Katram ieceļojušajam lasim un taimiņam jāreģistrējas!
Salaca ir viena no septiņām dabiskajām lašupēm, kur krājumi netiek mākslīgi papildināti, un galvenā, pēc kuras stāvokļa tiek novērtēts kopējais lašveidīgo krājums valstī.
Tagad arī zivju video
2016. gadā pētnieku aprēķinātais krājums Salacā bija lieliskā stāvoklī. 30 000 smoltu - zivju pusaudzīšu, kas gatavi doties jūrā. Salīdzinājumam šopavasar tikai 9000, un pret pagājušo gadu tas ir pieaugums. Pērn tikai 5000. Metode, ar kādu līdz šim veikta uzskaite, ir mazuļu elektrozveja un matemātika. Vispirms noteiktā laukumā zivis tiek apdullinātas ar elektrozvejas aparātu. Izklausās briesmīgi, bet tā ir līdzstrāva, zivis neiet bojā. Tās saskaita un tad matemātiski pārrēķina uz visu upes baseinu.
Taču zinātniekiem jāsaprot, kas notiek visā zivs dzīves ciklā un kāpēc tik būtiskas svārstības ir populācijā. Nepieciešami papildu pētījumi, un tagad Salacgrīvā šim nolūkam Salacā uzstādīta uz nārstu migrējošo lašu un taimiņu reģistrācijas aparatūra. Nekādas vardarbības.
Pētījuma vadītājs - ihtiologs un zinātniskā institūta BIOR pētnieks Jānis Bajinskis skaidro, ka vispirms ar norobežojošu sētu zivs tiek novadīta līdz reģistrācijas panelim. Tur tiek automātiski noskenēta, un iegūts tās silueta attēlojums, pēc kura tiek aprēķināts svars. Tālāk tunelī seko ar diodēm un infrasarkano gaismu aprīkota kamera. Pētījuma pirmajā dienā tika konstatēts, ka mūsu taimiņus gaisma biedē, tāpēc, diodes vairs netiek slēgtas iekšā. Palikusi tikai infrasarkanā kamera, taču attēls ir pietiekami kvalitatīvs, lai pārliecinātos par korektu reģistratora darbību. Lūk, vienu glītu no jūras iepeldējušu taimiņu, aptuveni 3 kilogramu svarā, var aplūkot video.
Daugavas metode Salacā neder
Protams, par drošību te ir padomāts - gan par lašu drošību, gan iekārtām. Uzstādīta signalizācija, perimetra novērošanas kameras, ir līgums ar apsardzi, bet vietējā makšķernieku biedrība “Salackrasti” tīra zivju sētu no sanesumiem.
Tieši makšķernieki ir ieinteresēti iemeslu noskaidrošanā zivju populācijas kritumam. Pašlaik Salaca ir viena no retajām Latvijas upēm, kur atļauta lašu un taimiņu licencēta makšķerēšana. Taču tikai pavasaros, kad zivis dodas uz jūru baroties. Makšķernieki vēlas apēst arī tās zivis, kas rudeņos nāk uz nārstu, bet, kamēr populācijā nebūs stabila pieauguma, copmaņiem tas nebūs atļauts. Savukārt mākslīgā pavairošana, kas tiek piekopta Daugavā, lai arī tiek uzskatīta par mūsu audzētavu veiksmes stāstu, dabiskajām lašupēm nav piemērota. Salacā pēdējo reizi mākslīgi audzētie mazuļi tika ielaisti 2000. gadā. Tā kā lašveidīgo dzīves cikls ir 5 līdz 6 gadi, šobrīd jau var uzskatīt, ka sugu attīstība Salacā notiek pilnīgi dabiski - bez cilvēka iejaukšanās.
Iespējams, vainīgi poļi
Kāpēc tad lašu un taimiņu sabiedrībai patstāvīga dzīve īsti nesokas? Ihtiologs Jānis Bajinskis pieļauj, ka cēlonis varētu būt meklējams upē un arī jūrā. Upē ir pasliktinājusies biotopu kvalitāte. Makšķernieku komūna gan rūpējas par upes tīrīšanu, taču pēdējos gados ziemas ir siltas, ledus tikpat kā nav, un pavasara pali vairs neaizrauj dabisko upes apaugumu. Šādos apstākļos ir iespējama lielāka mazuļu mirstība. Taču ir iespējams, ka cēlonis tomēr ir ģeogrāfiski plašāks. Visi lašveidīgie no visām Baltijas lašupēm dodas baroties Baltijas jūras dienvidu daļā pie Polijas. Poļi ir rosīgi zvejnieki. Pastāv iespēja, ka lašveidīgo vaislinieki vairs nav pietiekamā skaitā. Pārzvejoti. Ja tas ir noteicošais faktors, tad par to būs jāinformē Starptautiskā jūras pētniecības padome un jāspriež par nozvejas ierobežojumiem. Tāds ir zinātnieku plāns.
Šā gada lielais nārsta ceļojums vēl tikai tuvojas. Laši pagaidām ne, bet taimiņi jau sāk atgriezties dzimtajā upē. Pirmajās trijās dienās, kopš Salacā darbojas iepeldošo zivju reģistrācijas punkts, uz nārstu mājās bija ieradušies pieci taimiņi.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
