Kādus labumus valsts dos homoseksuāliem pāriem

Saeima apņēmusies izdarīt visu nepieciešamo, lai ne vēlāk kā līdz 2022. gada 1. jūnijam “ noteiktu viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesisko regulējumu un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus ar atbilstošu formu un saturu” atbilstoši Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumam.
16.12.2020. Arnis Kluinis
 
©Kaspars Krafts/F64

Saeima neprotestē pret spriedumu, kurā pateikts pietiekami skaidri, ka neko pēc būtības izlemt Saeimai nav tiesību: “Lai gan likumdevējs bauda noteiktu rīcības brīvību gan viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskā regulējuma, gan ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības pasākumu formas un satura noteikšanā, tam nav rīcības brīvības izvēlēties, vai šādai ģimenei vispār ir jānodrošina juridiskā aizsardzība, kā arī ekonomiskā un sociālā aizsardzība un atbalsts,” teikts norādītajā spriedumā. Saeima nomināli paliek likumdevēja statusā ar tādu nosacījumu, ka tās pieņemtie likumi atbildēs “kritērijiem”. Arī šis vārds citēts no Satversmes tiesas sprieduma. Kur šādi “kritēriji” radušies un kurš tos zina? Tiesas tālākais skaidrojums skan tā, ka “kritēriji” esot ““jālasa” (šis vārds tiesas spriedumā likts pēdiņās - Neatkarīgā), izmantojot tiesību normu interpretācijas metodes, kā arī pamatojoties uz tādu Latvijas tiesību sistēmu raksturojošu principu, ka tā ir atvērta starptautiskajām tiesībām. Līdz ar to uzmanība jāpievērš arī cilvēktiesību attīstības tendencēm pasaulē”. Citiem vārdiem sakot, Saeimai ir jāklausa tiem, kuri, pirmkārt, spēj “izlasīt” jau esošajos Latvijas likumos kaut ko tādu, kas tur nemaz nav rakstīts šā vārda parastajā nozīmē, un, otrkārt, paziņos Saeimai, kas tai jānolemj atbilstoši ārpus Latvijas jau pieņemtiem lēmumiem, kuru saturs taču arī jāprot “izlasīt” ne vienmēr atbilstoši tam, kas tur rakstīts. Satversmes tiesai nebūtu nekas pretī uzņemties abas šīs funkcijas.

Cik stundās attiecības kļūst “stabilas”?

Ja Saeima demonstratīvi aktīvi ķērusies pie sprieduma izpildes, tad ar Saeimas deputātiem runāt vairs nav jēgas, jo viņi taču neprot “izlasīt” likumus īpašā, ar vārda likšanu pēdiņās izceltā veidā, ne arī spēj izsekot “starptautiskām tiesībām”, kuru saprašanai tāpat ar lasīšanu nepietiek, jo arī tās nākas nevis lasīt, bet “lasīt” tikai juristiem zināmā veidā. Tāpēc Neatkarīgā jautāja uzreiz Satversmes tiesai, kas īsti Saeimas deputātiem būs jāieraksta Latvijas likumos, lai homoseksuālie pāri vai varbūt plašākas kopas dabūtu visus tos labumus, kādus valsts vismaz nomināli apsolījusi ģimenēm ar vienu sievieti, vienu vīrieti un vienu vai vairākiem bērniem. Atbildes Neatkarīgajai sniedza Satversmes tiesas tiesnesis, tiesas sprieduma lietā Nr. 2019-33-01 līdzautors Gunārs Kusiņš (attēlā).

Pirms atbildēm uz konkrētie m jautājumiem G. Kusiņš norādīja, ka “spriedums ir pieņemts konkrētā redakcijā un ar šādām atbildēm to nevar ”papildināt”” un ka “spriedumu vislabāk var izprast, iepazīstoties ar Sprieduma... pilno tekstu”. Ikvienam interneta lietotājam šis teksts ir viegli atrodams Satversmes tiesas mājaslapā.

Par atspēriena punktu lietas Nr. 2019-33-01 būtības izprašanai ir izmantojama sprieduma pilnajā tekstā iekļautā atsauce uz pieaicināto personu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras asociēto profesori, Dr. iur. Kristīni Dupati, kura pievienojas prasītāju un tālāk arī tiesas viedoklim par Darba likuma 155. panta 1. daļas neatbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, ka “valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības”. Prasītāju, K. Dupates un tiesas ieskatā “laulība - savienība starp vīrieti un sievieti” ir cilvēku privāta darīšana, par ko konkrētajā lietā nav runas. Strīds sākas pie vārda “ģimene”, kam valsts apsolījusi materiālu atbalstu dažādos veidos, no kuriem Darba likuma 155. pants dod tiesības un neilgu, bet apmaksātu atvaļinājumu jaundzimušā tēvam.

Prasītāji uzskatīja un tiesas apstiprināja, ka tēva nosaukšana diskriminē jebkuru citu cilvēku, kurš vien paziņos, ka viņš esot bērna mātes “vistuvākais cilvēks”. Šo formulējumu devusi cita tiesas pieaicināta persona, Dr. psych. Diāna Zande,kura uzskaitījusi šī “vistuvākā cilvēka” labos darbus: “Partnera vai partneres atbalsts palīdzot bērna mātei ātrāk apgūt savu jauno lomu un veidoties mātes un bērna savstarpējai saiknei, kā arī mazinot pēcdzemdību depresijas un trauksmes risku” utt. Iebildumi pret D. Zandes teikto noteikti radīsies dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, jo D. Zande nepasaka neko tādu, kas ļoti bieži netiek attiecināts uz suņiem, kaķiem vai papagaiļiem. D. Zandes lietotais vārds “cilvēks” liecina tikai par to, ka arī viņa nav pilnībā pārvarējusi tradīcijas un aizspriedumus, kuru nepieļaujamības tiesas spriedumā uzsvērta nemitīgi no prasītāju, tiesas pieaicināto personu un pašas tiesas puses. Ģimene, kam pienākas labumi no valsts, var būt jebkas. Tieši te jācitē K. Dupate, ka “jēdzienu “ģimene” esot iespējams definēt formāli, par ģimeni atzīstot tikai juridiski saistītas personas, vai funkcionāli, proti, pamatojoties uz faktiski pastāvošām personu savstarpējām sociālām saitēm”. Konkrētajā gadījumā “faktiskās” saites esot bijušas tādas, ka prasītāju “atrodoties stabilās viendzimuma attiecībās un jau vairākus gadus dzīvojot kopā ar savu partneri”. Tomēr atbilstoši tiesas apstiprinātajam K. Dupates likumu skaidrojumam, ka atmetami jebkādi “formāli” nosacījumi ģimenes pastāvēšanai, prasības apmierināšanai pietiekamas būtu “stabilas” attiecības ar sievieti kaut vai stundas ilgumā.

Heteroseksuālas attiecības valsts nestimulēs

G. Kusiņš atbildes uz Neatkarīgās jautājumiem veidojis tā, lai ierobežotu iespējas spriedumu lietā Nr. 2019-33-01 uztvert kā precedentu labumu iegūšanai no valsts jebkurā, nevis tikai divu sieviešu kopdzīves gadījumā, kad labumu saņemšanas pamatojumam tiek piesaukts bērns, kas principā nevar rasties divu sieviešu kopdzīves rezultātā.

Viens no tādiem gadījumiem būtu atvaļinājuma naudas prasīšana nevis vienai, bet divām, trijām vai desmit bērna mātes partnerēm, kuras visas taču var nosaukt par “stabilām” un tikai pa visām spējīgām paveikt tos labos darbus, kas tiesas spriedumā ierakstīti no D. Zandes mutes. Tādā gadījumā konkrētais labums no simbola kļūtu par materiāli pamanāmu ieguvumu šai cilvēku kopai. G. Kusiņš tādas prasības apmierināšanu neizslēdz, bet negarantē, ka tas notiks automātiski: “Spriedums tika taisīts pēc konkrētas fiziskās personas konstitucionālās sūdzības, kurā norādīti konkrēti faktiskie apstākļi - divu viena dzimuma personu kopdzīve (skat. sprieduma konstatējošo daļu). Arī Sprieduma 11.3.punktā Satversmes tiesa norādīja, ka tā izvērtēs apstrīdētās Darba likuma normas satversmību tiktāl, ciktāl apstrīdētā norma neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu.”

Tāpat jāsarūgtina homoseksuāli vīrieši, ja viņi pamanījušies dabūt bērnu, kas divu vīriešu attiecībās tīri bioloģiski ir tikpat neiespējami, cik divu sieviešu attiecībās. Arī šajā gadījumā G. Kusiņš izmanto frāzi “bērna mātes partnerei”, bet sola, ka “ja Satversmes tiesā vērsīsies kāda vīriešu dzimuma persona un lūgs izvērtēt Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, tad Satversmes tiesas kolēģija lems par to, vai pēc šāda pieteikuma ir ierosināma lietā, izvērtējot konkrētajā pieteikumā norādītos faktiskos apstākļus un juridisko pamatojumu.”

Vismaz Latvijas apstākļos 99% bērnu, kas nedzīvo kopā ar saviem bioloģiskajiem vecākiem (domāti abi bioloģiskie vecāki), dzīvo kopā vai nu ar vienu pieaugušo, vai vienu vecāku un vecvecāku (-iem), vai ar divu dzimumu pieaugušajiem. Vai arī tādi gadījumi nevarētu būt par pamatu, lai kādus labumus gūtu bērna bioloģiskā vecāka kopdzīves partneris? Nē, tas nu gan skaidrs, ka heteroseksuāliem pāriem vai heteroseksuālā paaudžu pēctecības gaitā izveidotu ģimeņu locekļiem nekādi labumi nepienāksies, jo “spriedums tika taisīts pēc konstitucionālās sūdzības, un Spriedumā vērtēta konkrēta viendzimuma partneru situācija, nevis dažādu dzimumu partneru kopdzīve,” strikti atbildēja G. Kusiņš.