NATO 5. pants nerisina sabiedroto konfliktu

Vidusjūrā milst strīds starp Grieķiju un Turciju, strīdīgo gāzes iegulu tuvumā manevrē abu valstu karakuģi. Un gluži loģisks ir jautājums, kurā pusē nostāties Latvijai, ja jūras robežstrīda dēļ vaļā ies īsts kautiņš. NATO ir militāra organizācija, izveidota dalībvalstu aizsardzībai, taču alianses līgums neparedz situāciju, kurā 5. pants būtu darbināms iekšēja militāra konflikta gadījumā.
02.09.2020. Imants Vīksne
 
Stoltenbergs sarunājas ar Erdoganu, apzinot dekonfliktēšanas mehānismus NATO solidaritātes garā: Jens Stoltenberg @jensstoltenberg Spoke with President @RTErdogan about developments in the Eastern Mediterranean and exploring deconfliction mechanisms to prevent incidents and accidents. Dialogue & de-escalation are important & the situation must be solved in a spirit of #NATO solidarity. ©NATO publicitātes foti

Pie mums alianses līguma 5. pants gluži kā mantra tiek piesaukts jau kopš Latvijas iestāšanās NATO - gan sākumā pamatojot, kāpēc Latvijai pilnīgi pietiek ar mikroskopisku armiju, gan tagad kā pretargumentu obligātajam militārajam dienestam. Ja mums uzbruks Krievija, citas dalībvalstis nāks mums palīgā. Taču šāds traktējums nozīmē, ka arī Latvijai teorētiski jābūt gatavai doties palīgā citām alianses valstīm, ja tās tiek militāri apdraudētas. Taču konkrētajā gadījumā ‒ kurai? Grieķijai, Turcijai vai abām reizē?

Scenārijus publiski neapspriež

Neatkarīgā vaicāja Aizsardzības ministrijai, kāda ir Latvijas pozīcija attiecībā uz Grieķijas un Turcijas konfliktu un kuru valsti aizstāvēsim 5. panta kārtībā, taču saņemtā atbilde lielāku skaidrību nevieš:

“Aizsardzības ministrija nespekulēs, komentējot hipotētiskus jautājumus.” Tas gan ir zināms, ka abu strīdnieku attiecību noregulējums ir NATO dienaskārtībā, un pie viena galda, apspriežot hipotētiskos scenārijus, sēž arī Latvija. To apstiprina ārlietu resorā. Taču, šķiet, aliansei pašlaik nav skaidrības, kā abas konfliktējušās puses atvēsināt. Francija nostājusies pret Turciju, Vācija ieņēmusi neitrāla samierinātāja lomu. Bet, kādu padomu dod dokumenti? Šai gadījumā - nekādu, jo organizācija pēc būtības apvieno domubiedrus, nevis citādi domājošos. Tātad karš pašu starpā nav paredzēts. Slavenais Ziemeļatlantijas līguma 5. pants paredz tikai ārēju iebrukumu: “Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību.”

Lai miers visā pasaulē

Konflikta situācijā ir darbināmi arī citi NATO līguma panti, piemēram, 4. pants: “Puses kopīgi apspriedīsies jebkurā brīdī, kad vien, pēc jebkuras Puses uzskatiem, būs apdraudēta jebkuras Puses teritoriāla integritāte, politiskā neatkarība vai drošība.” Un kopīga apspriešanās jau notiek.

Savukārt līguma 1. pantā atrunāta nepieciešamība pēc iespējas izvairīties no spēka lietošanas:

“Puses apņemas, kā to paredz Apvienoto Nāciju Organizācijas harta, atrisināt jebkuru starptautisku konfliktu, kurā tās varētu būt iesaistītas, ar mierīgiem paņēmieniem veidā, kas neapdraud starptautisko mieru, drošību un taisnīgumu, un starptautiskajās attiecībās izvairīsies no jebkāda veida draudiem vai spēka lietošanas, kas ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem.” Turcija un Grieķija ir ne vien NATO, bet arī ANO dalībnieces. Un viens no Apvienoto Nāciju mērķiem ir miers visā pasaulē ‒ “atbrīvot nākamās paaudzes no kara posta, kas divreiz mūsu dzīvē ir atnesis cilvēcei neizsakāmas bēdas”.

5% informācijas tviterī

Dažādi saasinājumi NATO dalībvalstu starpā, tostarp arī Grieķijas un Turcijas starpā jau agrāk ir bijuši. Taču tie neapdraud kopējo alianses drošību, lai arī bez ievērības netiek atstāti. Tā skaidro Ārlietu ministrijas preses sekretārs Jānis Beķeris:

“Alianse ir veidota līdzīgi domājošām valstīm, un valstis šai formātā palīdz cita citai. Alianse nav veidota ar mērķi vienam pret otru karot.”

Šobrīd visu pušu interesēs ir palīdzēt ātri atrisināt domstarpības partneru starpā. Un NATO ar to arī nodarbojas, tikai kā jau militārā vidē 95% informācijas paliek aiz slēgtām durvīm. Savukārt atlikušie 5% ir atrodami, piemēram, tviterī. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs pirms pāris dienām ietvītoja šādu paziņojumu:

“Runāju ar prezidentu Erdoganu par notikumu attīstību Vidusjūras austrumos, apzinot dekonfliktēšanas mehānismus, lai novērstu incidentus un negadījumus. Dialogs un deeskalācija ir svarīgi un situācijai jātop atrisinātai NATO solidaritātes garā.” Tātad bez karošanas savā starpā. Ticamības labad Stoltenbergs arī pielicis klāt bildi ar klausuli rokā.