Otrā mācībstunda par to, kāpēc ASV nav jābūt

Ārzemniekiem viegli atkārtot, bet grūti izprast īsteno amerikāņu sniegtos pierādījumus, kāpēc viņu valsts nemaz neesot valsts, bet kļūda, pārpratums vai pilsoņu kara pārņemta teritorija.
02.05.2021. Arnis Kluinis
 
©depositphotos.com

Katram cilvēkam ja ne mutē, tad sirdī glabājas bažas par to, kas slikts ar viņu varētu notikt. Labākajā gadījumā šādas bažas piespiež cilvēku rīkoties tā, lai no sliktajiem pavērsieniem izvairītos. Sliktākajā gadījumā bažas piepildās kā pareizie nākotnes paredzējumi. Pilnu kompensāciju par nepatikšanām tās droši vien nesniedz, bet tomēr noder kā pamatojums sevis uzslavēšanai par spējām paredzēt vai varbūt pat ietekmēt nākotni: “Es taču jau sen teicu, ka tā būs!” Ja mierinājums vajadzīgs, tad var arī nepievērst uzmanību atšķirībai, vai viņš to teicis citiem, vai tikai pats sev.

Vēsturnieki kā pravieši

Cilvēku kopības uztic nākotnes paredzēšanu profesionāļiem. Kopš aizlaikiem šādus cilvēkus sauca par priesteriem vai praviešiem. Pēdējos gadsimtos vismaz Eiropā un pēc tās paraugiem veidotajās sabiedrībās tiek pieņemts, ka Dieva dāvanu vietā izmantojami augstskolās par mazu, bet taisnīgu atlīdzību iegūtie diplomi un ka zinātnisko grādu un amatu virkne jau nu noteikti esot kāpnes uz debesīm. Savas trepītes tur slien arī vēsturnieki.

Tas tiešām ticami, ka arī nākotnē notiks tāpat, kā pagātnē noticis. Atliek tikai, pirmkārt, pareizi pateikt, kas īsti noticis un, otrkārt, pamatot, ka tas nebūt nav noticis nejauši. Vispārliecinošākie pierādījusi šķiet tādi, ka viens un tas pats atkārtojies vairās reizes. No vēsturnieku un vispār zinātnieku viedokļa tas pat slikti, ja kaut kas atkārtojies jau piecas vai piecdesmit reizes. Tad cilvēki var iedomāties, ka viņiem nemaz nav vajadzīgas zinātnieku izziņas par šādām sakarībām visos laikos un vietās. Tāpēc vārdu kaujas notiek par to, vai kaut kas jau ir atkārtojies vienu vai divas, divas vai trijas reizes. Pirms pāris nedēļām Neatkarīgā aprakstīja šādas kaujas par to, notiek vai nenotiek Amerikas Savienotajās Valstīs Otrais pilsoņu karš: “Amerikāņi par savu otro pilsoņu karu runā ar tādu dedzību, ka šķiet - tik ilgi runā, ka pierunās.” Publikācija bija pieskaņota 160 gadadienai “kopš tā pilsoņu kara sākuma, par kuru zināms, ka jā - reāli kaut kas tāds ir noticis, lai gan netrūkst cilvēku, kuri drīzāk viens otru nokaus, nekā vienosies, kas īsti ir noticis”.

Šajā reizē palūkosimies uz versiju, ka Otrā - tagad jau sāktā vai tūlīt, tūlīt sākamā pilsoņu kara cēlonis esot Pirmā pilsoņu kara nepareizie rezultāti. Ja tie ir tik nepareizi, kā daudzi, t.i., daudzi diplomēti amerikāņi apgalvo, tad Latvijas vēsturē un mērogā tikpat liela nepareizība ir valsts okupēšana 1940. gadā. Šādu sasaisti starp notikumiem Latvijā 1940. gadā un ASV 1861. gadā ir izveidojusi arī jaunāko laiku vēsturē un tieši ASV vēsturē specializējusies Latvijas Universitātes profesore Lilita Zemīte (attēlā) rakstā “Alternatīvā vēsture: Eiropas un Amerikas Savienoto Valstu jauno laiku vēstures piemērs”.

Divi nenotikušie notikumi

1940. gadu Latvijā L. Zemīte izmanto starp vairākiem piemēriem, kas pārstāv Eiropu, taču tā tomēr nav tikai sagadīšanās, ka tieši šis piemērs ir ielikts tajā pašā rindkopā, kurā autore pārceļas no Eiropas uz Ameriku. Viņa atzīmē, ka “Latvijā visbiežāk uzdotais alternatīvās vēstures jautājums ir par Kārļa Ulmaņa rīcību 1940. gadā” un tūlīt pievēršas ASV, kur “vēsturnieki un sabiedrības pārstāvji - vēstures entuziasti - ir sarakstījuši nepārskatāma apjoma darbus gan par Dienvidu uzvaru karā, gan par tai sekojošās Amerikas Valstu Konfederācijas vēsturi, un rodas iespaids, ka ir visai vienprātīgi par lūzuma punktu un liktenīgo kļūdu pilsoņu karā uzskatīt Getisbergas kauju, kas padarīja neiespējamu atsevišķas valsts izveidi”; šeit atgādinām, ka profesores vārdu saprašanai nepieciešamās priekšzināšanas jau ir ietilpinātas tepat atgādinātajā Neatkarīgās publikācijā “Amerikā sācies pilsoņu karš”. Tāpēc atliek izcelt L. Zemītes rakstīto, ka “Getisbergas kauja ir identificēta un eleganti pamatota, jo pirms tās, novērtējot Ziemeļu smagās neveiksmes karā, prezidents Ābrahams Linkolns un Konfederācijas pārstāvji jau bija vienojušies par miera sarunām, kas pēc iespējamās uzvaras pie Getisbergas būtu vēl uzlabojušas Dienvidu pozīcijas sarunās, taču pēc Dienvidu zaudējuma Ā. Linkolns no miera sarunām atteicās vispār. Pie tam leģendāro kauju izšķīra nevis Ziemeļu armijas pārsvars, bet gan tikai Konfederācijas armijas ģenerāļa Roberta Lī kļūdainā pavēle, kā to ir novērtējuši gan ASV militārie vēsturnieki, gan arī atzinis pats Lī”.

Profesores rakstīto var papildināt ar vēl otru gadījumu, ko iespējams tikpat dedzīgi piedāvāt kā pamatojumu, ka karā bija jāuzvar Dienvidiem. Par godu tam atšķirsim tik solīdu informācijas avotu kā avīzes “Mājas Viesis” 1861. gada 14. augusta numuru, kurā pirmo reizi latviešu valodā aprakstīta pati pirmā Pilsoņu kara kauja. Korespondence “No Amerikas” tur sākta ar vārdiem, ka “pēc to lielu šaušanu pie Balt Runes, kur sabiedroto valstu spēks ar lielu bēgšanu bēdzis un daudzus pazaudējis, avīzes arvien brīnīdamies runā”; teksta pēdējais teikums vēsta, ka “tagad bīstas un gaida, ka atšķīrušos valstu kara spēks neuzbrūk Vašingtonei”. Mūsdienu kalendārā šādi notikumi datēti ar 1861. gada 21. jūliju, bet jāatgādina, ka “Mājas Viesis” iznāca pēc toreizējā Krievijas impērijas kalendāra, kurā 14. augusts atbilstu pāris nedēļas agrākai publikācijai pēc tagadējā kalendāra.

AMERIKĀŅU ZĪMĒJUMS, kas apliecina “Mājas Viesa” rakstīto par to, kā “sabiedroto valstu spēks ar lielu bēgšanu bēdzis un daudzus pazaudējis”

Tātad ir iespējams apgalvot, ka karš varēja noslēgties ar Dienvidu uzvaru vienā kaujā, kas uz vēlāko notikumu fona dēvējama nevis par kauju, bet par kautiņu. Labāko salīdzināšanas iespēju sniedz kritušo skaits abās pusēs kopā mazliet virs 800 vīriem pirmajā kaujā un ap 50 tūkstošiem Getisbergas kaujā. Pirmajā acu uzmetienā izskatās, ka kautiņam taču nepienāktos ietekmēt pasauli, kas tagad būtu savādāka visā savā plašumā un vairāku gadsimtu vēstures garumā, ja ASV nebūtu kļuvušas par superlielvalsti, kas visu pasauli ietekmē. Tomēr iespējams palikt pie pretējas pārliecības, ka tikai un vienīgi kautiņš deva Dienvidiem cerības uz uzvaru. Proti, karoja armijas, kas pārstāvēja 22 miljonus iedzīvotāju Ziemeļos un 9 miljonus Dienvidos. Vēl trakāk, ka 3,5 miljoni Dienvidu iedzīvotāju bija melnie vergi, kas juridiski un faktiski nebija ieskaitāmi karotājos Dienvidu pusē. Ielaišanās karā ar šādu spēku attiecību bija avantūra vai blefs, ar ko varēja uzvarēt tikai pārsteiguma vai pārpratuma pēc.

Koncepcijā par Dienvidu pelnīto uzvaru labāk iederas nejaušs zaudējums lielā kaujā, bet ja Dienvidu pašcieņai tīkamo kauju diženumu noloba, tad paliek jautājumi, kāpēc Dienvidi neuzvarēja tajā vienīgajā veidā, kādā vājākais vispār var uzvarēt stiprāko. Citiem vārdiem sakot, kāpēc Dienvidi neuzvarēja karu, nemaz neļaujot tam izvērsties, t.i., neļaujot Ziemeļiem izvērst savu pārākumu pēc cilvēka skaita un iespējām apgādāt savi ar kara materiāliem.

Iespējamo atbilžu variantu par Dienvidu garām palaisto uzvaru tik daudz, ka drīzāk pasaules vēsture padarīs šīs atbildes vairs neaktuālas un neinteresantas ārpus ārpus ļoti šaura speciālistu pulciņa (ja pieņem, ka tāds pulciņš paliks), nekā tiks iegūts neatgāžams gala spriedums. Var teikt tā, ka par štatu brīvību cīņā devušies Dienvidi rādīja piemēru tīri fiziskā un acīmredzamā veidā, kā nepārkāpt citu štatu robežas jeb tiesības uz savu dzīvi. Tikpat labi var spriest, ka arī Dienvidi tobrīd vēl nebija spējīgi uz kara gājieniem vairāku dienu ilgumā un simtiem kilometru garumā. Šo nespēju viegli reducēt uz tīri subjektīviem apstākļiem, ka Dienvidu ģenerāļi vai nu nenovērtēja savu uzvaru kā iespēju pabeigt karu, vai pārvērtēja savu uzvaru kā jau pabeigtu karu; vai Dienvidu ģenerāļi un politiķi nespēja sazināties, vai paspēja saķildoties...

Karš nav nesis mieru

Droši vien, ka atrodami entuziasti, kas atraduši vēl citus nenotikušu pavērsienu punktus ASV Ziemeļu un Dienvidu kara gaitā, kam vajadzēja šo gaitu pavērst pretējā virzienā. Jebkurā gadījumā ir tā, kā uzsver L. Zemīte, ka “citu vēstures attīstības gaitu paģēr sabiedrībai traģiski vēstures notikumi un ir stipra vēlme, lai viss būtu bijis citādi”.

Rakstā “Amerikā sācies pilsoņu karš” jau tika parādīts, ka runas par Otro pilsoņu karu ASV nav sensācija, bet gadu desmitiem piekopta prakse. Līdz ar to tur izstrādājusies imunitāte pret šādām runām. Šādu runu nozīmi ārpus ASV pārvērtē tie, kam ļoti gribas, t.i., kuru pašsaglabāšanās instinkts prasa, lai tad beidzot Otrais pilsoņu karš ASV tiešām sākas. Pagaidām tur kara vietā tikai kārtējie uzplūdi runām par karu un tādējādi arī uzplūdi nožēlai, ka pirmais karš nav beidzies ar pilnīgu un mieru nesošu uzvaru. Miera vietā tur tagad tādi samierināšanās žesti, ka katram baltajam, kurš vien ierauga kādu melno, jāmetas ceļos un jābučo melno kurpes (botas, zābaki vai pēdas). Protams, protams, ka tas pārspīlējums, ka teiktais parasti attiecas tikai uz visu līmeņu amatpersonām un arī tad ne burtiski uz kuru katru brīdi.

ASV Pilsoņu kara manieres tagadējās ASV atkārtojas tā, ka baltie atkal iepinuši melnos rēķinu kārtošanā starp pašiem baltajiem. Pilsoņu kara sākumā viņi vēl vairījās to darīt, bet kara gaita piespieda abas puses izmantot visus resursus. Pēc tam bija runas, ka turpmāk tā darīt nevajadzētu, bet tās tikai runas palikušas. Ja kādai barjerai cilvēki vienreiz jau tikuši pāri, tad katrā nākamajā reizē to izdarīt vieglāk. Nevar pārmest melnajiem, ka arī viņi izmanto balto nodomus izmantot melnos. Šo savstarpējo rēķinu, norēķināšanās, pārrēķināšanās un izrēķināšanās ķēdi turpmāk aplūkosim detalizētāk.

AMERIKĀŅU FOTOATTĒLS jeb pamācība baltajiem policistiem, ja ierauga melnos