Atlikušajiem nepilsoņiem tāpat ir labi

Dāsni dāļājot padomus ar Latvijas valodas politiku un pilsonību saistītos jautājumos, Apvienoto Nāciju Organizācija un Eiropas Padome ignorē faktu, ka Latvijā vēsturiski ir saglabājusies liela cilvēku grupa, kas negrib runāt latviešu valodā, negrib iekļauties latviešu sabiedrībā, negrib arī Latvijas pilsonību, jo svarīgāki par šiem labumiem ir Krievijas pensija un biedra Putina uzrunas 9. maijā.
08.04.2021. Imants Vīksne
 
Valsts pārvalde tradicionāli mēdz apsveikt jaunos pilsoņus un tādējādi reklamēt naturalizācijas iespēju. Iegūt pilsonību ir viegli un vienkārši. Atliek tikai vēlēties. 11. martā Ministru kabinets izdeva rīkojumu uzņemt Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā 15 personas ©PMLP

Precīzs Latvijas iedzīvotāju skaits, nacionālais sastāvs, valstiskā piederība un citi svarīgi dati kļūs zināmi pēc šī gada tautas skaitīšanas. Pēc Latvijas oficiālā statistikas portāla datiem, 2020. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 907 661 iedzīvotājs. Noapaļojot 1,9 miljoni. No tiem:

Latvijas pilsoņi: 1 647 270 jeb 86,3%

Latvijas nepilsoņi: 197 888 jeb 10,4%

Ar citas valsts piederību: 62 517 jeb 3,3%.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Iedzīvotāju reģistrā skaitļi allaž ir lielāki, un tur iedzīvotāju skaits joprojām pārsniedz divus miljonus. Taču valsts piederības proporcija aptuveni tā pati.

Absurdas prasības

30 gadus pēc neatkarības atgūšanas desmitā daļa Latvijas iedzīvotāju nevēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem, bet no šeit pastāvīgi dzīvojošajiem citu valstu pilsoņiem vairāk nekā 52 tūkstoši ir Krievijas pilsoņi. Krievijas maksātā pensija ir izplatītākais skaidrojums šādai izvēlei. Savukārt vienīgā iedzīvotāju reģistrā atrodamā PSRS pilsoņa izvēli var skaidrot kā kuriozu vai personisku drāmu. Taču centrālais jautājums ir par lielo nepilsoņu skaitu. Kādēļ tik daudzi cilvēki vēlas baudīt Latvijas valsts labumus, eiropeisko dzīves vidi un salīdzinoši augsto pārticības līmeni, taču nevēlas uzņemties pilsonisku atbildību par savu valsti - tostarp arī piedalīties vēlēšanās. Tā vietā šī sabiedrības daļa un to pārstāvošais prokremliskais politiskais spārns sistemātiski sūdzas par sliktu aprūpi dažādām starptautiskām organizācijām, pēc kā Latvijas valsts saņem absurdus padomus no ANO, Eiropas Padomes un EDSO. Piešķirt vēlēšanu tiesības nepilsoņiem, izglītībā pastāvošo divvalodību izvērst vēl plašākā apjomā, ielu un vietvārdu nosaukumus rakstīt divās valodās, atteikties no prasības zināt valsts valodu darba tirgū. Runāt valsts iestādēs krieviski. Šīs nekompetentās un kaitnieciskās rekomendācijas Neatkarīgā aprakstīja vairākās publikācijās. Pēdējā no tām: “Arī Eiropas Padome uzmācas ar divvalodību”.

Nepilsoņu skaits samazinājies

Starptautiskās organizācijas uzstājas it kā apspiestās krievu minoritātes aizsardzībai, bet pat nepainteresējas par iemesliem, kādēļ šīs minoritāte tik kūtri izmanto Latvijas valsts dāsno piedāvājumu iegūt pilsonību naturalizācijas ceļā.

To, ka Latvija nodrošina iespēju nepilsoņiem kļūt par Latvijas un Eiropas Savienības pilsoņiem, Eiropas Padome gan ir pamanījusi un arī savā rezolūcijā ierakstījusi:

“Latvija turpināja pielikt pūles, lai pastāvīgi samazinātu Latvijā dzīvojošo “nepilsoņu” skaitu. Vecāki var reģistrēt Latvijā dzimušu bērnu kā Latvijas pilsoni. Maksa par naturalizācijas iesniegumu samazināta vairākām sociāli mazaizsargātajām iedzīvotāju kategorijām. Turklāt, piesakoties uz Latvijas pilsonību, personām, kas saņēmušas pamatizglītību latviešu valodā, nav jāveic latviešu valodas pārbaude kā arī Satversmes zināšanu un Latvijas vēstures un kultūras pamatu pārbaude. Personām, kas vecākas par 65 gadiem, nav jāveic rakstības prasmes pārbaude latviešu valodā. Līdz ar to ir samazinājies to “nepilsoņu” skaits, kuri pastāvīgi uzturas Latvijā.”

Palikuši 10%

Pēdējos gados naturalizācijas temps valstī ir samazinājies, un tas liecina, ka vairums Latvijas pilsonības gribētāju pie tās ir tikuši. Pēdējais gads, kad naturalizācijas kārtībā Latvijas pilsonību ieguvušo iedzīvotāju skaits viena gada laikā pārsniedza tūkstoti, bija 2013. Pēc tam tie bija vairs tikai simti, savukārt šogad, droši vien arī pandēmijas dēļ, naturalizēto jaunpilsoņu skaits ir īpaši mazs. Pagaidām pilsonībā uzņemtas tikai 27 personas. Kopš naturalizācijas procedūras ieviešanas Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā kopumā ir uzņemtas 147 920 personas. Visvairāk 2006. gadā - 16 439 cilvēki. Pa vidu bijuši arī vairāki skandāli, kad atklājās, ka pilsonība vienkārši pārdota, apejot pārbaudījumus. Pašvaldībās ir arī tādi deputāti, kuri latviski tikpat kā nerunā, bet ir pilsoņi.

Taču, kas notiek ar atlikušajiem 10% Latvijas iedzīvotāju, kas izvēlas oficiāli saglabāt nepilsoņa statusu. Šo jautājumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde sistemātiski pēta un mēra aptaujā “Latvijas nepilsoņu attieksme pret Latvijas pilsonības iegūšanu”.

Kāpēc viņi ir pret?

Lūk, 2020. gadā publiskotā pētījuma atbildes uz jautājumu: “Kāpēc Jūs neiesniedzat iesniegumu Latvijas pilsonības iegūšanai?”:

23% šaubās par to, vai spēs nokārtot naturalizācijas eksāmenus;

17% uzskata, ka Latvijas pilsonība pienākas automātiski;

15% cer, ka naturalizācijas procesā tiks ieviesti papildu atvieglojumi;

13% nepilsoņu vēl joprojām apmierina viņu statuss;

12% norāda, ka, pateicoties nepilsoņa statusam, vieglāk ceļot uz Krieviju;

10% aptaujāto nepilsoņu nav laika naturalizācijai;

5% naturalizēties nevēlas;

5% norāda citu iemeslu, piemēram, “vecums”, “invaliditāte”, “nevar pierādīt dzīvesvietu Latvijā”, “bērna kopšanas vai dekrēta atvaļinājums”.

No šīm un citām pētījumā gūtajām atbildēm PMLP izdara vairākus secinājumus.

Plāksnītes te nepalīdzēs

Aptaujas dati liecina, ka lielākā daļa nepilsoņu nākotnē neplāno iegūt Latvijas pilsonību. Salīdzinot ar iepriekšējo PMLP veikto aptauju, nepilsoņu vēlme tuvākajā laikā naturalizēties ir samazinājusies. Palielinājies to nepilsoņu īpatsvars, kurus informācija par pilsonību neinteresē. Pēc pašnovērtējuma tikai 23% nepilsoņu zina valsts valodu sarunvalodas līmenī. Palielinājies to personu skaits, kuri zina tikai dažus vārdus un valodu nelieto.

Šīs nenoliedzami ir negatīvas tendences. Valdībai tās jācenšas novērst. Taču situāciju nav iespējams uzlabot, izmantojot Eiropas Padomes, ANO, UNESCO un citu aizjūras organizāciju bezatbildīgos padomus.

Ielu plāksnītes krievu valodā un divvalodība valsts pārvaldē tikai vēl vairāk veicinās sabiedrības sašķeltību. Padomju okupācijas režīmā dzīvojušie, to reiz jau ir pieredzējuši.