Seksuālā vardarbība pret bērnu: Latvija nemācās no kļūdām

Latvijā trūkst vienas konkrētas politiskas personas bērnu tiesību aizsardzības jomā, no kuras varētu pieprasīt atbildību, norāda Valsts prezidents Egils Levits. Pārvaldes modelis mūsu valstī ir sadalīts dažādos sektoros, kuri ne vienmēr sadarbojas vardarbības novēršanā pret bērniem. Savukārt centra pret vardarbību “Dardedze” vadītāja Laila Balode situācijas raksturojumam velta tēlainu salīdzinājumu: ja kādreiz mēs domājām, ka šī joma Latvijā ir kā kuģis bez kapteiņa, tad tagad redzam, ka mums pat īsti nav kuģa, ko vadīt.
14.09.2020. Inga Paparde
 
SAPROT. Valsts prezidents Egils Levits (attēlā kopā ar centra "Dardedze" valdes locekli Agnesi Sladzevsku) savā runā arī uzsvēra, ka Latvijā nav vienotas sistēmas vardarbības novēršanai pret bērniem. Cerams, ka valsts augstākās amatpersonas iesaiste palīdzēs situāciju risināt ©Dmitrijs Suļžics/F64

Pētījumu Latvijā par vardarbības izplatību ir ļoti maz, bet statistikas dati ir sadrumstaloti un reālo situāciju neataino. Latvijas Universitātes pētniece Zane Linde-Ozola secina, ka “Latvija neanalizē un līdz ar to arī nemācās ne no viena vardarbības gadījuma, lai nākotnē to skaitu samazinātu vai nepieļautu.” Pēdējo piecu gadu laikā no seksuālās vardarbības cietuši turpat 1000 Latvijas bērnu, un tie ir tikai oficiāli reģistrētie dati.

Ne tikai kapteiņa, arī kuģa nav

Latvijā šobrīd nemaz nav bērnu un ģimeņu atbalsta sistēmas, ir tikai tās fragmenti ‒ atsevišķi pakalpojumi, atsevišķas institūcijas, taču mērķtiecīgs, saskaņots darbs nenotiek, saka centra “Dardedze” valdes locekle, sociālā darba eksperte Laila Balode. “Tas ir jāpasaka godīgi. Mēs plūstam pa straumi. Tāpēc mēs tagad iepazīstinām valsts un pašvaldību līmeņa lēmumu pieņēmējus ar ceļa karti, kā mobilizēties un sistēmu sakārtot ar pierādījumos balstītu metožu palīdzību. Mēs to dodam mūsu valsts augstākajām amatpersonām un ceram, ka turpmāk virziens mums visiem būs kopīgs.”

Šī ceļa karte ir ANO Globālās partnerības vardarbības pret bērnu novēršanai izveidotas vadlīnijas, lai novērstu vardarbību pret bērnu. Taču pirms rīkoties, arī Latvijai ir jāgūst reāls un objektīvs skatījums uz to, kādi ir Latvijas bērnu un ģimeņu atbalsta sistēmas trūkumi.

Pat datu nav

Situāciju Latvijā iezīmē Latvijas Universitātes pētniece Zane Linde-Ozola, un diemžēl ekspertes stāstījums atklāj virkni problēmu. Viena no tām ir dati par vardarbībā cietušiem bērniem. “Reģistrētie dati atklāj tikai nelielu daļu no vardarbības patiesās izplatības, un seksuālās vardarbības pret bērnu gadījumā datus iegūt ir vēl sarežģītāk, jo tā ir visslēptākā vardarbības forma,” saka Z. Linde -Ozola.

Latvijā nemaz nav vienotas sistēmas vardarbības datu apkopošanai, un tie dati, kas ir, ir fragmentāri.

Oficiāli reģistrētie dati par seksuālo vardarbību pret bērniem ir atrodami divos avotos - viens ir Valsts policijas ikgadējie dati, un tie rāda, ka pēdējo piecu gadu laikā 905 bērni ir cietuši no seksuālās vardarbības, bet padziļināti vai sistēmiski šo datu analīze nenotiek. “Tā ir zaudēta iespēja analizēt un mācīties no šiem gadījumiem, saprast, kas ir vardarbības riska faktori, kādas ir nozieguma tendences, un tā ir arī zaudēta iespēja noskaidrot, vai pašreizējie tiesvedības procesi atbilst bērna interesēm un varētu palīdzēt atbildēt uz jautājumu, ko mēs darām labi un ko vajag mainīt,” stāsta pētniece. Otrs datu avots par bērniem ir statistika par rehabilitācijā bijušiem bērniem, un tie rāda, ka pēdējo piecu gadu laikā šo atbalstu saņēma 567 bērni. “Diemžēl arī šīs lietas netiek analizētas, lai situāciju Latvijā uzlabotu,” tā Z. Linde-Ozola. Runājot par vardarbību kopumā, izrādās, ka Latvijā ir bijis tikai viens pētījums, turklāt tikai pirms desmit gadiem, un tajā noskaidrots, ka 10,3 procenti aptaujāto bērnībā ir piedzīvojuši kāda veida seksuālu vardarbību.

KRISTISKI situāciju vērtē eksperte Zane Linde-Ozola, kura soli pa solim analizējusi pieejamos datus par seksuālo vardarbību pret bērniem un secinājusi, ka Latvijā nemaz skaidri nav iespējams atbildēt, kādā situācijā mēs esam / Dmitrijs Suļžics/F64

Speciāliste norāda, ka ir tikai viens pētījums, kurā ir mēģināts atklāt situāciju ar seksuālo vardarbību Latvijā. Pagājušajā gadā izanalizētas 100 bērnu lietas - to bērnu, kuri saņēmuši sociālo rehabilitāciju krīzes centros pēc pārciestas vardarbības. Z. Linde-Ozola to salīdzina ar “maza kabatas lukturīša iespīdināšanu tumsā, kas nedaudz vairāk ļauj saprast, kāda ir seksuālā vardarbība pret bērnu Latvijā”.

Cietušie bērni cieš atkal un atkal

Neatkarīgā

Pētījums atklāja, ka lielākā daļa cietušo bērnu no seksuālās vardarbības ir meitenes 11,5 gadu vecumā un lielākā daļa šo bērnu vēl pirms seksuālās vardarbības atklāšanas bija jau pārcietuši citu vardarbību - fizisku, emocionālu, kā arī pamešanu novārtā, bet 20 gadījumos bērni iepriekš jau bija saņēmuši sociālo rehabilitāciju pēc pārciestas vardarbības. “Bērni dzīvo ģimenēs, kurās ir augsts vardarbības risks, tas ir ļoti satraucošs rādītājs, bet otra

satraucoša ziņa ir tā, ka no seksuālās vardarbības cietuši bērni, kuri jau pirms tam piedzīvojuši citu vardarbību, kas nozīmē, ka viņi jau bijuši atbildīgo dienestu uzmanības lokā,”

uzsver pētniece. “Iepriekšējās vardarbības pieredze padara bērnus ārkārtīgi ievainojumus, un ir liels risks, ka viņi cietīs vēl no citām vardarbības formām.”

Visbiežākais vardarbības veicējs pret bērnu bijis bērnam tuvs vai pazīstams cilvēks, nereti pat uzticības persona ‒ bioloģiskais tēvs, patēvs, brālis, vectēvs, brālēns, ģimenes draugs. Tikai deviņos gadījumos varmāka bija svešs cilvēks. No lietu materiāliem arī izzināms, ka seksuālā vardarbība bijusi ar fizisku kontaktu un tā bijusi ilgstoša. Z. Linde-Ozola pastāstīja, ka 93 gadījumos no simt bija iespējams noskaidrot, kas ir bijis ziņotājs par iespējamo vardarbību pret bērnu, un visbiežāk par to iestādēm ziņojis nevardarbīgais bērna vecāks, bet ziņojuši arī skolas darbinieki. Vismazāk ziņojuši veselības aprūpes darbinieki.

Neatkarīgā

Par ko tas liecina?

“Zināšanu, kas mums ļautu plānot un pārplānot darbus, kā varētu izskaust šo vardarbību, mums ir maz, jo mums ir ļoti maz informācijas par seksuālo vardarbību Latvijā, mēs nezinām, vai Latvijā seksuālās vardarbība pieaug vai samazinās,” norāda eksperte. “Mēs nezinām, kādas ir seksuālās vardarbības formas un vai tās mainās, nezinām neko daudz par cietušo profiliem, nezinām, kur šī vardarbība notiek, mēs arī nezinām, vai tas, ko pašlaik darām, ir efektīvi, jo tas nekad nav mērīts. Mēs nekad neesam pajautājuši seksuālās vardarbības izdzīvotāju balsi, nekad neesam viņiem jautājuši, ko viņi domā un kā uzskata, kā būtu jārīkojas.”

GALVENAIS. Centrs “Dardedze” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā izveidojis izstādi, lai pateiktu skaidru nē vardarbībai / Dmitrijs Suļžics/F64

Pētnieki arī norāda, ka par seksuālo vardarbību Latvijā ir ļoti maz zināšanu un izpratnes. Cilvēki domā, ka tie ir ļoti reti gadījumi un vardarbību veic sveši cilvēki. Visbiežākais viedoklis ir tāds, ka tas notiek citās valstīs, citās pilsētas, pie citiem cilvēkiem. Kā norāda Z. Linde-Ozola, diemžēl sabiedrība mēģina “normalizēt” vardarbību. “Maziem bērniem nevar uzticēties, jo tie skaidri nevar pateikt, kas noticis, bet pusaudžiem nevar ticēt, jo tie jau melo, sabiedrība kopumā ir toleranta pret vardarbību. Turklāt notiek arī seksuālās vardarbības attaisnošana pret jaunām, pat pusaudža vecuma meitenēm,” pētot situāciju Latvijā, secinājusi Z. Linde-Ozola.