Kristovskis pusotru gadu kontaktējies ar VDK Ventspils daļas virsniekiem (X daļa)

Ģirts Valdis Kristovskis vismaz pusotru gadu cieši kontaktējies ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekiem par iespējamo savstarpējo sadarbību – lasāms paša pazīstamā politiķa grāmatā “Pieskāriens”.
07.05.2021. Ritums Rozenbergs
 
Rīgas Jūrnieku interkluba bijušais direktors Juris Dimitris (attēlā) lieliski atpazina Ģirta Valda Kristovska grāmatā “Pieskāriens” pieminēto epizodi par angļu valodas mācīšanos Ventspils Jūrnieku klubā. Tomēr grāmatas autors esot noklusējis par to, ka tajā vietā kontaktēšanās ar ārvalstu jūrniekiem notika ciešā VDK modrās acs kontrolē ©no Jura Dimitra personiskā arhīva

Grāmatā aprakstīto epizodi par Ģ. V. Kristovska braucienu Ventspils Jūrnieku kluba mikroautobusā vizītē pie ārzemju jūrniekiem Neatkarīgajai komentēja Rīgas Jūrnieku interkluba bijušais direktors Juris Dimitris.

Grāmatā “Pieskāriens” no 162. līdz 165. lappusei Ģ. V. Kristovskis apraksta savas attiecības ar Ventspils Jūrnieku klubu un tā darbiniekiem. Tā kā visā PSRS teritorijā jūrnieku klubi darbojās VDK uzraudzībā, kompetentam lasītājam rodas jautājumi, kā grāmatas autors, nebūdams jūrnieks, laika posmā no 1986. līdz 1988. gadam ticis pie Jūrnieku kluba biedra kartes, iespējas brīvi apmeklēt Ventspils ostā pietauvotos ārvalstu kuģus, kas nozīmēja padomju robežsardzes un muitas kontroles šķērsošanu, un tikties ar šo kuģu kapteiņiem? Vienkāršam garāmgājējam tādu iespēju nebija.

Angļu valodas kursi

Ģ. V. Kristovskis grāmatā detaļas par darbību Jūrnieku klubā neskaidro, vien norāda uz savu vēlmi apgūt angļu valodu: “Reizi nedēļā kārtīgi apmeklēju Ventspils Jūrnieku klubu. Šis paradums ir iedibināts iepriekšējā gada rudenī, kad māsai izdevās ar savas zobārstes starpniecību sarunāt, ka mani šeit pieņems apmeklēt angļu valodas kursus, kas neoficiāli skaitās vislabākie visā pilsētā. Tos notur savāda persona - Jūras tirdzniecības ostas vadības līmeņa darbinieks, ļoti inteliģentais grieķis Viljams Gramatikopulo. Tikt pieņemtam šādos kursos nebūt nav vienkārši. Ieeja ēkā ir atļauta tikai Jūrnieku kluba biedriem, tāpēc, pirmkārt, par tādu ir jākļūst. Šāds statuss ir bariņam inteliģentu un labi izglītotu sieviešu, kas kaut kur pārvietojas starp samērā nelielās ēkas administrācijas telpām un pašvaku bāriņu, kur pie kafijas tases vai pat ar kokteili rokās brīvi iesaistās inteliģentās sarunās ar uzklīdušiem ārvalstu jūrniekiem. Viņas tos iepazīstina ar padomju valsts dzīvi un sasniegumiem. Kad biju iesniedzis nepieciešamās anketas kluba vadītājam Dainim Grunštokam, drīzāk sagaidīju, ka man zināmu iemeslu dēļ tikšu atraidīts. Taču tā nav noticis. Patiesībā esmu samērā pārsteigts, ka Jūrnieku kluba apliecība man ir tikusi izsniegta. Runā, ka izsniegšana ir jāsaskaņo ar čeku. Vai tas tā ir noticis? To gan nezinu. Tas man ir pat dziļi vienalga. Arī klubā notiekošais mani neinteresē gandrīz nemaz. Esmu aizgājis tikai uz kaut kādu karnevālu, taču arī tikai uz īsu brīdi. Nāku strikti un tikai angļu valodas dēļ. Esmu gatavs pieciest sajūtu, ka arī mani kādi ļaudis varētu pieskaitīt Valsts drošības komitejai uzticamo cilvēku lokam. Vismaz tā runā, ka bez piederības šeit nevarot iekļūt. Lai vai kā, esmu kluba apliecību ieguvis un iekļuvis šeit kustībā esošo ļaužu skaitā.”

Grāmatas autors ar sirsnību atminas grieķa V. Gramatikopulo ieguldījumu viņa angļu valodas zināšanu paplašināšanā un abu sarunas par nacionālo minoritāšu sarežģīto dzīvi Padomju Savienībā.

Vizītē pie somu kapteiņa

Ģ. V. Kristovskis atminas, kā, būdams Jūrnieku kluba biedrs, ar Jūrnieku kluba aktīvistēm apmeklējis Ventspilī pietauvoto somu gāzes un ķīmisko produktu tankkuģi “Neste”: “Uz kuģi mani kopā ar divām meitenēm aizved Jūrnieku kluba mikroautobuss “Latvija”. Jūtu, ka šoferis uz mani skatās ar tādu kā nožēlu. Var būt, ka manī atpazīst neseno šķēpmetēju?! Kas to lai zina? Varbūt redz mani pirmo reizi un tāpēc vērīgi mani aplūko? Kas viņu zina. Droši vien domā, ka esmu savervēts darbam. Tā jau visi laikam te viens par otru domā. Galu galā neviens nevar liegt ko līdzīgu domāt par šoferi pašu! Kā gan ir ar viņu? Kam būtu ļauts pa tirdzniecības ostas teritoriju šādus tipiņus vadāt? Lai kā arī tas viss nebūtu, brauciens no Jūrnieku kluba ir vien tikai dažu minūšu garumā. Tāpēc šīm domām ātri pienāk gals. Pēc brīža ekskursijas nolūkā krustu šķērsu kāpelējam pa kuģa klājiem un telpām. Tās mums izrāda pats kapteinis Kimmo, Leino, Ahti, patiesībā tas man ātri ir izkritis no prāta. Nokļūstam uz komandtiltiņa, piesēžam plašā kapteiņa darba telpā, kas atrodas kuģa daudzstāvu virsbūves augstākajā līmenī ar plašu skatu uz ostas akvatoriju un pilsētu. No šī lieliskā skatu punkta redzu pat savu darbavietu pie Zvejas ostas Ventas pretējā krastā. Saprotu, ka, piekrizdams pievienoties šai Jūrnieku kluba jauniešu delegācijai, esmu pareizi darījis. Apzinos, ka šādu skatu uz pilsētu gadās redzēt tikai īpaši izredzētajiem.”

Šis vārētu būt tas šķidrinātās gāzes tankkuģis “Nestefox”, uz kura 20. gs. 80. gadu beigās kopā ar Ventspils Jūrnieku kluba meitenēm aktīvistēm viesojās Ģirts Valdis Kristovskis, lai kontaktētos ar kuģa kapteini un apkalpes locekļiem / Foto no http://www.shipspotting.com

“Ne visai godīgi un pa virsu”

Bijušais vairāku slepeno dienestu, ieskaitot VDK, sadarbības partneris Juris Dimitris laika posmos no 1978. līdz 1983. gadam un no 1986. gada beigām līdz 1988. gada beigām direktora amatā vadīja tieši tādu pašu Jūrnieku klubu Rīgā, kuru sauca par Rīgas Jūrnieku interklubu. Savu sadarbību ar slepenajiem dienestiem viņš plaši un atklāti aprakstījis grāmatā “Izlūkošanas laboratorija Rīga-Monreāla 1969”. Uz sakaru nostiprināšanas un kontaktēšanās operāciju Monreālā ar Vairu Vīķi-Freibergu un Imantu Freibergu viņš 1969. gadā ticis sūtīts kopā ar Ventspils Jūrnieku kluba līdzstrādnieci Ainu Koņņiku.

Izlasījis “Pieskāriena” fragmentus par Ventspils Jūrnieku klubu, J. Dimitris teica:

“Cauri redzams, ka grāmatā par Jūrnieku klubu aprakstīts ne visai godīgi un ļoti virspusēji. Rakstnieks lasītājus par Jūrnieku kluba būtību un darbību apgaismojis aptuveni trešās klases puišeļa apraksta līmenī. Jūrnieku klubos tāpat vien nekas nenotika. Rakstnieka stāstā daļēja patiesība samaisīta kopā ar kaut ko nesaprotamu. Šis tas ir piegludināts, šis tas nav pateikts un daudz kas ir noklusēts. To kuģi patiesībā sauca nevis “Neste”, kā viņš raksta grāmatā, bet gan “Nestefox”.

Kapteiņi uz šī kuģa atkarībā no reisa bija dažādi. Kuģis kursēja no Skandināvijas uz Ventspili un pēc tam devās uz Rīgu, kur pietauvojās pie gāzes uzpildes steķa Bolderājā.

Šo ārzemju kuģu apciemojumiem bija sava specifika, un tas viss noritēja ne jau bez lielās modrās VDK acs. Tas, ka rakstnieks saka - viņu nekas cits kā angļu valoda nav interesējis - nu tad teikšu tā: lai nepūš pīlītes!

Galvenais virsuzdevums bija sagatavoties kontaktu veidošanai ar kuģa komandu; iepazīšanās ar ārzemju jūrniekiem, viņu uzskatiem un orientāciju, lai apzinātu informatīvi noderīgākos informācijas ieguvei, kā arī padomju valsts sasniegumu reklamēšana.

Ar manu nonākšanu Rīgas Interkluba direktora amatā tika atcelta jūrnieku reģistrācija pie durvīm. Odesas Interkluba direktors, bijušais NKVD virsnieks, riktīgs padomju stagnāts toreiz brēca kā traks, ka tie latviešu fašisti samaitās visu interklubu modrības sistēmu. Pateicoties manai iniciatīvai, Rīgas Interklubu sāka apmeklēt trīs reizes vairāk ārvalstu jūrnieku, nekā tas notika tad, kad viņiem bija jāpiereģistrējas. Pateicoties Rīgas pieredzei, VDK Odesas stagnātam pavēlēja pierakstīšanos pie durvīm atcelt. Bez šaubām, interklubu darbība - tas bija viens vienīgs dažādu valstu specdienestu aktivitāšu lauks. Par to nav ko daudz runāt, un nav ko tur tēlot slimu govi. Viss šis darbs bija ļoti delikāti organizēts, lai viss notiekošais noritētu ļoti neuzmācīgā veidā. Nekādas šantāžas vai piespiešanas kontaktēties un pēc tam sadarboties! Viss noritēja uz solidaritātes pamatiem, sākot no vienkāršo jūrnieku solidaritātes un beidzot ar tautību solidaritāti. Tādi bija nosacījumi brīdī, kad Eiropā dibināja starptautiskos jūrnieku klubus. Pats esmu viesojies vairākos gan Eiropas, gan Āfrikas starptautiskajos jūrnieku klubos.”

Darbs intelektuāļiem

Vaicāts, vai Jūrnieku kluba mikroautobusā tā varēja mierīgi vizināties jebkurš garāmgājējs un pēc tam doties uz ārvalstu kuģi papļāpāt pie ārvalstu kapteiņiem, J. Dimitris teica: “Nekādā gadījumā! Labi. Rakstniekam bija kluba biedra karte. Konkrētā gadījumā grāmatā bija runa par somu kapteini. Viņi angliski runā ļoti īpatnēji. Ja viņam vajadzēja praktizēt angļu valodu, tad kādēļ brauca apmeklēt “Nestefox”? Uz tā kuģa nekādas labās angļu valodas nebija. Tikpat labi angļu valodā varētu trenēties uz azerbaidžāņu kuģa. Apciemot tieši somu kuģi - tur noteikti bija kāda cita konkrēta ideja. Visticamākais, kādam vajadzēja pakontaktēties ar kuģa kapteini un apkalpi. Viņš kā vīrietis tika uzaicināts, lai uz kuģa nebūtu jāved tikai meičas vien. Konkrētā gadījumā, iespējams, labi izskatīgs jaunietis ar noslieci uz narcisismu izmantots sarunas vešanai ar somu kapteini un apkalpi. VDK psihologi konkrēto uzdevumu veikšanai prata piemeklēt vajadzīgos cilvēkus. Jāsaka godīgi, ka viens otrs mūsdienu vēsturnieks mēģina pasniegt, ka Jūrnieku klubs ir bijusi tikai viena vienīga meitu māja. Tā nav patiesība. Meitu māja bija meitu brigāde “Intūrists” restorānos. Interklubā gan darbinieces, gan aktīva meitenes tādas nebija, izņemot vienu, kuru es zinu, ka tā rīkojās brīvāk nekā citas, bet viņas uzvārdu neminēšu. Ja konkrētāk runājam par to, kādi uzdevumi varētu būt bijuši, tad tas varētu būt VDK lūgums tuvāk iepazīties ar to somu kapteini. Ja rakstnieks būtu bijis radists, vai speciālists elektronikā, tad tā interese varētu būt par kuģa radiostaciju un tā tālāk. Tas, kurš zināja visu līdz pēdējam, kas tur tai vizītē darījās, ir Viktors Zaharovs, kurš diemžēl jau ir miris. Bez tā visa jāatgādina, ka padomju viesi no ārvalstu kuģiem nesa ārā visādus žurnālus, grāmatas un mūzikas ierakstus. To par kontrabandu tolaik īsti neviens neuzskatīja. Rakstnieks piemin meitenes - aktīvistes. Tādas Rīgas aktīvā bija aptuveni 60 līdz 70. Viņas dalījās pēc valodu grupām. Atkarībā no tā, kāda valoda uz kuģa tika lietota, tika aicinātas attiecīgās grupas aktīvistes. Arī mūsu Rīgas Interklubam bija mikroautobuss “Latvija” un arī bija šoferis. Pats viņu pieņēmu darbā. Vienīgā prasība kandidātam - lai nav krimināli sodīts un pārmērīgi nelieto alkoholu. Visbeidzot par grāmatā pieminēto Gramatikopulo. Viņš patiešām bija cienījams cilvēks ar spīdošām angļu valodas prasmēm. Ja pareizi atminos, viņa galvenais pienesums bija ne tikai izcila angļu valodas pasniegšana, bet arī prasmes kontaktēties, jo īpaši ar grieķu izcelsmes kuģu apkalpēm.”

Foto no http://www.shipspotting.com/gallery/photo.php?lid=567102