Ko Ģirts Valdis Kristovskis stāsta par sadarbību ar VDK (VII daļa)

Ģirts Valdis Kristovskis vismaz pusotru gadu cieši kontaktējies ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekiem, un par iespējamo savstarpējo sadarbību – lasāms paša politiķa grāmatā “Pieskāriens”.
08.04.2021. Ritums Rozenbergs
 
TRENERIS, BET NE POLITIKAS SKOLOTĀJS. Ģirta Valda Kristovska grāmatā pieminētais Latvijā un aiz tās robežām cienītais vieglatlētikas treneris Māris Grīva (attēlā), pēc rakstnieka versijas, mācījis jaunietim, kā uzvesties sarunās ar VDK virsniekiem, un skolojis savus audzēkņus ne tikai sportā, bet arī politikā. Turpretī pats M. Grīva sarunā ar Neatkarīgo neatminējās, ka Ģ. V. Kristovskis būtu ar viņu apspriedis savu sadarbību ar VDK un ka viņš ar audzēkņiem būtu diskutējis par politiku ©Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Politiķa sarakstīto Neatkarīgajai noliedza grāmatā bieži pieminētais viņa vieglatlētikas treneris Māris Grīva.

Pirmais brauciens uz VDK

“Pieskārienā” Ģ. V. Kristovskis bieži piemin savu treneri vieglatlētikā, dabas fotogrāfu M. Grīvu. Viņš ir Latvijā un aiz tās robežām zināms un cienījams sporta pedagogs, olimpiskā čempiona Daiņa Kūlas un daudzu citu ievērojamu Latvijas vieglatlētu treneris.

Lai arī Ģ. V. Kristovskis grāmatā uzsver, ka tieši M. Grīvam uzticējis savu noslēpumu, kā viņš veidojis sakarus ar VDK, kā arī slavē treneri par redzesloka veidošanu politikā, pats M. Grīva sarunā ar Neatkarīgo neko tamlīdzīgu neatminējās.

Ģ. V. Kristovskis grāmatā “Pieskāriens” uzsver, ka tieši M. Grīvam uzticējis savus VDK noslēpumus, bet M. Grīva sarunā ar Neatkarīgo neatminējās, ka ar Ģ. V. Kristovski būtu runājušies par “čeku”. / Skenējums no “Pieskāriena”

Piemēram, grāmatas “Pieskāriens” 17. un 18. lappusē Ģ. V. Kristovskis lasītājus iepazīstina ar Māri, kurš viņu savā žigulī (vieglais automobilis, iecienīts PSRS autobūves industrijas produkts) pievedis pie Ventspils VDK daļas ēkas, lai jaunietis ērtāk un nepamanītāk varētu paslepus doties uz savu pirmo tikšanos ar VDK virsniekiem viņu telpās (citātos saglabāta grāmatā lietotā pareizrakstība): “Nu tad beidzot! Sēžu žigulī Puškina ielas galā ar skatu uz Valsts drošības komitejas jauno ēku, kas atrodas Maija laukumā tuvāk katoļu baznīcai. Spēcīgi līst, un tas mani priecē. Varēšu pievilkt lietussargu tik zemu pāri galvai, ka neviens nejaušs garāmgājējs pat nepamanīs, ka dodos uz gaiši pelēcīgo, kubveida divbloku ēku.” ... “Joprojām lija, un man pavisam drīz ir jāiet. Mēģināju apslāpēt vieglas trīsas, cerot, ka tās nepamanīs pat Māris. Vēlreiz kopīgi pārrunājām gaidāmās sarunas /ar VDK operatīvajiem darbiniekiem/ iespējamos virzienus, bīstamākos no tiem, manu uzvedību, tas ir, taktiku.” ...“Mans morālais atbalsts bija palicis aiz muguras žigulī, kas jau ir aizbraucis. Māris ir vienīgais, kurš zina, ka tieši tagad soli pa solim tuvojos Valsts drošības komitejai. Pat mammai neesmu bildis ne pušplēsta vārda. Arī dažiem uzticamākajiem draugiem ne.”

Treneris sarunas par VDK neatminas

M. Grīva, Neatkarīgās lūgts atminēties, par ko īsti viņi ar audzēkni Ģ. V. Kristovski saistībā ar VDK ir sprieduši, atzinās, ka pilnībā “Pieskārienu” nav izlasījis. Esot vien pārskrējis pāri vietām, kur pieminēts: “Es domāju, ka tādas sarunas /domāta saruna par to, kā uzvesties VDK/ varēja arī nebūt, jo neatceros, ka es būtu tā runājis.

Attiecībā par to mazo gabaliņu, ko es izlasīju, man liekas, ka es attiecībā par to tēmu nebūtu iesprindzis, jo man tā tēma /par VDK/ ir bijusi absolūti neskaroša un neinteresanta. Arī šodien ir cilvēki, kuri strādā policijā vai skatās uz robežām, lai cilvēki nemūk pāri. Ja viņi nenogalina cilvēkus un nenodara viņiem pāri, tad tā ir viena lieta. Pavisam cita, ja no kontaktiem ar šiem cilvēkiem cieš citi cilvēki, kad kāda ziņotāja dēļ tiek, piemēram, nošauta ebreju ģimene. Tagad skatos Dombura raidījumus par to, kā viens aktieris par otru ir ziņojis, un nevienam no tā nav kļuvis ne sliktāk, ne labāk. Tad tā ir bijusi rutīna. Kādam tas darbs ir jādara, un tad viņi to arī ir darījuši. Droši vien arī par mani kāds sportists viņiem /VDK/ rakstīja. Braucām taču uz ārzemēm, un gan jau kāds kaut ko rakstīja. Velns viņu zina, ko rakstīja. Mani tas arī kaut kā neinteresē. Tādi cilvēki, kuri mums izlasēs brauca līdzi, atceros, bija. Mēs pat viņus esam nofotografējuši. Bet mani nekad nav interesējis, kādā pakāpē viņi bijuši. Ja runājam par sportistiem - nu nezinu, tā dzimtenes mīlestība jau bija simtgalvīga: viens mīl dzimteni tā, otrs šitā; viens mīl kā disidents, otrs mīl kā tās aizstāvis.”

“Ar politiku sportisti nedrīkst ņemties”

“Pieskāriena” 58. lappusē Ģ. V. Kristovskis piemin sava trenera centienus jaunietī sēt disidentisma un brīvdomības sēklu: “Bija pat bail iedomāt, kādi sirdēsti sāktos, ja vecāki uzzinātu, ka viņu dēlam uzmācās pavedinošā čeka!... Patiesībā čeka nav pavedinoša, bet skarbi nežēlīga, lai neteiktu vairāk. Neapšaubāmi labākais konsultants pretī stāvēšanas jautājumos un taktikā ir mans uzticamais treneris Māris. Viņš savus audzēkņus, ieskaitot mani, ir spējis audzināt pašapzinīgā Rietumu stilā, pat tādā kā skandināviskā pašcieņā, kas robežojas ar nopietnu ironiju par stagnācijā slīkstošo valsti un sabiedrību. Līdz ar to bijām uztrenēti ne tikai sportiskās kategorijās.”

Tā kā detalizētāk Ģ. V. Kristovskis neapraksta pieminēto VDK nežēlīgo izturēšanos un paraugstundas politikā, Neatkarīgā cerēja, ka viņš to būs atklājis savam trenerim. Bet velti. M. Grīva teica: “Arī tagad saviem sportistiem skaidroju, ka nevajag runāt par politiku un teikt neviena vārda par politiku - ne pa labi, ne pa kreisi. Man visa politika ir aiziet uz vēlēšanām un nobalsot. Ar politiku sportisti nedrīkst ņemties. Tas ir milzu kritiens, jo tas vienmēr atspēlēsies. Tajā jaunieša vecumā mēs /ar Ģ. V. Kristovski/ kontaktējāmies sešas reizes nedēļā. Atmiņā ir mūsu ekskursijas, mūsu kopīgās uzstāšanās /sacensībās/. Tas viss man atmiņā palicis kā treniņu darbs, jo to daru ar mīlestību. Visus savus simt trenējamos esmu mīlējis vienādi. Kad viņi ir katrs savu ceļu aizgājuši, tad mums arī kontakti kļuvuši mazāk. Ja runājam par Ģirtu, es uzšķiru tās lapas, kas latviešiem ir saldais ēdiens, par čeku ... es uz tādām lietām galīgi nereaģēju - zils ledusskapis vai balts ledusskapis. Neesmu ar viņu par tādām lietām sarunājies. Bet varbūt viņš atceras, ka būtu runājis. Man tādas lietas ir garlaicīgas. Agrāk bija tā, ka trenerim bija jāpieraksta, par ko strādā audzēkņa vecāki. Pierakstīju vienam - galdnieks, otram - skolotājs, trešam - leģionārs, ceturtam - Valsts drošības komitejas darbinieks. Man vienalga, kas bija viņu vecāki. Man visi viņi bija audzēkņi. Līdz ar mani viņi līdz gadiem divdesmit dzīvoja pasaulē kā paradīzē. Es savus audzēkņus gāju aizstāvēt arī uz skolām, ja tur viņiem darīja pāri.”

Nepieņemamais žanrs

Ģ. V. Kristovskis sava daiļdarba 120. lappusē, aprakstot sarunas ar VDK operatīvo darbinieku leitnantu Andri Indriksonu, kārtējo reizi piemin M. Grīvu. Leitnants A. Indriksons esot skubinājis Ģ. V. Kristovski aicināt talkā M. Grīvu izspiegot no ASV Latvijā ieceļojušo vieglatlētu Jāni Doniņu. Rakstnieks atspoguļojis dialogu ar M. Grīvu pēc notikušās sarunas ar VDK virsnieku:

“- Ko tad Džo /domāts A. Indriksons/ gribēja? - uzprasa Māris.

- Kā jau parasts. Joprojām mani ķersta. Bet es viņiem uzlieku mīksto. Es būtu tik laimīgs, ja liktu reiz mani mierā. Iedomājies, nāk un vienkārši ne no šā, ne no tā pieprasa man piekļūt kādam cilvēkam, kuru nepazīstu! Tā arī pateicu, lai necer.

- Nu turies! Tas labi! - nosaka Māris, un par šo tēmu vairs muti nevirinām. Tālāk jau visu paņem treniņu process. Kāpēc man satraukt savu treneri?”

Sarunā ar Neatkarīgo M. Grīva atkārtoti uzsvēra, ka pilnībā Ģ. V. Kristovska literāro darbu nav lasījis. Taču treneris atzīmēja, ka viņam ļoti patīkot lasīt grāmatas, bet ne autobiogrāfiskus romānus: “Man tas žanrs šķiet ļoti grūti pieņemams. Es esmu liels grāmatu lasītājs, tādēļ man tā ir garšas lieta lasīt. Autobiogrāfijas - tas nav mans žanrs. Tas ir pārāk personisks vēstījums. Ir personīgas lietas, kuras es negribētu, ka tiek aprakstītas grāmatā. Es pats jau esmu ļoti atklāts, bet ir lietas, kuras es nebūtu rakstījis. Ja es rakstītu grāmatu, tad es rakstītu literāri un nepieminētu daudzas konkrētas reālas personas - Jāni vai Pēteri. Bet tā ir mana pieeja. Es šo žanru grūti sagremoju. Tas, ko Ģirts ir uzrakstījis, neesmu lasījis vairāk par vienu procentu, un man arī to vienu procentu bija grūti lasīt. Žanrs nav mans. Konkrēti cilvēki pārāk daudz pieminēti. Tas viss ir pārāk atklāti. Arī tie latviešu sportisti, kuri izdod savas autobiogrāfijas, nav mans lasāmais. Taču, ja Raimonds Pauls par sevi izdotu grāmatu - cita lieta! Es varu šo to nezināt, kas viņam tur slēpjas dziļumā. Taču, piemēram, Porziņģa vai Kambalas grāmatām nevaru pieķerties klāt. Mums, latviešiem, nemaz nav tik daudz tādu cilvēku, kuri varētu rakstīt par to, ko viņi darīja trešdien, ceturtdien vai piektdien. Par Ģirta grāmatu tikai varu teikt, ka varbūt viņš tur kaut ko ir piemirsis pateikt un kādus pāris faktus viņš tā kā savādāk atceras, kuri man ir vai nu pilnībā aizmirsušies, vai par deviņdesmit deviņiem procentiem man jāsaka, ka tādu sarunu nebija.”

M. Grīva pauda izbrīnu, uzzinot, ka viņa audzēknis tajā pašā 2017. gadā laidis klajā vēl vienu grāmatu - “Ielauzties NATO”. “Nevaru iedomāties, kā vienā gadā var uzrakstīt divas grāmatas! Tas tik ir uh!” teica M. Grīva.

Sarunas noslēgumā M. Grīva paskaidroja, ka cilvēka varenumu neiezīmē viņa grāmatas, bet gan paveiktie darbi. Šai ziņā viņš slavēja savus novadniekus, kuru darbībai pateicoties Ventspils kļuvusi par modernu, sasniegumiem bagātu pilsētu: “Manā skatījumā ir trīs lielie ventspilnieki, kuriem jāpateicas par pilsētu. Viens ir Kurzemes hercogs Jēkabs, otrs ir pilsētas mērs Aivars Lembergs un trešais ir Dainis Kūla, kurš uzvarēja olimpiādi,” teica M. Grīva.