Valsts atkritumu plānā būs vieta dedzināšanai

Neraugoties uz dažu vides organizāciju viedokli, ka sadzīves atkritumi ir jākrauj milzīgā kaudzē, turpinot bezgalīgu un bezjēdzīgu pāršķirošanu, jaunajā atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā būs paredzēta vieta arī atkritumu reģenerācijai, kas nozīmē sadedzināšanu, ražojot elektrību un siltumu.
23.09.2020. Imants Vīksne
 
Vides organizācijas, kas atbalsta atkritumu pārstrādes biznesu, elektrības un siltuma ražošanu no atkritumiem neatzīst par pārstrādi. Tomēr viņu petīcijas galvgalī liktā bilde patiešām ir jāsvītro. Modernās reģenerācijas iekārtas vidi nepiesārņo, bet attīra. Attēls ir melīgs ©Ekrānšāviņš no manabalss.lv

Neatkarīgā jau vēstīja, ka Latvijas lielākais atkritumu poligons - uzņēmums “Getliņi EKO” atrodas dilemmas priekšā. Vēl gadi pieci, un poligona ietilpība būs izsmelta. Tad atliek trīs varianti - paplašināties, uzkraujot atkritumu kaudzi vēl lielāku, taisīt jaunu poligonu kaut kur citur Pierīgā, un trešais - citādi nepārstrādājamos atkritumus sākt pārstrādāt siltumā un elektrībā. Proti, jāuzbūvē dedzinātava, kas atkritumu kopējo apjomu samazinātu vismaz desmit reizes un ļautu pakāpeniski likvidēt arī tagadējos atkritumu krāvumus.

Šķirotāji vāc pretparakstus

Trešais variants ir saprātīgākais, taču vienlaikus arī komplicētāks, jo saistīts ar vairākām problēmām. Jāsarūpē aptuveni 100 miljoni reģenerācijas kompleksa uzbūvēšanai. Jāpanāk vienošanās un jārada tehnisks risinājums siltumenerģijas ievadīšanai Rīgas centrālapkures tīklā. Kā arī jāpārvar vēsturiski veidojušies aizspriedumi un vides organizāciju izplatīti meli. Sabiedrības iniciatīvu platformā “Mana balss” biedrības “Zaļā brīvība” un “Zero Waste Latvija” vēl pagājušā gada sākumā sāka vākt parakstus petīcijai “Par Latviju bez atkritumu dedzināšanas rūpnīcām”: “Lai gan atkritumu sadedzināšana samazina atkritumu poligonos noglabājamo atkritumu apjomu, tā nepalielina pārstrādāto atkritumu daudzumu, un šis ir tikai pseidorisinājums ES prasību izpildei.”

Nekas daudz gan nav savācies - tikai 922 atbalstītāji.

Tiklab šo petīciju varētu pārsaukt “Par atkritumu sakraušanu vēl lielākā kaudzē”.

Arī tai pievienotā fotogrāfija ir nekorekta manipulācija, jo ņemta no ārzemju publikācijām par izrakteņu industrijas radīto piesārņojumu Indijā. Atkritumus viņi taču sagāž svētajā upē Gangā.

Plānā būs arī krāsns

Eiropas valstīs strādājošās atkritumu reģenerācijas stacijas piesārņojumu gaisā neizmet. Temperatūra krāsnī ir tik augsta, ka praktiski visas kaitīgās dūmgāzes sadeg, izejošā plūsma tiek filtrēta caur šķidrumu. Toksiski var būt tikai pelni, un arī - tikai daļa, atkarībā no tā, kas dedzināts. Nekaitīgos pelnus var pārstrādāt, kaitīgos noglabāt, un daudzumi ir nesamērojami mazāki nekā atkritumu apjomi pirms dedzināšanas. Respektīvi šim risinājumam ir ievērojamas priekšrocības, ja salīdzina ar atkritumu kraušanu kaudzē, un arī no siltuma ražošanas viedokļa - ir gudrāk dedzināt pašu kurināmo, nevis pirkt no Krievijas. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija šos argumentus atzīst par pamatotiem, un jaunajā atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā nākamajiem astoņiem gadiem būs paredzēta arī dedzināšanas jeb reģenerācijas iespēja.

Ventspils paguva

Valsts sekretāra vietniece Alda Ozola skaidro, ka daļu atkritumu vienkārši nav iespējams citādi pārstrādāt kā tikai noglabājot vai sadedzinot. Kaut vai tos pašus plastmasas maisiņus. Turklāt otrreizējā pārstrāde ne vienmēr ir saimnieciski izdevīga.

Atkritumu apsaimniekošanas plāna izstrādē esot piesaistīti konsultanti, un viens no viņu darba uzdevumiem ir izpētīt, kur un cik lielā apmērā būtu ieguldāmi publiskie līdzekļi. No ES fondiem būvēt atkritumu reģenerācijas centrāles jaunajā plānošanas periodā vairs nevarēs. Ventspils ir vienīgā, kas ar savu atkritumu krāsns projektu paguva ielēkt vilcienā un pieteikties uz 9 miljoniem eiro. Vēl atļaujas RDF lietošanai kurināšanā kārto Jelgavas “Fortum”. (RDF ir kurināmais no smalcinātiem degtspējīgiem atkritumiem bez liekiem piemaisījumiem.)

Olaines beigtais zirgs

Protams, Rīgai nepieciešamais sadedzināmo atkritumu apjoms ir nesalīdzināmi lielāks. Kāpēc uz iespēju ražot no atkritumiem siltumu un elektrību sabiedrība šķībi skatās? Alda Ozola pieļauj, tas tāpēc, ka astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados sadedzināšanas iekārtas patiešām bija sliktas. Filtri bija slikti. Arī Latvijā vienīgais dedzinātavas projekts pēc 2000. gada cieta neveiksmi. Jāatgādina, bīstamo atkritumu dedzināšanai paredzēto iekārtu daļēji dāvināja dāņi. Dāvinātam zirgam zobos neskatās, bet šis - Olainē uzstādītais zirgs jau no paša sākuma bija beigts. Šneks jeb atkritumu padevējs lūza tik bieži, ka visa iekārta galu galā tika atzīta par bezvērtīgu lūzni un atdota privātai kompānijai.

Tagad situācija ir mainījusies. Mūsdienās citās valstīs lietotās iekārtas ir tik kvalitatīvas, ka pat ugunskurā sadegusi skaidu plate rada lielāku piesārņojumu nekā šīs atkritumu dedzinātavas, saka Alda Ozola. Reģenerācijas iekārtas uzstādītas arī tepat kaimiņos - Kauņā un Viļņā. Līdz ar to ir objektīvs pamatojums domāt par atkritumu termoelektrocentrāli arī Pierīgā. Getliņi strauji pildās, bet noglabājamo atkritumu īpatsvaru Latvija ir apņēmusies būtiski samazināt. 2035. gadā to īpatsvars nedrīkstēs pārsniegt 10% no kopējā radīto sadzīves atkritumu daudzuma.