotais žurnāls “Jaunā Nedēļa” 1927. gada 17. numurā zem uzmundrinoša virsraksta “Latvijas trešā zvaigzne - Latgale” aprakstīja šādi: “Ja latgalietim prasa, kādas tas tautības, viņš atbild - katolis, bet reizēm piebilst arī - polis, jo poļi uz šejieni otrreiz atnesuši katoļticību.”

ZINĀTNE UN PRAKSE. Pirms gandrīz pusotra gadsimta Augusts Bīlenšteins iezīmēja kartē “latviešu tautas cilšu un valodas robežas”, kas vismaz aptuveni sakrīt ar tagadējām starpvalstu robežām

Pret Latgales kongresa lēmumu, ka vajag apvienot (jo pats kongress neko pievienot nevarēja) Vitebskas guberņas latviešu jeb latgaliešu apriņķus ar Vidzemes un Kurzemes guberņām ar kājām balsoja Francis Kemps (1876-1952), kurš pameta kongresu un aizveda sev līdz apmēram 50 no 232 kongresa delegātiem. Pēc tam viņš iekārtojās Latvijas Republikā un šādu notikumu gaitu žurnāla “Latgolas škola” 1932. gada 5./6. numurā izskaidroja tā, ka “pasauļu kari, revolūcijas, kuru mutuļos mūsu mazā Latgale tika ierauta un svaidīta visstiprāk, visu pārgrozīja un mūsu dzīvi iekārtoja tā, kā mēs nevarējām ne izdomāt, ne paredzēt”. Proti, “atlika vien savus kaulus glābt no austrumos atvērušas komunisma elles”, kuras uguņos viņš tomēr sadega šo vārdu burtiskajā nozīmē - gāja bojā ugunsgrēkā sava izsūtījuma vietā Sibīrijā, Tomskas apgabalā.

Miers vajadzīgs vājākajam

Tikpat nozīmīgs kā Latgales kongress Latvijas valsts tapšanai bija Augusts Bīlenšteins (Bielenstein, 1826-1907) ar savu pētījumu “Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert” (“Latviešu tautas cilšu un valodas robežas tagad un 13. gadsimtā”).

Pirmais, par ko 1920. gada 16. aprīlī vienojās Latvijas un Krievijas miera slēgšanas delegācijas, bija valstu robežu noteikšana “pēc etnogrāfiskā principa” un konkrēti pēc tā, kā Pēterburgas zinātņu akadēmijas loceklis A. Bīlenšteins cilšu un valodas robežas izpētījis un aprakstījis šīs pašas cienījamās organizācijas apgādā 1892. gadā izdotā grāmatā. Cienījams avots grāmatā uzrādīto robežu aktualizācijai bija Krievijas 1897. gada tautas skaitīšanas dati. Tomēr A. Bīlenšteina kartes pārvēršana par Eiropas politiskās kartes fragmentu vilkās mēnešiem ilgi un iespējamās robežas svārstījās līdzi nebūt ne zinātniekiem pētījumiem un atklājumiem. Valodniecības vai statistikas datu loma bija piešķirt solīdumu robežu vilkšanai atkarībā no tā, kādas teritorijas sagrābt vai noturēt bija spējušas abu pušu armijas.

ĻOTI LABA GRĀMATA. Uz Latvijas austrumu robežām 1919.-1920. gadā notikušas kaujas aprakstījis vēsturnieks Ēriks Jēkabsons grāmatā “Piesardzīgā draudzība: Latvijas un Polijas attiecības 1919. un 1920. gadā” (R., 2007). Tā izdota ar Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas finansiālu atbalstu un droši vien tāpēc brīvi pieejama internetā

Vēl uzskatāmāk nekā miera sarunu laikā diplomātu atkarība no karavīriem izpaudās pamiera sarunu laikā. Tieši tad risinājās visaktīvākās kaujas starp Latvijas un Padomju jeb Sarkano armiju Latgales teritorijā. Aicinājumu uz miera sarunām Latvijai bija izteikusi Krievija, tāpēc tai nācās pieņemt Latvijas noteikumus, ka, pirmkārt, runa būs tikai par pamieru, un, otrkārt, sarunas būs slepenas. Ar Sarkanā krusta, t.i., gūstekņu apmaiņas kārtošanu u.tml. mērķiem nomaskējusies Latvijas delegācija iebrauca Krievijā 1920. gada 2. janvārī praktiski vienā laikā ar to brīdi, kad Latvijas un Polijas karaspēku kopīgi sākto uzbrukumu Sarkanajai armijai ievadīja Daugavpils ieņemšana 3. janvārī. Sarkanā armija Latvijas frontē tik tiešām izrādījās vāja, kas izskaidro, kāpēc Krievija ierosināja miera sarunas. Jau minēto Rēzeknes ieņemšanu līdz 21. janvārim novilcināja tas, ka politisku apsvērumu dēl tas tika uzticēts nevis poļu, bet latviešu karaspēka daļām. Taču arī tās spēja aiziet līdz Zilupei 31. janvārī un 4. februārī nostiprināt frontes līniju tā, ka nekādi Sarkanās armijas prettriecieni nebija reāli.

Krievija arī apsolījās revanša pasākumus nerīkot. 30. janvārī tika parakstīts slepens pamiers starp Latviju un Krieviju, uzrādot tādu abu valstu armiju novietojumu, kāds 30. janvārī vairs neatbilda īstenībai. 1. februārī puses parakstīja pamiera papildinājumus, legalizējot Latvijas un Polijas armiju atrašanos tajā līnijā, kādu tās bija ieņēmušas. Vienīgais, ko Krievija tobrīd spēja, bija nesākt pamiera sarunas ar Maskavā jau iebraukušo Latvijas delegāciju, kamēr nebija saņemts Latvijas valdība solījums, ka Polijas karaspēks atstāšot Latgali tūlīt pēc Latvijas un Krievijas pamiera noslēgšanas. Reāli poļi pabeidza iziet no Latgales 1920. gada 22. aprīlī. Līdz tam brīdim Krievija aizrādīja Latvijai, ka tā nepilda savu solījumu, par ko Latvija taisnojās ar valstu robežu neesamību. Pirms valstu vienošanās par robežām nebija zināms, vai poļi atrodas Latvijas (Latgales), vai Krievijas, vai Lietuvas, vai pašas Polijas teritorijā.

Kā Rīga nonāca līdzās Versaļai

Neatkarīgā jau ir pievērsusi uzmanību tam, "kā poļi uzdāvināja latviešiem divdesmit treknos gadus". Tajā reizē akcents tika likts uz Polijas uzvaru pār Sarkano armiju 1920. gada 16. augustā sāktā uzbrukumā pie Vislas. Vēl precīzāk sakot, tas bija uzbrukums pie Polijas galvaspilsētas Varšavas. Sakarā ar šeit izklāstīto Polijas līdzdalību karā starp Latviju un Krieviju rodas jautājums, ko Sarkanā armija darīja pie Varšavas karā, kas šķiet tik labvēlīga Polijai ar tās sabiedrotajiem. Atbilde tāda, Krievija bija pratusi izmantot atelpu, ko tai deva arī reālas frontes līnijas saīsināšana, izslēdzot no tās saskari ar Latvijas armiju. Latvija baudīja Krievijas piedāvāto mieru un integrēja savā teritorijā Latgali, ieskaitot Krievijas atdoto Pitalovu, nevis gatavojās nākamajām kaujām, kādas 1920. gada pavasarī atsāka Polija. Tās pagaidu valdnieks Juzefs Pilsudskis (1867-1935) droši vien pārliecībā, ka pret viņu gan Krievija gatavo revanšu, izlēma sākt uzbrukumu pirmais 26. aprīlī. Veselu mēnesi viņam veicās, bet pēc tam divarpus mēnešus neveicās. Šo mēnešu laikā poļu armija līdz savai galvaspilsētai nevis atkāpās, bet atbēga tik ātri, cik ātri cilvēki ar paunām spēja paši paskriet un zirgus nodzīt.

Latvijai visas pārvērtības Krievijas un Polijas karā nāca kā likteņa dāvanas. Kamēr poļi uzvarēja - labi, jo bija pilnīgi skaidrs, ka Krievija ne par kādu revanšu Latvijai nevar pat sapņot. Kad sāka uzvarēt krievi - arī labi, jo kāds poļiem atgādina, ka nav viņi tik vareni, kā viņiem pašiem pa laikam šķitis. No Latvijas robežu tapšanas viedokļa galvenais ir tas, ka 1920. gada 5. jūlijā poļi atstāja Daugavas kreiso krastu pie Daugavpils un Latvijas karavīri burtiskā nozīmē sāka skriešanās sacensības ar Lietuvas karavīriem, kuri, katri no savas puses skriedami, tālāk ieskries poļu atstātajā teritorijā, lai tā kļūtu par Latvijas vai Lietuvas teritoriju. Kad ar “brīnumu pie Vislas” uzvarēja poļi, viss izrādījās absolūti lieliski, jo tas izslēdza iespēju kādai Sarkanās armijas daļai iegriezties arī Latvijā pa ceļam “pāri baltās Polijas līķim uz Berlīni”. Padomju armijas komandieri pēc sava galvenā politiskā vadoņa Ļeņina norādījumiem jau sacerēja plānus, pavēles un uzsaukumus tālākam uzbrukumam tad, kad Varšavas ieņemšana viņiem šķita ja ne dažu stundu, tad dažu dienu jautājums.

Kad galu galā krievi un poļi bija viens otru notrenkājuši tā, ka abām pusēm bija vajadzīga ilgāka atelpa, Latvija piedāvāja abām pusēm Melngalvju namu Rīgā, kur parakstīt miera līgumu. Leposimies līdz ar E. Levitu, ka 1920. gada 11. augustā noslēgtais Latvijas un Krievijas “miera līgums plašākā Eiropas kontekstā ir daļa no tā saucamās Versaļas-Rīgas sistēmas, kas noteica politisko izkārtojumu Eiropā pēc Pirmā pasaules kara”. Biežāk gan lietota norāde tikai uz Versaļas sistēmu atbilstoši vietai, kur 1919. gada 28. jūnijā tika noslēgts miers starp Pirmo pasaules karu zaudējušo Vāciju un to uzvarējušo valstu koalīciju, bet tiešām tā arī ir, ka 1921. gada 18. martā Rīgā noslēgtais miers starp Poliju un Padomju Krieviju ievilka pēdējās starpvalstu robežas Eiropas politiskajā kartē, kas atspoguļoja Pirmā pasaules kara rezultātus. Šo robežu negrozīšana nepilnu divdesmit gadu garumā iemidzināja visus, kuri bija atraduši pamatojumus ierindot sevi starp kara uzvarētājiem.