Kolekcionāri padarīti par potenciāliem kriminālnoziedzniekiem

Vairāku gadu garumā veiktie grozījumi Krimināllikumā radījuši pamatu kolekcionāru apsūdzēšanai kriminālnoziegumos. Kolekcionāri spiesti slēpt savas kolekcijas vai tās pārdot ārzemniekiem – sarunā ar Neatkarīgo stāsta Rīgas kolekcionāru biedrības prezidents Jānis Upmalis un kolekcionārs ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi Igo Zilbers.
04.03.2021. Ritums Rozenbergs
 
KOLEKCIONĀRI SAŠUTUŠI. Rīgas kolekcionāru biedrības prezidents Jānis Upmalis (attēlā) pauž sarūgtinājumu par Latvijas politiķu attieksmi pret kolekcionēšanu un kolekcionāriem. Viņaprāt, Krimināllikumā iestrādātās bargās normas izslēdz Latvijas kolekcionārus no starptautiskās aprites. Zaudētāji no tā būs ne tikai Latvijas kolekcionāri, bet arī Latvijas muzeji, tātad arī sabiedrība ©Neatkarīgā

Šā gada 2. februārī stājās spēkā kārtējie grozījumi Krimināllikumā, kuri paredz kriminālatbildību par kultūras vērtību un senlietu glabāšanu, tirdzniecību, pārvadāšanu.

Turpretī Eiropas Savienības valstīs, īpaši Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Vācijā u.c. tik bargas normas nav spēkā. Tur joprojām var brīvi rīkot kolekcionāru saietus, tur netiek krimināli sodīta senlietu tirdzniecība, glabāšana, pārvadāšana. Latvijas kolekcionāriem un citiem senlietu cienītājiem uz kādu laiku nāksies aizmirst par līdz šim ļoti populārajiem Ikšķiles senlietu gadatirgiem un ikmēneša kolekcionāru saietiem Rīgas 6. vidusskolā.

Jādomā, par ko balsot vēlēšanās

Kā Neatkarīgajai norādīja J. Upmalis, ar skarbajām likuma normām Latvijas kolekcionāri tiek izslēgti no starptautiskās kolekcionāru aprites, un par to jāpateicas bezatbildīgajiem politiķiem: “Kolekcionāri ir ļoti vīlušies savos politiskajos elkos Nacionālajā apvienībā, kura vārdos saka, ka aizstāv vēsturi, bet darbos veic pretējo, nemaz nerunājot par bordānistiem, Jauno konservatīvo partiju, kuru lozungs ir visu sagraut. Nacionālā apvienība ar savu politisko vienaldzību ir nodevusi vēsturniekus, un kolekcionāriem būs jādomā, par ko balsot nākamajās vēlēšanās.”

Kā skaidroja J. Upmalis,

ja valsts sāk aizliegt kolekcionēt simts gadu un pat jaunākas lietas, tad tas ir absurds.

“Radušos situāciju pārrunāju ar antikvāra veikalniekiem. Piemēram, jau kļuvis problemātiski pārdot porcelāna figūru, kura ir vecāka par piecdesmit gadiem. Latvijā cilvēks šādas mantas drīkst iegādāties, taču tās nedrīkst izvest aiz Latvijas robežām. Lai izvestu, tās ir jāvērtē speciālai valsts komisijai. Šādas atļaujas saņemšana vai nesaņemšana maksā 38 eiro katram priekšmetam. Turpretim, ja es pasūtu kādu senlietu no Francijas, Itālijas, Vācijas, Polijas, Lietuvas, man tā triju dienu laikā tiek piegādāta bez problēmām. Tas nozīmē, ka mēs, Latvijas kolekcionāri, vairs nevaram konkurēt ar Eiropas valstu kolekcionāriem. Mums ir aizliegts praktiski viss.”

Birokrāti izvēlas vieglāko ceļu

Rīgas kolekcionāru biedrības prezidents skaidroja, ka ar grozījumiem likumā iztapīgi birokrāti kārtējo reizi cenšas iet vieglāko ceļu - nevis meklēt risinājumus, kā regulēt vērtslietu meklētāju un “melno” arheologu darbību, bet gan izvēlas aizliegt kultūras pieminekļiem atrasties tautā: “Tagad visas senlietas, kuras ir vecākas par 1800. gadu, jāatņem tautai un jānodod valstij bez atlīdzības. Es neko no saviem krājumiem vairs nedrīkstu glabāt mājas, nemaz nerunājot par to tirgošanu. Notiekošais līdzinās metodei, ja valsts nolemtu cīnīties ar malumedniekiem. Tad valsts līdzīgi varētu aizliegt mājās turēt un ēst meža dzīvnieku gaļu un valstij bez atlīdzības būtu jānodod ne tikai gaļa, bet arī āda, dzīvnieka iekšas un ragi pat tad, ja tie atrasti mežā. Pienākums pierādīt vainu no valsts tiek pārlikts uz pilsoni, kuram tagad jāpierāda, ka viņš senlietu ieguvis likumīgā ceļā. Tādējādi tiek pārkāpta nevainīguma prezumpcija. Izmeklētājam jāpierāda, ka tu mantas esi noziedzīgi ieguvis, bet tev nav jāpierāda, ka tu tās esi legāli iegādājies. Būtiski, ka, radot šos nejēdzīgos likuma grozījumus, autori ne reizes nav pavaicājuši arī kolekcionāru viedokli. Kolekcionēšana ir ilgstošs process. Piemēram, monētu kolekcija tiek vākta gadu desmitiem dažādos veidos - pērkot, mainot, iegūstot no kaimiņienes kā dāvinājumu. Ja es Tallinas, Berlīnes, Parīzes vai Varšavas senlietu tirgos lūgšu izrakstīt man kvīti, ka tā vai cita monēta ir oficiāli iegādāta, mani pasūtīts trīs mājas tālāk un paziņos, ka esmu jucis.”

Igaunija rīkojas valstiskāk

I. Zilbers pastāstīja, ka, piemēram, Igaunijā, lai cīnītos ar senlietu meklētājiem un “melnajiem” arheologiem, valsts rīkojas nesalīdzināmi prātīgāk nekā Latvijā. Tur ar metāla detektoru neviens brīvi apkārt staigāt nedrīkst, jo tas skaitās administratīvais pārkāpums. Visi detektoristi tiekot reģistrēti. Pirms tam viņiem jāiziet apmācības kursi. Detektoristam divdesmit četras stundas iepriekš valstij jāpaziņo koordinātas, kurās viņš plāno veikt meklēšanas darbus. Beidzot meklēšanu, kultūras iestādei jāiesniedz atskaite par to, kas ir atrasts, kopā ar atrasto priekšmetu fotogrāfijām un priekšmetu aprakstu. Atkarībā no atrastā priekšmeta kultūrvēsturiskās nozīmes, valsts priekšmetus atpērk par pilnu to tirgus cenu. Bet, ja kāds atrod, piemēram, depozītu, naudas lādi, un to nedod atpirkt valstij, bet aši pārdod kādam citam, tad gan iestājas kriminālatbildība. Tādi gadījumi esot bijuši. “Taču Latvijā viss ir daudz savādāk. Ir likums, kas ļauj, piemēram, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas vadītājai Sandrai Zirnei kopā ar policiju staigāt pa dzīvokļiem un izņemt jebkādas lietas uz noskaidrošanu, vai tās nav zagtas. Tā ir visatļautība. Man advokāts izmaksās 100 eiro stundā, lai pierādītu, ka izņemtā lieta ir mantojumā no mātes. Zirne dod policijai informāciju, policija veic kratīšanu un ņem ciet kolekcionāru. Tad notiek viņa apstrādāšana. Policija ļoti labi prot manipulēt, sakot - atzīstiet vainu un prokurors jums tikai mazu sodu iedos. Cilvēks notic. Beigās cietumsodu iedod pa pilnu klapi, liek samaksāt tūkstošus un vēl 200 stundas strādāt ar slotu. Turpretī Eiropas valstīs joprojām kolekcionāri drīkst rīkot lielos gadatirgus, festivālus un tirgoties pat ar viduslaiku un Senās Romas monētām. Latvijā nekas tāds nav iespējams. Ja kas tāds notiktu, parādītos kravas mašīna ar Zirni un policistiem, un visiem viss tiktu atņemts ar atrunu, ka vērtības tiek slikti uzglabātas un jāpierāda to legālā izcelsme,” skaidroja I. Zilbers

Lamatas milzu lempjiem

J. Upmalis ironizēja par Kultūras ministrijas aizbildināšanos ar to, ka kolekcionāriem bija dotas iespējas pieteikt jeb deklarēt kolekcijas un senlietas: “Tās bija likumdevēja lamatas milzu lempjiem. Kolekcija ir ilglaicīgā laika periodā veidots krājums, kas nemitīgi attīstās un pilnveidojas. Tikko kolekciju nofiksē vienā sastingušā stāvoklī, tā kolekcija ir mirusi. Latvija ar kolekcionāriem rīkojas līdzīgi kā savulaik Krievija ar miljonāriem. Prezidenta Vladimira Putina administrācija aicināja deklarēt ārvalstīs esošos kapitālus. Tie, kuri to izdarīja, jau sen sēž cietumos, un viss atņemtais aizplūda valstij. Latvijā deklarētie dati var noplūst noziedzīgajai pasaulei. Tā nekavēsies kolekcionārus apciemot. Var jau pieņemt likumus, kas nedarbojas, un cerēt, ka tauta neprotestēs. Vadzis ir lūzis. Kolekcionāru biedrība liek galvas kopā. Plānojam vērsties pie kultūras ministra ar lūgumu sniegt skaidrojumu, kā kolekcionāri šajā valstī var turpināt darboties tā, lai viņi netiktu uzskatīti par potenciāliem noziedzniekiem. Latvijā senlietu krāšana ir ierobežota, taču pārējās Eiropas valstīs to var darīt. Jautājums - kur paliek Eiropas brīvais tirgus? Kāpēc Latvijā valstij ir jānodod visi vecie priekšmeti tikai tāpēc, ka tev tie atrodas mājās, par to nesaņemot nekādu atlīdzību? Satversmes 92. pantā ir teikts, ka valsts interesēs var tikt konfiscēts īpašums, taču tad īpašniekam jāsaņem taisnīga atlīdzība. Bet kolekcionāri ir sīksta tauta, kura cauri bargajiem padomju gadiem spēja saglabāt pirmās Latvijas Republikas karogus, virsnieku zobenus, apbalvojumus, Ulmaņa rokrakstus, par ko padomju laikā varēja nokļūt cietumā. Ko tagad darīt - ja gribi saglabāt paaudzēm krātu kolekciju, tā jāliek trīs litru burkā un jānodod “zemes bankai” (domāts - slepus norakt zemē)? Vai, kas ir daudz bēdīgāk, jāpārdod par lētu naudu Latvijā sirojošajiem igauņu, krievu un poļu uzpircējiem? Jo Latvijā bargāki likumi, jo kaimiņvalstu tirgi pilnāki ar Latvijas antikvariātu. Tādējādi daudzas vērtīgas senlietas aiziet gar degunu gan Latvijas muzejiem, gan kolekcionāriem.”

Ministrijas skaidrojums

Pēc Neatkarīgās publikācijas par draudošajām briesmām senlietu kolekcionāriem, Kultūras ministrijas izsūtīja apkārtrakstu. Tajā, citā starpā, uzsvērts, ka Krimināllikumā kultūras priekšmetu un arhīva dokumentu “aizsardzības statusu noteic Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, muzeji, Latvijas Nacionālā bibliotēka un Latvijas Nacionālais arhīvs. Ja personas īpašumā vai valdījumā atrodas priekšmeti ar šādu statusu, tad uz tiem attiecas normatīvajos aktos noteiktie ierobežojumi, savukārt, ja šāds statuss nav noteikts, tad personai nevar iestāties atbildība par Krimināllikumā noteiktajām darbībām.”

Apkārtrakstā arī teikts, ka “Krimināllikums aizsargā senlietas, kuras atrastas Latvijas Republikas arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot. Līdz ar to nav pamatoti uzskatīt, ka senlieta, kas tikusi netīšām atrasta, piemēram, dārzā, mežā, bēniņos vai citā vietā, kas nav atzīta par arheoloģisku senvietu, būtu uzskatāma par nelikumīgi iegūtu Krimināllikuma izpratnē. Tāpat jānorāda, ka nedz Krimināllikums, nedz LPKPA neparedz senlietas atņemt to likumīgajiem īpašniekiem, bet skaidri noteikt valsts īpašumtiesības uz tām senlietām, kas atrastas arheoloģiskās senvietās un kuru likumīgais īpašnieks nav noskaidrojams.”