Sociālās aprūpes centros nomira 5,4% no inficētajiem ar Covid

Ir vispārzināms, ka pandēmijas atnākšana sevišķi smagi skāra sociālās aprūpes centrus. Agrāk tos sauca par pansionātiem, vēl agrāk par nabagmājām, jo lielākoties tajos ievietoti veci, slimi un nevienam nevajadzīgi cilvēki. Arī pa kādam jaunietim. Pēc Neatkarīgās lūguma Slimību profilakses un kontroles centrs apkopojis statistiku par saslimušajiem ar Covid-19 un mirušajiem. Skaitļi ir baisi.

10.06.2021. Imants Vīksne Abonē digitālo avīzi Neatkariga.lv bez maksas

©Imants Vīksne

Kopš sērgas uzliesmojuma pagājušajā gadā līdz šī gada 30. maijam sociālās aprūpes centros konstatēts 9421 inficēšanās gadījums ar kovidu un 511 cilvēki miruši. Tātad katrs astoņpadsmitais sasirgušais nomiris.

Kaulainā nāca par biežu

Grūti pat iedomāties, kāda panika un bailes valdīja pansionātos dienās, kad saslimstība un mirstība sasniedza augstākos pīķa rādītājus. Piemēram, pagājušā gada decembra pirmajā nedēļā pansionātos saslima 751 iemītnieks un darbinieks, bet nomira 69. Izdalot šos skaitļus, sanāk, ka nomira katrs desmitais. Protams, inficēšanās notika vēl iepriekšējās nedēļās, taču psiholoģiski šīs daudzās nāves vecīšiem noteikti bija smagi pārdzīvot. Neatkarīgā pirms vēlēšanām apmeklēja Ropažus, un tur nostāk no pagasta centra atrodas pansionāta kapi. Ropažu pansionāts ir liels. Tajā mīt I un II grupas invalīdi ar garīga rakstura traucējumiem. Viņus uz šejieni ved no visas Latvijas. Gan jaunus, gan vecus cilvēkus. Atved dzīvot lielākoties līdz nāvei. Tāpēc jau pansionātiem parasti ir savi kapi, arī Ropažiem. Šai ieilgušajā kovida sezonā pansionāta kapos klāt nākusi vesela rinda ar svaigām kopiņām un koka krustiem. Pārāk daudziem jauniem krustiem, lai tos piedēvētu tikai pārlaicīgajam liktenim un neapstrīdamajai patiesībai, ka pēc katra no mums taču atnāks kaulainā.

Aprūpes perēkļos

Daudzās nāves Latvijas un arī citu valstu pansionātos norāda uz politiķu un sociālās nozares funkcionāru līdzatbildību šo neaizsargāto un lielākoties nevienam nevajadzīgo cilvēku nāvē. Sociālās aprūpes nami, kā rāda statistika, nenodrošināja pandēmijas apstākļiem atbilstošu aprūpi. Tie kļuva par sērgas perēkļiem, jo to mazatalgotie darbinieki, strādājot vienlaikus vairākās vietās, izvazāja vīrusu pa pansionātiem. Augstos mirstības rādītājus politiķi drīz vien pamanīja. Partijas sāka mērīt, kura no tām vainīgāka. Koalīcijas sadarbības partneri draudēja pieprasīt labklājības ministres Ramonas Petravičas demisiju. Kā atstāsta aģentūra LETA, arī tiesībsargs Juris Jansons uzsvēra, ka “gādāšana par veco cilvēku drošību sociālās aprūpes iestādēs ir tieša Labklājības ministrijas un pašvaldību atbildība, ar kuru tās nav tikušas galā, tādējādi apdraudot šo cilvēku dzīvības”. Taču kovids masveidīgi tika ievazāts arī citu ministru un partiju pārziņā esošās iestādēs, kur daudzi cilvēki uzturas vienās telpās - cietumos, slimnīcās, skolās un bērnudārzos. Nekur gan nebija vērojama tik liela mirstība kā pansionātos, tomēr tobrīd Petraviča vēl amatā noturējās.

Mirstība normas robežās

Ilgstošās sociālās aprūpes centru darbinieku un klientu vakcinācija tika sākta šī gada februārī. Jau no paša sākuma klientu vairākums vakcinēties vēlējās. Vismaz tā vēstīja Labklājības ministrija, pieprasot Veselības ministrijai nekavējoties gādāt potes. Turpretī darbinieku vidū atsaucība bija zema. Galu galā augstie mirstības rādītāji nostrādāja labāk nekā publiskā amatpersonu potēšana televīzijā un vakcinācijas superbiroja izveide. Jau marta vidū sociālās aprūpes centros bija sapotēti 67% no kopējā klientu un darbinieku skaita. Šobrīd, kā rāda Slimību profilakses un kontroles centra dati, sērga ir savaldīta. Saslimušo skaits pēdējās nedēļās no 50 personām nedēļā nokrities jau zem 40, bet mirst ar diagnozi Covid-19 - viens vai divi cilvēki nedēļā.