Kā Bībele pamato homoseksuālismu

Bībeles pantu citēšana tikpat labi kalpo homoseksuālisma izskaidrošanai un popularizēšanai kā noliegšanai vai aizliegšanai.
21.02.2021. Arnis Kluinis
 
©Arhīvs

Pārlasīt Bībeli ieteicams, lai saprastu katoļu baznīcas pāvesta Franciska vārdus, kuru tulkojums no spāņu valodas uz latviešu valodu skan šādi: “Homoseksuāliem cilvēkiem ir tiesības būt ģimenē. Viņi ir Dieva bērni.” Vārdi ņemti no pāvesta vārdā spāņu valodā nosauktas filmas “Francesco”, kuras pirmizrāde notika pagājušā gada 21. oktobrī Romā. Pāvesta izteikumi bija tik sensacionāli, ka arī Latvijā jau tās pašas dienas vakarā aģentūra LETA izplatīja par tiem ziņu zem virsraksta “Pāvests pauž atbalstu homoseksuālu pāru civilajām savienībām” kopā ar ASV jezuītu priestera Džeimsa Mārtina (James Martin, 1960) atsauksmi, kurš pāvesta teikto cildinājis “lielu soli uz priekšu baznīcas atbalstā LGBT kopienas cilvēkiem” (lielo burtu kopa pārstāv vārdus “lezbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas”).

Bīskapu un kardināla reakcija uz pāvesta akciju

23. oktobrī Latvijas katoļu bīskapi publiski skaidroja pāvesta teikto tā, ka ģimene uz LGBT attiecoties tikai tāpēc, ka viņi neizbēgami dzimuši no attiecībām starp vīrieti un sievieti, kuri šīs attiecības visbiežāk noformējuši kā ģimenes: “Nevienu nedrīkst izstumt no ģimenes,” norādīja bīskapi. Šādā redakcijā LGBT no Dieva bērniem kļūst par mūžīgajiem bērniem kaut līdz 100 un vairāk gadu vecumam savu vecāku ģimenēs. Tā nav prasība viņiem visu mūžu nodzīvot zem viena jumta ar vecākiem. Pavisam viegli taču ir nošķirt svēto ģimeni no prozaiskās mājsaimniecības vai biogrāfiskā fakta, ka viņu vecāki jau nomiruši. Simtgadīgajam bērnam paliek iespēja būt ģimenē pie savu vecāku kapa, bet nav iespējas izveidot ģimeni ar sava dzimuma pārstāvi tieši tāpat, kā ģimeni ne ar sava, ne ar pretējā dzimuma pārstāvi nevar izveidot bērns (ar piebildi, ka mazgadīgs vai pat vēl nepiedzimis bērns nav tas, kurš noslēdz agrāk plaši izplatītus un šur tur joprojām lietotus līgumus starp dzimtām, ka viņu bērni izveidos ģimenes tad, kad un ja vispār piedzims un izaugs). Nākamais solis aiz homoseksuālo bērnu neizdzīšanas no viņu vecāku ģimenēm (dzimtām, kopienām) ir atļauja bērniem spēlēties. Bīskapu paziņojumā tādas līdzības nav, bet trāpīgi no viņu viedokļa būtu teikt, ka homoseksuālie pāri līdzinās ģimenei tikpat daudz, cik daudz ārstiem atbilst bērni, kas spēlē ārstus, t.i., uz savstarpēja vienošanās pamata aplūko un apčamda viens otra ķermeņus arī ar tām ķermeņu daļām, ko citās reizēs pieņemts nerādīt un neaiztikt. Spēlēties tādā veidā drīkst, bet tikai ar noteikumu, ka svešas acis to neredzēs un svešas ausis par to neko nedzirdēs.

DOMUBIEDRI. Romas katoļu pāvests Francisks (no kreisās) kopā ar jezuītu priesteri Džeimsu Mārtinu 2020. gada oktobrī Vatikānā

Vēl pēc pāris dienām, 25. oktobrī Latvijas Katoļu laju kluba portālā “civitas.lv” parādījās ASV izcelsmes tagad Vatikānā rezidējoša kardināla Raimonda Leo Bērka (Raymond Leo Burke, 1948) konstatācija, ka “vispasaules komunikāciju mediji ar lielu uzsvaru ir ziņojuši, ka notiek kursa maiņa, ka pāvests Francisks ir deklarējis, ka homoseksuālām personām kā Dieva bērniem ir tiesības uz ģimeni”. Proti, uz ģimeni bez nupat iztirzātajām atrunām, ka homoseksuāla ģimene nav ģimene, bet pieaugušu cilvēku rotaļa, ko ļoti vēlams izpildīt tā, lai to redzētu iespējami maz citu cilvēku. “Šāda deklarācija rada lielu apmulsumu un izraisa neizpratni un maldus katoļticīgo vidū, jo tā ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem un Svēto Tradīciju, kā arī jaunāko laiku Maģistēriju, ar kura palīdzību Baznīca sargā un interpretē visu ticības depozītu, kas ietverts Svētajos Rakstos un Svētajā Tradīcijā,” turpināja R. L. Bērks. Viņa skaidrojumā tā nav pāvesta deklarācija, bet “privātie viedokļi, kurus prese tik ļoti izceļ un piedēvē pāvestam Franciskam” par spīti tam, ka tie “neatbilst Baznīcas nemainīgajai mācībai, kas izteikta Svētajos Rakstos un Svētajā Tradīcijā, un ko sargā, glabā un interpretē Baznīcas Maģistērijs” utt.

Latviešu dzīves gudrība turpretī māca, ka nevar būt dūmu pilnīgi bez uguns. Tai skaitā nevar sasniegt ticamību (izplatību, ietekmi) pāvestam piedēvētiem apgalvojumiem, ja tie būtu tiešām piedēvēti pilnīgi ne no šā, ne no tā. Tikpat neticami, ka līdz pāvesta amatam ir ticis cilvēks, kurš nesaprot vai nu Svētos Rakstus, vai to, kā vispār un - galvenais - kā tieši viņam jāizsakās par Svētajiem Rakstiem, lai viņu neviens nepārprastu. Ja viņa teiktais tiek noformēts kā pārpratums, tad viņš ir gribējis, lai tā notiktu. Pārpratums šajā gadījumā nav pašmērķis, bet stimuls, lai cilvēki tiešām atšķir Bībeli un uzzina, kādā veidā tā pamato homoseksuālismu. Teiktais attiecas uz abām Bībeles sadaļām, t.i. uz Veco un uz Jauno derību cilvēkiem ar Dievu.

Īsts homofobs slepkavo bērnus

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka vismaz Vecā derība neļauj par homoseksuālismu pat iepīkstēties, jo “tā ir negantība”, kā tas latviski izteikts tagad internetā pieejamā Bībeles tulkojumā. Tik tiešām 3. Mozus jeb Likumu grāmatā ir divi panti, kas izskatās pēc akmeņiem visu homoseksuālistu nodauzīšanai: “Ar vīru tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievu; tā ir negantība” (18;22) un “tās dvēseles, kas to darījušas, - tās lai tiek izdeldētas no savas tautas vidus (18;29). Kā rotājums šīm īsajām un skaidrajām formulām ir 1. Mozus grāmatas 19. nodaļas stāsts par kolektīvo nāves sodu Sodomai, kuras “zēni un sirmgalvji” ar vēlēšanos “iepazīsim tos” meklēja, “kur ir tie vīri”, bet noraidīja iepazīšanos ar viņu vietā piedāvātajām jaunavām,“kuras neviens nav atzinis”. Tiešā tekstā Vecajā derībā pretēju apgalvojumu nav, taču tur ir atrodams ceļš, kā nonākt pie homoseksuālisma atzīšanas caur homoseksuālisma nolieguma noliegumu.

Pēc piecām Mozus grāmatām Jozuas grāmatā aprakstīts mērķis, kura dēļ ebreju Dievs nodiktējis viņiem 3. Mozus grāmata uzskaitītos likumus. Šis mērķis bija nonākt gandrīz vai Paradīze zemes virsū, uz kurieni viņi tika vilināti 5. Mozus grāmatas izskaņā ar vārdiem par zemi, “kur piens un medus tek” (27;3). Lūk, lai to sasniegtu, “nedarāt pēc negantības ieražām, ko tie pirms jums ir darījuši”, kā tika rezumēta 3. Mozus grāmatas 18. nodaļa.

Ebrejiem nācās izvēlēties, vai nu dzīvot kā dzīvojušiem “pēc negantības ieražām”, vai mainīties, lai kļūtu spējīgi saņemt viņiem apsolīto zemi. Tātad - labu zemi, bet ne tukšu zemi. Teiciens par svētu vietu, kas nemēdzot būt tukša, uz labām vietām attiecas vēl jo vairāk. Protams, ka zeme bija apdzīvota un tāpēc visa Jozuas grāmata ir šīs zemes iedzīvotāju nogalināšanas reģistrs: sākot ar Jēriku, “viņi galīgi iznīcināja it visu, kas vien bija pilsētā: vīrus un sievas, bērnus un sirmgalvjus, no vērša līdz sīklopam un ēzelim; viss tika nogalināts ar zobena asmeni” (6;21); “viss Israēls griezās atpakaļ uz Aju, lai nogalinātu tās iedzīvotājus bez žēlastības ar zobena asmeni” (8;24); “Jozua ieņēma arī Makēdu un neatstāja dzīvu nevienu” (10;28). Tikai tad, kad apsolītā zeme pamatā jau bija iekarota, ebreji varēja sākt izrādīt saudzību, protams, ne pret cilvēkiem: “Un tie nokāva visus iedzīvotājus, kas tur bija, viņus pilnīgi iznīcinādami; un tur nepalika pāri neviena dvēsele” (11;11), lai gan “lopus Israēla bērni paturēja paši sev, cilvēkus turpretī visus nogalināja (11;14). Tāpat atzīmēts, ka tikai vienu pilsētu ebreji nodedzinājuši, bet parējās paturējuši sev tāpat kā lopus u.c. labumus.

Tikai tāpēc, lai nogalinātu bez izņēmuma “vīrus un sievas, bērnus un sirmgalvjus”, cilvēkiem ir jēga atteikties no baudām, kādu sniedz dzimumdzīve krustu šķērsu, kā tas skrupulozi uzskaitīts 3. Mozus grāmatā. Ja tieksmes vai iespējas nogalināt nav, tad jābauda dzīve tur un tādā veidā, kādā “tie pirms jums ir darījuši”. Tieši tāpēc, ka homoseksuālās attiecības stabilizē cilvēku skaitu un tādējādi mazina (izslēdz!) iespējas ekspansijai, tās tiešām izceltas kā sevišķi apkarojamas tautai, kas dodas kara gājienā ar tādu slepkavošanas trakumu, ka pirmajā piegājienā jānogalina ne vien tiešie konkurentus uz dzīves telpu cilvēki, bet arī viņu lopi. Taču tieši tādā pašā mērā, kādā no slepkavošanas jāatsakās, ir jāceļ godā homoseksuālās attiecības, kā to tagad dara Romas katoļu baznīcas pāvests Francisks.

Vienkārši - zeme ir apaļa jeb ierobežota un uz tās nevar dzīvot neierobežots cilvēku skaits. Tagad labs jebkurš līdzeklis, ar kuru saistās vismaz cerības “bez kara samazināt pasaules iedzīvotāju skaitu no nepilniem astoņiem līdz nepilnam vienam miljardam cilvēku, pēc iespējas saglabājot vai pat attīstot to dzīves līmeni un veidu, līdz kādam ticis tagad par zelta miljardu dēvētais cilvēku kopums”. Kurš nav gatavs, pirmkārt, ielaisties karā un, otrkārt, uzvaras gadījumā pašrocīgi nogalināt “vīrus un sievas, bērnus un sirmgalvjus”, tas lai netēlo homofobu! Bībeles Vecā derība tādā gadījumā kļūst par palielināmo stiklu, kas parāda viņa liekulību un stulbumu.

Homoseksualitāte kristietības pamatos

ZELTA FONDS. Sen iestaigāta homoseksualitātes propagandistu taciņa Bībelē ved uz 1. Samuēla grāmatas 18. nodaļu par to, kā “Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi un tie viens otru iemīlēja; un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība”; Bībeles vārdus kāda LGBT projekta ietvaros šeit redzamā veidā 2016. gadā metālā izlējis Malkolms Lidberijs (Lidbury, 1959)

Jaunā derība atceļ pret homoseksuālismu vērstos lāstus tādā veidā, ka noliedz kā cilvēka dzīves mērķi zemi, “kur piens un medus tek”, t.i., materiālos labumus. Tiklīdz tāda mērķa vairs nav, tā atkrīt arī līdzeklis tā sasniegšanai - maksimāla vairošanās, lai izveidotu lielāku grupu, kurai atbilstoši lielākas izredzes nožmiegt citas grupas un sagrābt to bagātības. Homoseksuālās attiecības tādā gadījumā tiek nevis aizliegtas, bet problematizētas kā viens no materiālajiem labumiem jeb ķermeniskajām baudām, kas neatšķiras no heteroseksuālajām attiecībām.

Cilvēkam ir neiespējami vai gandrīz neiespējami vienlaicīgi pievērsties Dievam un citiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu dzimuma un vecuma, no attiecību pamatojuma ar radniecību, izdevīgumu utt. Vēl skarbāk sakot, vai cilvēkam vispār iespējams pievērsties Dievam tādā intensitātē, kādā to prasīja Kristus atšķirībā no Vecās derības “rakstu mācītājiem”, t.i., ārējo rituālu speciālistiem? Vistuvāk Kristus izvirzīto prasību izpildei cilvēki nonāk, pievēršoties Dievam kopīgi draudzē vai kopienā uz visu citu attiecību rēķina. Kristus piemēru šo attiecību upurēšanā apraksta Matejs viņa evanģēlija 12. nodaļā ar Kristus vārdiem jeb rīcību situācijā, kad līdz viņam atnākusī māte un tāpat arī viņa brāļi grib ar viņu runāt, bet “Viņš atbildēja un sacīja tam, kas Viņam to teica: “Kas ir Mana māte, un kas ir Mani brāļi?” Un, roku izstiepis pār Saviem mācekļiem, Viņš sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi!” (48-49). “Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū,” vēstulē galatiešu draudzei uzsvēra apustulis Pāvils (3;28). “Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt,” Pāvils turpināja 1. vēstulē korintiešiem (6;12).

Ar šādām Svēto Rakstu pamatnostādnēm liekulīgi un smieklīgi kristietības vārdā bakstīt ar pirkstu attēlā grāmatā par cilvēku anatomiju kā pamatojumu viņu dzīves, tai skaitā dzimumdzīves, vērtējumam.

Formula “viss atļauts” un “nekas nedrīkst kalpināt” būtu pati pareizākā, ja cilvēkiem atliktu saņemties uz lūgšanām ne ilgāk kā līdz nākamajai svētdienai, kad viņi visi tiks parauti debesīs. Kopš pirmo kristiešu laikiem šāda pārliecība ir zināma, bet līdz šim nav piepildījusies. Arī kristiešiem ir nācies un nākas kalpot gluži vienkārši maizes dēļ, apkraujot šo acīm redzamo faktu ar atrunām, ka naudas/maizes pelnīšana ar rokām, kājām vai galvu nekādi netraucē kalpot tikai un vienīgi Dievam ar dvēseli vai garu. Tomēr atrunas visbiežāk paliek tikai atrunas. Tiklīdz cilvēkam vispār jākalpo maizes dēļ, tā rodas vēlēšanās izkalpoties līdz baltmaizei, līdz smalkmaizītei utt., līdz kamēr visa kalpošana aiziet vienīgi tai: “Viņi.. sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju,” savu sašutumu par tādiem pavērsieniem Pāvils pauda vēstulē romiešiem (1;25).

Konkrētajā vēstules romiešiem sadaļā Pāvils iztirzā pavisam traku gadījumu - risku, ka pati kalpošana Dievam kļūst par tādu pašu ķermeniskās baudas avotu kā smalkmaizīte vai dzimumakts. Te nav domāta materiālu labumu gūšana no amatiem baznīcā, bet tik tiešām netveramā robeža starp kaislību pret Dievu un kaislību pašam pret sevi, noliekot sevi Dieva vietā. Loģiski ir uzskatīt homoseksuālās attiecības pirmajās kristiešu kopienās kā nepareizo kaislību uzkurinātāju. Proti, kopienās taču lielā skaitā nonāca tie, kuri savas seksuālās orientācijas dēļ bija izmesti no ģimenēm, dzimtām, ciltīm, kur cilvēki ne mazākajā mērā nevadījās pēc Latvijas bīskapu pamācības, ka “nevienu nedrīkst izstumt no ģimenes”. Šādiem cilvēkiem bija viegli apvienot mešanos sava dzimuma pārstāvju apkampienos ar ticību, ka tieši tā viņi vislabāk kalpo Dievam, jo ir taču - gluži kā Kristus! - atkratījušies no savām miesīgām mātēm un brāļiem, t.i., no pienākumiem uzturēt tās kopienas, kurās viņi dzimuši.

Jā, bet kas tādā gadījumā uzturēs kristiešu kopienas, ja visi tur tikai mīlēsies un mīlēsies? Kristus gan bija noteicis neko neuzturēt, bet mācīties no putniem gaisā, kas ne sēj, ne pļauj, jo Dievs par viņiem gādā (Mt.,6;26). Jā, Kristus tā bija teicis, taču viņu Dievs debesīs jau pieņēmis. Lai cik ļoti viņa mācekļi ticēja, ka ar viņiem tas notiks drīzumā, viņi bija gatavi uz to gaidīt ilgāk nekā uz nākamo svētdienu. Tādā gadījumā nācās iedarbināt tradicionālos cilvēku uzvedības regulatorus un motivatorus, liekot viņiem vispirms pūlēties, lai iegūtu tiesības uz pretēja dzimuma cilvēku un pēc tam vēl jo vairāk pūlēties, lai uzturētu bērnus, kādi var rasties vienīgi attiecībās ar pretēja dzimuma cilvēku. Kristiešiem vajadzēja apvienot ticību uzņemšanai debesīs kaut tūlīt ar gatavību pagaidīt vēl ilgāk nekā līdz aiznākamajai svētdienai, uzturot sevi pie dzīvības ar ikdienas darbiem, kas tiek plānoti vismaz līdz bērnu izaudzināšanai. Citiem vārdiem sakot, neplānojot nākotni vismaz tik ilgi, cilvēki nenoturētos pat līdz aiznākamai svētdienai. Kristus mācekļi tādā gadījumā būtu vai varbūt vispār nekļūtu zināmi kā viens no trako bariņiem, nevis izvērstos par baznīcu, kuras vārdā visa pasaule tika pārvaldīta vairākus gadsimtus. Cena par šiem ārējiem panākumiem bija pārslēgšanās no kristietībai vairāk atbilstošajām homoseksuālajām uz tradicionālajām heteroseksuālajām attiecībām Vecās derības interpretācijā. Streipuļojot starp abām šīm derībām, eiropieši un viņu kloni ir noveduši pasauli līdz Vecajā derībā skaidri formulētajai izvēlei starp iedzīvotāju skaita samazināšanu vai nu ar slepkavošanu, vai ar mīlēšanos, ja tā ir mīlēšanās starp viena dzimuma pārstāvjiem.

******

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.