Kovidmaskas ir prezervatīvu paveids

Covid-19 atnācis kā saukts, lai Latvijas varas iestādēm būtu ērtāk ne vien ratificēt, bet tūlīt pat sākt pildīt Stambulas konvenciju.
24.01.2021. Arnis Kluinis
 
MĀKSLA PARĀDA BŪTĪBU un arī ļauj nopelnīt. Ieskats kāda internetveikala sejas masku piedāvājumā ©https://fineartamerica.com/shop/face+masks/condoms

Covid-19 apsaimniekošana Krišjāņa Kariņa valdības izpildījumā nodrošina tādu dzimstības samazinājumu, it kā Latvijā jau darbotos homoseksuālo attiecību uzspiešanai iedzīvotāju vairākumam domātā Stambulas konvencija. Diemžēl nebūs tā, ka Latvija drīkstētu atpirkties no Stambulas konvencijas ar Covid-19. Tieši otrādi, Covid-19 ir tests un treniņš konvencijas ieviešanai ne tikai dokumentos, bet cilvēku dzīvē. Lielākajā daļā Eiropas Savienības dalībvalstu jau ir noslēgušas visas juridiskās procedūras konvencijas padarīšanai par likumu virs visiem pārējiem likumiem, taču tur nav notikušas pārvērtības, kas būtiski atšķirtu šīs valstis no Latvijas, kur konvencijas ratifikācijai vēl tikai jānotiek. Kāpēc jānotiek, ja konvencijas ratifikācija nav neko daudz mainījusi valstīs, kur tā ratificēta? Tāpēc, ka konvencijas izpilde ir salīdzināma ar sociālistisko revolūciju. Galu galā taču taisnība izrādījās tiem, kuri no paša sākuma brīdināja, ka revolūciju neatmaksāsies un to ir pat bīstami sākt, ja ar to nevar uzvarēt uzreiz visā pasaulē. Reālpolitiķi tik un tā izmantoja sociālisma idejas varas sagrābšanai jebkur, kur varēja sagrābt, pat ja nespēja noturēt. No šāda piemēra mācība likt vienu valdību un vienu kārtību visā pasaulē par mērķi. Ja to nav iespējams sasniegt, tad atliks piepildīt Džordža Orvela (1903-1950) paredzējumu “1984” par pasaules sadalīšanu uz trijiem.

Jauno kārtību rada ar nekārtību

Covid-19 kalpo par indikatoru makroreģionu robežām, pat ja pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka cilvēki abās pusēs robežai dzīvo diezgan līdzīgi.

Stambulas konvencija ir domāta tai pasaules daļai, kur cilvēki spējīgi noticēt (izlikties), ka līmlentes ap cimdu, zeķu u.tml. plauktiem aptur ne tikai šo preču tirdzniecību, bet arī vīrusu izplatīšanos; ka auduma gabali ap cilvēku sejām joprojām ir maskas, lai gan netiek nomainītas ne vēlāk kā pēc dažu stundu valkāšanas ar īpašām roku un sejas tīrīšanas procedūrām, ko - ne maskas, ne procedūras - nevar ne finansiāli, ne tehniski atļauties 99% no tiem, kuri spiesti pie savām sejām turēt vīrusu un baktēriju perēkļus.

Ja cilvēki tam visam piekrīt un iemanās gūt gan baudu, gan materiālus labumus no šādu izdarību uzspiešanas apkārtējiem, tad viņi nav pelnījuši neko citu, kā Stambulas konvenciju.

Pirmā reize Stambulas konvencijas pieminēšanai aģentūras LETA arhīvā datēta ar 2014. gada 5. martu. Tika atstāstīta ES Pamattiesību aģentūras publikācija, ka “Latvijā viens no augstākajiem vardarbības pret sievieti rādītājiem ES”. Turpat norādījums, ka “dalībvalstīm būtu pilnībā jāratificē Stambulas konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”.

Konvencijas nosaukumā ietvertais saturs šeit jāuzrāda arī tāpēc, lai nepieļautu kuriozus pārpratumus ar pavisam citu Stambulas konvenciju par kārtību, kādā valstis atzīst par derīgiem citās valstīs izdotus dokumentus. Šādai kartībai Latvijas Republika ar Saeimas lēmumu ir pievienojusies jau 1999. gada 20. maijā. Derīgi atcerēties arī to, ka saistībā ar vardarbību pret sievietēm Stambula ir tikai preču zīme Eiropas Padomes konvencijai un ka Eiropas Padome nebūt nav tas pats, kas Eiropas Savienība.

STAMBULĒTĀJI. Lūk, kā Ministru prezidents Māris Kučinskis (no kreisās) ar vīrišķīgu rokas spiedienu pilnvaroja labklājības ministru Jāni Reiru Latvija vārdā parakstīt Stambulas konvenciju / Romans KOŠKAROVS/F64

Kādreizējais Ministru prezidents Māris Kučinskis ir nopelnījis vietu Latvijas vēsturē ar 2016. gada 6. maija paziņojumu, ka “Stambulas konvencija ir atbalstāma”. Viņa valdība šo paziņojumu noformēja kā kolektīvu lēmumu un piešķīra labklājības ministram Jānim Reiram tiesības arī ierakstīties vēsturē ar savu 18. maijā likto parakstu zem konvencijas. Latvijas pievienošanos konvencijai Saeima nav apstiprinājusi, taču noteikti to izdarīs kaut vai tāpēc, lai apmierinātu Covid-19 dēļ aizlienēto eiro miljardu devēju prasības. Daudz būtiskāka ir Covid-19 loma, lai Stambulas konvencija Latvijā tiktu ne vien ratificēta, bet arī pildīta. Šī loma ir tāda varas aparāta veidošana, kas nodrošinās Stambulas konvencija prasību izpildi.

Jaunajai varai nepieciešamais darbības lauks tiek radīts ar pilnīgi iepriekšējās sadzīves dezorganizāciju. Latvijā aizliegti ir, piemēram, friziera pakalpojumi, kurus, atšķirībā no zeķēm, pat teorētiski nav iespējams saņemt ar interneta starpniecību. Tādējādi cilvēkiem jāatsakās no paraduma, kas piekopts un izkopts daudz garākā laika posmā nekā pašreiz dzīvojošo mūža ilgums. Tagadējās Latvijas teritorijā pagājuši jau pāris simti gadu, kopš sabiedrības augšslāņi sāka pārorientēties no parūkpinējiem uz frizieriem šā vārda tagadējā nozīmē. Tādējādi tika izveidota profesionāļu grupa, kuras pakalpojumu izmantošana aizvien plašākās aprindās kalpoja ne tikai par zīmi, bet arī par veidu atšķirību mazināšanai starp sabiedrību un tajā valdošo mazākumu. Vairāku gadsimtu garumā šādas pārmaiņas tika sauktas par progresu un pielūgtas kā progress, bet tagad mēs vienā rāvienā esam atpakaļ laikā, kāds tas bija pirms gadu tūkstošiem. Tikai augstie kungi drīkst parādīties ar profesionāli apgrieztiem matiem un augstās kundzes - piedevām vēl arī ar profesionāli apvīlētiem nagiem, neriskējot ar problēmām sev un cilvēkiem, kuri viņus apkalpojuši. Šiem kungiem un kundzēm mati nespurojas, bet ja spurojas, tad vismaz paši no sevis pārtraukuši augt, tiklīdz valdība aizliedza matus griezt. Tā vismaz “Privātā Dzīve” atstāsta šī aizlieguma autoru K. Kariņu, ka “lai mati izskatītos kārtīgi, Ministru prezidents no dēla aizņemoties matu želeju”; viņa ministrs Jānis Vitenbergs kādam TV raidījumam sniedzis par sevi ziņu, ka “ministrs izlīdzēsies ar sievas matu želeju”.

Policijā “progress ir viennozīmīgi”

Zemākai cilvēku sugai piederīgo nespēju pielāgoties Covid-19 ir pētījusi avīze “Kurzemes Vārds”, kuras materiāli ir elektroniski pieejami portālā “liepajniekiem.lv”: “Vairāki uzrunātie frizieri neslēpa, ka strādāt gribas un arī naudu vajag pelnīt, bet to darīt savā darbavietā ir bail naudas sodu dēļ. Piemēram, Ilze (vārds mainīts) teica, ka klienti izmisuši zvana, prasa, vai nevarētu satikties, lai tikai apgriežot matus. Tomēr visiem atsakot, jo “nevar jau zināt, kas kuram aiz ādas... Ja nu brīdī, kad cilvēks sēž krēslā, ierodas policija, kuru klients pats izsaucis?””

Policija tik tiešām strādā ar maksimālu jaudu, lai pieķertu frizējošus frizierus un daudzus tikpat bīstamus noziedzniekus. No policijas sasniegumu tagad jau ļoti garā saraksta publiski zināmās sadaļas jo īpaši jāizceļ aģentūras LETA arhīvā pērnā gada 16. novembrī ieliktā ziņa, ka “policija piespriedusi 25 eiro sodu kādam vīrietim, kurš, neievērojot pašizolācijas prasības, uz bērnudārzu atvedis savu bērnu”.

Ar tēva noķeršanu par bērna vešanu uz bērnudārzu Latvijas Valsts policija ir pilnībā reabilitējusi sevi par nespēju atklāt kaut dažus noziegumus, ko iepriekš dēvēja par tādiem, kas likuši uz spēles policijas godu. Tika sapņots, cik jauki būtu noķert 2018. gada 30. maijā Valsts policijas un tāpat arī Iekšlietu ministrijas ēkās durvju priekšā nošautā Mārtiņa Bunkus slepkavas. Tādā gadījumā vairs nebūtu pamata melst, ka slepkavība pastrādāta tieši tādā veidā un vietā, lai būtu kontrole un pārliecība par policistu tupēšanu pagaldēs šaušanas laikā un izlīšanu ārā no pagaldēm un policijas ēkas tikai tad, kad bijis droši zināms, ka slepkavas gabalā, ka slepkavībai izmantotais auto deg ar zilu liesmu un melniem dūmiem un ir izdarīts viss pārējais, lai neviens policists neko neatklātu nejaušības pēc. Policijai bija gandrīz divi gadi slepkavu ķeršanai līdz tam, kad visus policijas spēkus nācās pārlikt to vecāku ķeršanai, kuri ved uz bērnudārzu savus bērnus.

Trešajā gadā pēc M. Bunkus nošaušanas, pagājušā gada 20. septembrī ar dēļiem tika nosists Pāvels Rebenoks. Ir iemesli, kuru dēļ šīs divas pēc ārējām pazīmēm dažādās slepkavības sabiedrības apziņā zibenīgi saāķējās kā liecības par organizēto noziedzību Latvijā. Maigā, t.i., oficiālās varas pārstāvim pieļaujamā formā to jau slepkavības dienā atzina tieslietu ministrs Jānis Bordāns ar vārdiem, ka “advokāta Pāvela Rebenoka slepkavība ir signāls valstij par nepieciešamību pievērst attiecīgu uzmanību sabiedriskajai drošībai”. Pēdējai gadu mijai pieskaņotā intervijā 7. janvārī Latvijas TV Valsts policijas priekšniekam Armandam Rukam tika jautāts tieši par šo abu slepkavību izmeklēšanu, uz ko viņš atbildēja, ka “progress ir viennozīmīgi”. Iepriekš to pašu M. Bunkus sakarā ne reizi vien bija teicis A. Ruka priekštecis policijas priekšnieka amatā un tieši to pašu viņa pēcteči varēs atkārtot kaut pēc 10 gadiem, ja kāds viņiem to vairs vairs jautās. Progress taču ir bezgalīgs, bet cilvēku, tai skaitā cilvēku kolektīvu atmiņa ir īsa. Tagad būtu ļoti jāpiepūlas, lai atcerētos senākus noziegumus, kas savulaik saviļņoja Latviju un kuru izmeklēšana bez rezultātiem progresē jau desmit un desmitiem gadu.

PAPĪRS NEPACIEŠ VISU. Viens no ielūgumiem uz 1942. gada 20. janvārī Berlīnes priekšpilsētā Vanzē organizēto sapulci skaidri un gaiši informē par pasākuma norisē iekļautajām brokastīm (einschliesenden Frustuck), bet neizpauž, ka ebreju jautājuma atrisināšana (Endlosung der Judenfrage) būs viņu iznīcināšana

Runa nav par to, vai vēl kaut kas bez “progresa” notiks jeb nenotiks tieši abu konkrēto slepkavību izmeklēšanā, bet par esošā represīvā aparāta sagatavošanu tādām represijām, uz kādām vairākums no tā tagadējiem darbiniekiem nav piedabūjami uzreiz, bet ir izdresējami soli pa solim. Hrestomātisku piemēru tādiem pārveidojumiem sniedz liecības par nacistisko režīmu Vācijā. Viens no priekšnoteikumiem tā izveidošanai bija antisemītiski lozungi, ar kuru palīdzību nacistu partija ieguva pārstāvniecību parlamentā, kas 1933. gadā noveda līdz tiesībām veidot valdību. Antisemītisma sadaļā šī valdība pildīja priekšvēlēšanu solījumus kopš pirmās savas pastāvēšanas dienas, taču līdz lēmumam par ebreju pilnīgu iznīcināšanu nonāca tikai 1942. gadā, t.i., deviņu gadu laikā. Līdz tam nacistu vadoņiem bija bažas, vai pavēle iznīcināt ebrejus nesadursies ar atklātu pretestību vai vismaz ar tik nolaidīgu izpildi, ka tas aizskartu režīma stabilitāti. Pavēle tikai izdota tikai tad, kad iznīcināšana jau noritēja. Tādā gadījumā pavēle tika pareizi saprasta un izpildīta, lai gan dokumentos vārdi par ebreju iznīcināšanu vai nogalināšanu tika aizvietoti ar eifēmismiem par viņu pārvietošanu un jautājumu risināšanu.

Karina uz ausīm makaronus un maskas

Vēsturiskās analoģijas rosina fantāziju, bet nedod skaidru un ticamu atbildi, kā pēc 9-10 gadiem tieši Latvijas teritorijā darbosies represīvais aparāts, kura atbrīvošana no veselā saprāta un sirdsapziņas paliekām sākās ar uzdevumu ķert un sodīt vecākus par bērna aizvešanu uz bērnudārzu. Policijai doto uzdevumu komplektā ietilpt arī sodīšana par to, ka zemnieks pārkāpis pašizolācijas prasību ar zemes aršanu traktorā, kam apkārt nav neviena cilvēka vairāku kilometru rādiusā (Neatkarīgajai zināmais gadījums Aknīstes apkaimē noteikti ir tikai viens no daudziem līdzīgiem), ka frizieri griež matus un ka “uz darbu dodas četras personas”. Šī pēdējā aģentūras LETA 18. janvāra ziņa noteikti uzmundrinās frizierus ar to, ka viņi nav vienīgie, kam Latvijas valsts jau faktiski atņēmusi iespējas strādāt, t.i., izdzīvot.

Administratīvā pārkāpuma process par došanos uz darbu prasa sīkāku paskaidrojumu, jo tik tiešām nav labi bārstīties ar frāzēm ārpus konteksta. Proti, ka uz darbu vienā automašīnā braukušas “četras personas no dažādām mājsaimniecībām, taču cilvēkiem nebija deguna un mutes aizsegu”. No likumības viedokļa Latvijas policistu rīcība bija tieši tāda pati kā policistu un citu amatpersonu vai vienkārši personu rīcība, kurām nacisma laikā bija jāpiedalās ebreju iznīcināšanā. Jā, likumiem un pavēlēm šāda rīcība atbilda, bet atradās nacistu laikā arī tādi cilvēki, kas centās šādas pavēles nepildīt kaut vai tāpēc, ka izprata to neatbilstību tūkstošgadīgā reiha uzcelšanas mērķim. Tieši tāpat cilvēkiem būtu jāsaprot, ka mutes un deguna aizklāšana labākajā gadījumā neietekmē, sliktākajā - veicina slimību izplatīšanos. Vīrusu izplatību var aizkavēt maska, bet maska nav jebkas, ko karina uz ausīm! Covid-19 piepilda kopš aizlaikiem latviešu valodā lietoto ieteikumu kārt uz ausīm makaronus. Attiecībā pret vīrusiem makaroni nav sliktāks aizsarglīdzeklis par auduma gabaliem, kas nekļūst par maskām tāpēc, ka tos aizāķē aiz ausīm. Turpretī īsta maska kļūst vienāda ar jebkuru auduma gabalu vai makaronu, tiklīdz to aiztiek un regulāri nenomaina pēc īpašas procedūras ar roku dezinficēšanu, telpas vēdināšanu, jaunās un vecās maskas izolēšanu. Jautājums, cik lielas vai ne pārāk lielas ir algas cilvēkiem, kuri brauca uz darbu četri vienā, nevis katrs savā automašīnā? Diez vai tādiem vairs atmaksāsies strādāt, ja daļa no nopelnītā būtu jāiztērē par īstam maskām un procedūrām, kas pasargā maskas no kļūšanas par auduma gabaliem, makaroniem u.tml. butaforijām teātrī, kur vieniem jātēlo bezjēdzīgu prasību prasīšana, otriem - izpilde.

Stambulas konvencija droši vien nebūs vienīgā, kuras dēļ policisti pirmie jāizdresē, lai viņi sodītu vecākus par sava bērna vešanu uz bērnudārzu vai pieaugušos par to, ka “kādā dzīvoklī Tukumā 1955. gadā dzimis vīrietis pie sevis ciemos uzaicinājis 1970. gadā dzimušu vīrieti”, kā LETA vēstīja 14. janvārī. Vārds vārdā citētais formulējums par vīriešu sodīšanu mudina uz seksuālām fantāzijām un maldina par padomju laiku atgriešanos Latvijā. Tieši otrādi, Stambulas konvencija aizliedz attiecības starp vīriešiem un sievietēm, bet konkrēti prasību maiņa būs sīkums, tiklīdz būs izveidots varas aparāts, kas gatavs izpildīt jebkādas prasības. Covid-19 vārdā notiekošais signalizē par pēdējo brīdi uzzināt vismaz galvenās Stambulas konvencijas tēzes, ko Neatkarīgā palīdzēs izdarīt.