Kultūras ministrs skaidro, kā kolekcionāriem nenonākt konfliktā ar likumu

Pēc publikācijām par grozījumiem Krimināllikumā saistībā ar senlietu kolekcionēšanu Neatkarīgā no kolekcionāriem un senlietu īpašniekiem saņēma daudzus jautājumus, kuri tika pāradresēti kultūras ministram Naurim Puntulim. Ar viņa rīkojumu atbildīgās ministrijas amatpersonas sagatavoja atbildes ar norādēm, kādas prasības jāievēro seno lietu vācējiem un glabātājiem, lai nenonāktu konfliktā ar bargajām Krimināllikuma prasībām.
30.03.2021. Ritums Rozenbergs
 
MINISTRA SKAIDROJUMS. Publikācijas par grozījumiem Krimināllikumā attiecībā pret seno lietu vācējiem raisīja plašu rezonansi Neatkarīgās lasītājos. Viņu jautājumi tika pāradresēti kultūras ministram, pēc kura rīkojuma tika sniegts skaidrojums, kas jāievēro seno lietu glabāšanā un to apritē ©Ģirts Ozoliņš/F64

Šā gada 22. februārī Neatkarīgajā tika publicēts raksts “Senu lietu glabāšana un tirgošana kļuvusi bīstama”, bet 4. martā - “Kolekcionāri padarīti par potenciāliem kriminālnoziedzniekiem”.

Publikācijas raisīja plašu rezonansi. Izrādījās, ka senlietu kolekcionēšanas tematika skar negaidīti plašu sabiedrības loku. Ik dienas saņēmām jautājumus par to, kā atbilstoši grozījumiem Krimināllikumā pareizi veikt senlietu glabāšanu, pirkšanu, pārdošanu, atrašanu, transportēšanu, netiekot par to sodītiem. Kolekcionāri un senlietu īpašnieki pauda bažas par savām darbībām likumos veikto izmaiņu kontekstā.

Saņemtie jautājumi un tur paustās bažas tika sadalītas četrās lasītāju aprakstītās situāciju kopās. Citējot lasītāju vēstulēs teikto, lūdzām kultūras ministru par katru atsevišķo situāciju kopumu sniegt skaidrojumu. Atbildes ministra N. Puntuļa uzdevumā sagatavojusi Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes speciāliste Elvita Ruka.

Kas jādara, dodoties tirgoties ar senlietām?

Fragments no lasītāju (kolekcionāru) aprakstītās situācijas: “Katru pavasari piekrauju autobusiņu ar dažādām vecām mantām, aptuveni 1000 vienības (pakavi, atslēgas, eņģes, rokturi, velosipēdu u.c. detaļas, bundžas, kaste ar dažādām monētām, nozīmītēm, žurnāli, grāmatas, porcelāna figūriņas, šķīvji, krūzes, pulksteņi, glāzes utt.), un dodos uz Ikšķiles antīko lietu tirdziņu. Vasaras laikā ar aptuveni tādu pašu kravu (to, kas netika pārdots) braucu arī uz tirgiem Rīgā (Biķerniekos), arī uz Kauņu (Lietuvas Republika) un Tallinu (Igaunijas Republika). Tirgos šos priekšmetus gan pārdodu, gan mainu, gan pērku, jo pats krāju vecus pulksteņus.”

Jautājumi:

  1. Vai visam minētajam, kas atrodas autobusā, jābūt uzskaitītam un kopā ar to iegūšanu apliecinošiem dokumentiem?
  2. Vai pērkot, pārdodot, mainot minēto, jāstāda preces pieņemšanas - nodošanas akts vai kāds cits dokuments?
  3. 3.Varbūt vēl kas cits jādara, ja plānoju izbraucienu aiz Latvijas robežas ES teritorijā?

Atbilde no Kultūras ministrijas:

  1. Speciālas prasības par dažādos vecu sadzīves un antikvāru priekšmetu tirgos piedāvāto lietu uzskaiti un iegūšanu apliecinošu dokumentu klātbūtni nav noteiktas. Tomēr, ja dodaties uz antikvāru lietu tirdziņu ar dažādām vecām mantām, būtu vēlams pārzināt šo lietu izcelsmi. Īpaši tas attiecas uz monētām, starp kurām varētu atrasties Latvijas teritorijā līdz 17. gadsimtam apgrozībā bijušas naudas vienības, kas varētu būt atrastas izrakumos un kuras kā senlietas aizsargā likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”. Tāpat vienmēr noderīgi ir priekšmetu iegūšanu apliecinoši dokumenti, kas palīdz izvairīties no nepatīkamām situācijām, ja kādam rodas pretenzijas pret tirgošanai piedāvāto priekšmetu.
  2. Analogas prasības attiecas uz pērkot, pārdodot vai mainot iegūtas preces glabāšanu savā īpašumā. Pirkšanu, pārdošanu vai maiņu apliecinošs dokuments būs drošība priekšmeta labticīgajam ieguvējam un pasargās viņu no iespējamām problemātiskām situācijām, ka tiktu celta prasība par priekšmeta nelikumīgu pārvietošanu.
  3. Ja plānojat braucienu ar antikvāriem priekšmetiem ārpus Latvijas robežām, arī ES teritorijā, uz Jums attiecas Ministru kabineta 2016. gada 20. decembra noteikumi Nr. 846 “Noteikumi par kultūras pieminekļu, tajā skaitā valstij piederošu senlietu, mākslas un antikvāro priekšmetu izvešanu no Latvijas un ievešanu Latvijā”. Šo noteikumu 1. pielikumā ir norādītas to kultūras priekšmetu kategorijas, kurām nepieciešama Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes izsniegta izvešanas atļauja. Noteikumu izpratnē tie ir noteikti kultūras priekšmeti, kas ir vecāki par 50 gadiem, ja to izcelsme ir saistīta ar Latvijas mākslas un kultūras rādītājos fiksētām personām un ražotnēm un tie nepieder to autoriem un izgatavotājiem, kā arī par 100 gadiem vecāki kultūras priekšmeti neatkarīgi no to izcelsmes valsts. Iesakām pirms brauciena rūpīgi pārskatīt izvedamo preču klāstu un neskaidrību gadījumā konsultēties par atļaujas nepieciešamību Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē.

Vai Latvijā drīkst ievest senlietas?

Fragments no lasītāju (kolekcionāru) vēstules: “Strādāju Vācijā, bet negrasos saraut saites ar Latviju un bieži ar savu automašīnu braucu uz Dzimteni pie ģimenes. Vācijā apmeklēju nedēļas nogales tirdziņus, jo brīvajā laikā esmu iesācis krāt vecas monētas - gan savās interesēs, gan arī finanšu uzkrājuma dēļ. Parasti pērku lielo nominālu monētas - markas, dālderus, utt. Cenšos tirdziņos uziet Latvijas teritorijā apgrozījumā esošās monētas. Vācijā manā kolekcijā ir vairākas Rīgas brīvpilsētas monētas, galvenokārt šiliņi un vērdiņi (kalti ap 1570. gadu). Monētām, kas pirktas tirdziņos, iegādes dokumentu nav, savukārt tām, kas pirktas specializētajos antikvariātos un izsolēs, ir iegādes dokumenti. Daļa no kolekcijas atrodas Latvijā, bet lielākais vienību skaits - Vācijā.”

Jautājumi:

  1. Vai drīkstu savu kolekciju pārvest uz Latviju (parasti braucu ar savu a/m pa sauszemi), un vai iebraucot tā jādeklarē (daudzām monētām nav pirkšanas dokumentu)?
  2. Vai monētas, kas vecākas par 1700. gadu, būs jānodod valstij? Vai par tām saņemšu atlīdzību un cik lielā apmērā?
  3. Vai varēšu tās paturēt, un kādi nosacījumi jāievēro, lai varētu turpināt veidot savu kolekciju (arī ar monētām, kas vecākas par 1700. gadu).

Atbilde no Kultūras ministrijas:

  1. Jebkuru ārzemēs legāli iegūtu un no citām valstīm legāli izvestu kultūras priekšmetu persona drīkst ievest Latvijas Republikā. Šajā gadījumā iesakām pirms priekšmetu vešanas noskaidrot, kādas ir Vācijā spēkā esošās tiesību normas saistībā ar kultūras priekšmetu izvešanu un vai gadījumā kādai no monētām vai visai kolekcijai kopumā nav nepieciešama eksporta atļauja. Tāpat arī iesakām noskaidrot to valstu, kuras pa sauszemi plānots šķērsot, šajā gadījumā Polijas un Lietuvas, tiesību normas saistībā ar kultūras priekšmetu, šajā gadījumā numismātikas, importu un eksportu.
  2. Likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 7. pants nosaka, ka Latvijas Republikā valsts īpašums ir senlietas tai skaitā monētas, kas vecākas par 17. gs. ieskaitot un kas atrastas arheoloģiskās senvietās Latvijas Republikas teritorijā. Šajā gadījumā, ja personai ir dokumenti, kas pierāda īpašuma piederību vai iegādi ārpus Latvijas (piemēram, monētu iegādes līgums, pirkuma pavadzīme, atļauja vai izziņa kultūras priekšmeta izvešanai no citas Eiropas Savienības dalībvalsts u.c.), tad monētas neatkarīgi no to vecuma var droši atrasties personas īpašumā Latvijas Republikas teritorijā. Ja priekšmets, kas vecāks par 17. gs. ieskaitot un Latvijas Republikā kvalificējams kā senlieta, iegādāts vai iegūts citā valstī, tai skaitā Eiropas Savienībā, kur attiecīgo priekšmetu aprite un eksports nav ierobežots, bet personai nav dokumentu, kas apliecina priekšmeta legālu iegūšanu vai iegādi, tad, lai pēc ievešanas Latvijā nerastos problēmas, pirms tā vešanas būtu vajadzīgs saņemt izziņu par to, ka izcelsmes valstij nav iebildumu priekšmetu izvešanai un tiem nav kultūrvēsturiskas nozīmes.
  3. Lai veiksmīgi un droši Latvijā kolekcionētu monētas un citus priekšmetus, kas iekļaujas senlietu kategorijā un ir vecāki par 17. gs. ieskaitot, kolekcionāriem ir jāvar pierādīt to likumīgu izcelsmi - dokumentus par legālu īpašuma piederību vai iegādi ārpus Latvijas vai, ja priekšmets atrasts Latvijas Republikas teritorijā, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes izsniegts apliecinājums par senlietas legālu izcelsmi pēc 2013. gada 30. marta vai pārdevēja apliecinājums, par to, ka par priekšmetu līdz 2013. gada 30. martam ir paziņots Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei.

Ko darīt ar senlietu mantojumu?

Fragments no lasītāja vēstules: “Jau vairākās paaudzēs dzīvojam ASV. Medijos bija informācija, ka Latvijā visas vecās vērtības jānodod valstij, citādi draud cietumsods. Manai ģimenei no laikiem pirms emigrācijas pieder dažas saktas un senā nauda, arī tā sauktais Kurzemes Jēkaba dālderis. Ja iespējams, lūdzam Jūs [domāts laikraksts “Neatkarīgā”] sekmēt skaidras atbildes saņemšanu no autoritārām iestādēm.”

Jautājumi:

  1. Vai mēs, ieceļojot Latvijā, šos Saimes dārgumus drīkstam ievest un atdāvāt mūsu brāļadēlam, kuram ir interese par senatni un mūsu Dzimtas vēsturi?
  2. Vai uz robežas šie priekšmeti būs jānodod valsts ierēdņiem? Mēs negrasāmies darīt neko pretlikumīgu, bet izziņa no hercoga par dāldera dāvinājumu diemžēl mūsu Dzimtā nav saglabājusies.

Atbilde no Kultūras ministrijas:

Ja kultūras priekšmetu izvešanai no ASV nav noteikti nekādi ierobežojumi, tad tos drīkst ievest Eiropas Savienībā, tai skaitā arī Latvijā.

Tomēr, ja ir kāds priekšmets, kas vecāks par 17. gs. ieskaitot un Latvijas Republikā kvalificējams kā senlieta, bet personai nav dokumentu, kas apliecina priekšmeta legālu iegūšanu vai iegādi citā valstī, tad, lai pēc ievešanas Latvijā nerastos problēmas ar priekšmeta legālas izcelsmes pierādīšanu, pirms tā vešanas būtu vajadzīgs saņemt izziņu par to, ka izcelsmes valstī priekšmetam nav kultūrvēsturiskas nozīmes.

Kultūras priekšmetu ievešanu Latvijā no valstīm, kas nav Eiropas Savienībā, regulē Ministru kabineta noteikumi Nr. 846 “Noteikumi par kultūras pieminekļu, tajā skaitā valstij piederošo senlietu, mākslas un antikvāro priekšmetu izvešanu no Latvijas un ievešanu Latvijā”, kuros ir teikts, ka, ievedot kultūras priekšmetu, kuram paredzēta pagaidu ievešana Latvijā, no valstīm, kuras nav Eiropas Savienības dalībvalstis, īpašniekam (valdītājam) ir pienākums tos deklarēt Latvijas muitas iestādē.

Tādu priekšmetu, kas vecāki par 17. gs. ieskaitot un kas Latvijas Republikas normatīvo aktu ietvarā uzskatāmi par senlietām, dāvināšanas gadījumā būtu vajadzīgs par dāvinājumu noslēgt dāvinājuma līgumu, lai vēlāk dāvanas saņēmējam nevarētu rasties kādas nepatīkamas situācijas saistībā ar priekšmetu likumīgas izcelsmes pierādīšanu.

Kā likumīgi veikt senlietu meklēšanu?

Fragments no metālu detektora īpašnieka vēstules: “Esmu metālu detektora īpašnieks, bet ceru, ka ne tā saucamais melnais racējs. Metālu meklēšana ir kā brīvā laika nodarbe. Ievēroju man zināmās likumdošanā noteiktās prasības (meklēšanas darbus uzsāku tikai, saskaņojot ar zemes īpašnieku un saņemot atbildi, ka viņa zeme nav kultūras pieminekļa aizsardzības zona). Meklēšanas gaitā gadās atrast dažādus savrupus atradumus, to skaitā monētas (arī līdz 1700. gadam), dažus gredzenus, krustiņus vai citus nenosakāma vecuma priekšmetus. Atradumus nepārdodu un laika gaitā ir izveidojusies zināma kolekcija, ko vēlētos arī papildināt ar citiem paša atrastiem priekšmetiem.”

Jautājumi:

  1. Vai pirms došanās “legālos meklējumos” ir jāveic vēl kādi citi juridiski priekšdarbi, lai netiktu pārkāptas likumdošanas prasības?
  2. Vai atrastos priekšmetus drīkst un kad drīkst attīrīt, lai neiestātos administratīvā vai kriminālā atbildība par iespējamu “kultūras priekšmeta iznīcināšanu, bojāšanu vai apgānīšanu” vai to neatbilstamu glabāšanu?
  3. Vai viss atrastais ir jānodod valstij? Daudzus priekšmetus man neizdodas datēt (pēc to vecuma), vai pēc to atrašanas jāveic kādas darbības un kā tie “jālegalizē”, lai tos varētu paturēt savā īpašumā un kolekcijā?
  4. Vai par atradumiem, ja tie jānodod valstij, es saņemšu atlīdzību? Kur un kas nosaka tās apmēru?
  5. Vai, ja tiek atrasts monētu depozīts, valsts to atpirks, kā tas ir Igaunijā, vai tas jānodod bez atlīdzības, vai varēs saņemt atļauju to paturēt?

Atbilde no Kultūras ministrijas:

  1. Metāldetektoru lietošanu apslēptas mantas meklēšanā regulē Civillikums, kā arī to izmantošanas kārtību kultūras pieminekļu teritorijās un aizsardzības zonās regulē likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”. Civillikuma 953. pants nosaka: “Aizliegts meklēt apslēptu mantu uz svešas zemes. Kas rīkojas pretēji šim noteikumam, nedabū neko no viņa atrastās apslēptās mantas, un visa šī manta piekrīt tam, kam pieder zeme.” Faktiski tas nozīmē, ka bez zemes īpašnieka (valdītāja) atļaujas attiecīgajā zemes gabalā ir aizliegts meklēt apslēptu mantu. Tas attiecas arī uz meklēšanu ar metāldetektoru. Turklāt jāņem vērā, ka atrastā manta ir zemes īpašnieka (valdītāja) īpašums, nevis atradēja. Līdz ar to, ja meklētājs nav zemes īpašnieks (valdītājs) un vēlas paturēt atrastos priekšmetus, arī par to ir jāvienojas ar zemes īpašnieku (valdītāju), jo neatļauta svešas mantas paņemšana un iegūšana savā īpašumā bez tās iepriekšējā īpašnieka atļaujas ir zādzība. Tāpat, izmantojot metāldetektoru, jāņem vērā, ka likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 21. un 23. pantā ir noteikts, ka bez zemes īpašnieka (valdītāja) atļaujas metāla detektorus nedrīkst izmantot kultūras pieminekļu teritorijā un to aizsardzības zonās. Savukārt izpētes darbos kultūras pieminekļos, tai skaitā arī jebkādas meklēšanas un rakšanas laikā, izmantot ierīces metāla priekšmetu un materiāla blīvuma noteikšanai (piemēram, metāla detektorus) drīkst tikai ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes atļauju.
  2. Krimināllikuma 229.1. pants, kas nosaka kriminālatbildību par Latvijas Republikas aizsardzībā esošu senlietu, kuras neatrodas muzeja krājumā, vai citas valsts aizsardzībā esošas senlietas iznīcināšanu vai bojāšanu, faktiski nosaka atbildību par tādu senlietu bojāšanu vai iznīcināšanu, kas ir vecākas par 17. gs. ieskaitot un atrastas Latvijas Republikas aizsardzībā esošās arheoloģiskās senvietās. Savukārt par visu senlietu, kas vecākas par 17. gs. ieskaitot, atrašanu nekavējoties, bet ne vēlāk kā 5 dienu laikā rakstiski ir jāpaziņo Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei, kas izvērtē, vai to atrašanas vieta ir vai nav arheoloģiska senvieta, kā arī vai pašas senlietas nav uzskatāmas par kultūras pieminekli. Tādēļ, ja izdevies atrast senlietu, kas ir vecāka par 17. gs. ieskaitot, tad tās sākotnējā attīrīšana, līdz atzinuma saņemšanai no Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes, būtu veicama tikai tādā veidā, kas nekādā veidā neizmaina un nebojā atradumu.
  3. Nē, viss atrastais nav jānodod valstij. Valstij pieder tās senlietas, kas atrastas uz valsts zemes (Civillikuma 953. pants), kā arī arheoloģiskajās senvietās atrastās senlietas, kas vecākas par 17. gs. ieskaitot (likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 7. pants). Tomēr, kā nosaka likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 17. pants, tad par objektiem, kuri atrasti zemē, virs zemes, ūdenī, būvēs vai to daļās un atliekās un kuriem varētu būt vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, kā arī par to atrašanas vietu un apstākļiem atradējs nekavējoties, bet ne vēlāk kā piecu dienu laikā rakstveidā paziņo Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei. Faktiski visām senlietām, kas vecākas par 17. gs. ieskaitot, ir kultūrvēsturiska vērtība, tādēļ par šādiem atradumiem ir jāziņo Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei, uzrakstot iesniegumu un aprakstot to atrašanas apstākļus. Izvērtējot atradumu un atrašanas apstākļus, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde nosaka, vai atrastās senlietas ir valsts īpašums vai arī tās paliek iesnieguma iesniedzēja privātīpašumā un par to likumīgu izcelsmi tiek izsniegts apliecinājums. Apliecinājumu izsniedz, ja tiek konstatēts, ka atraduma vieta nav arheoloģiska senvieta un iesnieguma iesniedzējs atbilstoši likuma normām ir uzskatāms par priekšmeta īpašnieku. Ja ir šaubas par atrasto priekšmetu vecumu vai to vēsturisko, zinātnisko, māksliniecisko vai citādu kultūras vērtību, tad ir iespējams sazināties ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras priekšmetu daļas aprites ekspertiem https://www.nkmp.gov.lv/lv/strukturvieniba/kulturas-prieksmetu-aprites-dala, kas palīdzēs to noteikt.
  4. Par tādu senlietu nodošanu, kas atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem ir valsts īpašums, atlīdzība nepienākas.
  5. Monētu depozīta atrašanas gadījumi tiek vērtēti tādā pašā kārtībā, kā paziņojumi par citiem objektiem, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība. Ja tiek konstatēts, ka depozīts sastāv no valsts īpašumā esošām monētām - senlietām (atrastas arheoloģiskās senvietās un vecākas par 17. gs. ieskaitot), tad tas nododams bez atlīdzības, bet, ja tiek konstatēts, ka atraduma vieta nav arheoloģiska senvieta un iesnieguma iesniedzējs atbilstoši likuma normām ir uzskatāms par senlietu īpašnieku, tad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde izsniedz apliecinājumu par to likumīgu izcelsmi, un senlietas likumīgi kļūst par privātīpašumu.