Latvieši būs ļoti maza tautiņa, kas nedzīvos kokos un neēdīs desas

Neatkarīgā uzklausīja par tautsaimniecību atbildīgā Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieka Raimonda Aleksejenko apsvērumus, kāpēc Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnēs (NIPP) 2014.–2020. gadam noteikto rādītāju nesasniegšana nemainīs iepriekš nosprausto kursu, ka atteikšanās no Latvijai tradicionālajām ražotnēm atbrīvošot resursus augstu un visaugstāko tehnoloģiju ieviešanai.
31.08.2021. Arnis Kluinis
 
©Depositphotos.com

Valsts sekretāra vietnieks tautsaimniecības jautājumos R. Aleksejenko NIPP jēgas atklāšanai sagatavojis salīdzinājumu ar braucienu gumijas laivā no Cēsīm līdz Līgatnei bez airēšanas vai ar airēšanu. Kurš brauc bez nekādas piepūles, to straume aiznes līdz mērķim sešās stundās. Līdzīgi esot ar ekonomikas (iekšzemes kopprodukta, IKP) izaugsmi caurmērā par 3% gadā. To uzņēmēji spēj nokārtot, lai Latvijā tiktu ievestas aizvien ražīgākas ražošanas iekārtas. Atkarībā no airēšanas spēka vai plānošanas prāta ceļa ilgums saīsinās par dažam stundām un IKP pieaugums paātrinās pa dažiem procentpunktiem.

R. Aleksejenko atzīst, ka izvirzīto mērķu sasniegšanai vajadzīga ne vispār airēšana vai plānošana, bet pareiza, saskaņota utt. airēšana vai plānošana. Nav izslēgts, ka nepareiza airēšana laiviņas gaitu palēnina vai vispār neļauj sasniegt ceļa mērķi, ja laiviņa apgāžas. NIPP gan pagājušajam, gan tagadējam 2021.- 2027. gada periodam esot labas. Tās IKP pieaugumu veicinājušas vai veicinās. Atliek nodrošināt, lai pamatnostādnes tiešam tiktu ievērotas, sagatavojot 2022. gada budžetu un turpmākajos gados.

Vēsture, kas neko nav iemācījusi

Ekonomikas ministrija

R. Aleksejenko (attēlā) lietoto metaforu iespējams apvērst kā jautājumu, vai viņš pareizi saprot braukšanas virzienu nevis no Cēsīm uz Līgatni, bet no Līgatnes uz Cēsīm, t.i., pret straumi. Varbūt būtu jāairē daudz dūšīgāk, nekā 2021.-2027. gada pamatnostādnēs ierakstīts, lai pēc septiņiem gadiem atrastos turpat pie Līgatnes, nevis pie Carnikavas vai jau jūriņā. Arī tā var tēlaini raksturot situāciju, kādā bija nonākuši tepat Latvijā it kā labi iekārtojušies cilvēki, kad šeit divas reizes mainījās okupācijas režīmi pirms gadiem 80. Daudz maigākā veidā tas atkārtojās pirms gadiem 30, kad okupācijas rubļi tika nomainīti pret atjaunotās Latvijas latiem attiecībā 200:1. Otrajā gadījumā tiešu represiju pret vecā režīma amatpersonām nebija (gadījumi ar Alfrēdu Rubiku un Ojāru Potreki paliek atsevišķi un katrs savā ziņā īpatnēji), bet tomēr ne nebūt ne visi no šiem cilvēkiem spēja mobilizēt savas iemaņas un sakarus, lai atsāktu labi dzīvot pēc tam, kad bija zaudējuši iepriekšējos amatus un algas vai pensijas un noguldījumus Valsts krājkasē. Var atrunāties, ka tajos gadījumos Latvija tika ierauta pasaules mēroga katastrofās, kuru izraisīšanā Latvijas ietekme bija nekāda vai niecīga.

Latvijai kā mazai valstiņai ar spēcīgāku valstu prasībām jārēķinās ik brīdi arī miera laikos, bet nevajag pārspīlēt, ka no Latvijas valsts un iedzīvotājiem nebija atkarīgs nekas, kas šeit noticis pēdējo 10 gados, uz kuriem attiecas NIPP 2014.-2020. gadam sagatavošana, pieņemšana un izpilde. Konkrētajā gadījumā mums pašiem jāuzņemas pietiekami liela daļa atbildības par to, ka rūpniecības attīstība Latvijā šajos gados jāmeklē ar palielināmo stiklu. Centrālās statistikas pārvaldes sniegtos datus par rūpniecības produktu ražošanas apjomu izmaiņām R. Aleksejenko metaforas vārdiem var raksturot vai nu kā kā airēšanos šurpu turpu pa straumei un pret straumi, vai arī no viena krasta uz otru krastu un atpakaļ. Politiķi airējās uz katrām nākamajām Saeimas un pašvaldību vēlēšanām, ierēdņi - uz ienesīgākiem amatiem Briselē un no tiem atpakaļ uz Latviju, bet rūpniecība labākajā gadījumā palika uz vietas, vai tomēr slīdēja pa straumi uz leju.

Ko parāda oficiālā statistika

Par rūpniecības dinamiku vēsta Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes tabula, kurā Neatkarīgā jau vakar ielūkojās ar publikāciju “Latvieši ir maza tautiņa, kas dzīvo kokos un ēd desas”. CSP ir mērījusi izmaiņas rūpniecībā gadu no gada. Ļoti līdzīgi apjomi kādam produkcijas veidam 2011. un 2020. gadā, kuri vecajās NIPP norādīti par starta un finiša gadiem, nebūt nenozīmē stabilitāti nozarē desmit gadu garumā. Lielas izmaiņas 10 gadu laikā ne vienmēr ir monotonu izmaiņu uzkrājums.

Dabiskos procesus rūpniecības produkcijas daudzuma izmaiņās pārstāv maizes cepšanas samazinājums no 88,5 tūkstošiem līdz 71,8 tūkstošiem tonnu gadā atbilstoši tam, kā sarucis ēdāju skaits. Turpmākais sarukums šajā segmentā garantēts atbilstoši NIPP, kas neparedz iedzīvotāju skaita pieaugumu viesstrādnieku piesaistīšanas dēļ.

Kā dzīves līmeņa caurmēra pieauguma apliecinājumu var traktēt to, ka kūku cepšanas samazinājusies 13,9 līdz 12,9 tūkstošiem tonnu gadā. Tātad maizes patēriņa samazinājumu ietekmējusi ne tikai cilvēku izmiršana un izceļošana, bet arī ēdienkartes maiņa no maizes uz kūkām.

Kurām pārtikas precēm aprite pasaulē vieglāka, to ražošanas apjoms lēkā atbilstoši acumirkļa prasībām ārzemēs: liellopu gaļai strauji uz leju (ja izmaiņas vienkāršo līdz perioda sākuma un beigu salīdzinājumiem) un cūkgaļai uz augšu, desām drusku uz augšu, bet sulām strauji uz leju, sviestam mēreni uz leju.

Konsekventi krasāku samazinājumu demonstrē vīriešu un zēnu apakšbikšu šūšanas samazinājums no 349 tūkstošiem, ar ko varbūt pietiktu Latvijas patēriņa apmierināšanai, līdz 70,4 tūkstošiem gadā, kas nekādi nenosegs daudzu vīriešu un zēnu ķermeņa daļas, ko neilustrēsim. Jākļūst tramīgām arī sievietēm par krūšturu šūšanas samazinājumu no 4,6 līdz 3,5 miljoniem gadā. Tā notiek tāpēc, ka ar šādiem auduma gabaliem - atšķirībā no maizes - daudzi pamanās nopelnīt, vadājot tos trīsreiz apkārt pasaulei atkarībā no tā, kur tos kurā brīdī var vairumā nopirkt lētāk un pārdot dārgāk. Pārtikas segmentā tas pats attiecas uz augļu un dārzeņu sulām, t.i., gadiem glabājamiem un vadājamiem sulu konserviem, kuru marķēšana ar izcelsmi Latvijā sarukusi no 12,9 līdz 7,5 miljoniem litru.

Ražotāju guvuma īpatsvars apakšbikšu šūšanas vai sulu konservēšanas un iepakošanas produktu gala cenā ir pieticīgs, tāpēc R. Aleksejenko, t.i., NIPP 2021.-2027. gadam pauž, ka Latvijai jo labāk, jo tādas lētas produkcijas mazāk. Latvijas iedzīvotājiem jādara kaut kas ienesīgāks, lai būtu nauda nopirkt bikses ārzemēs. Jautājums, kas garantē Latvijas iedzīvotājiem aizvien labāk apmaksātu darbu un tādējādi pieeju importa biksēm, biksītēm, biksīšu pēdās samazinājuma virzienā aizejošajiem sieviešu krūšturiem u.tml.?

Politiķi un ierēdņi grib un saņem naudu no nekā

NIPP nelaime ir tāda, ka tās uzrakstīt un apstiprināt nevar neviens cits, kā politiķi un ierēdņi, kuri atalgojumu sev nosaka paši, atsaucoties uz to, lai viņu atalgojums būtu “konkurētspējīgs”. Piemēram, lai viņi varētu sev un savām ģimenēm nopirkt bikses un biksītes neatkarīgi no to cenu pieauguma. Apģērba, pārtikas, elektrības utt. cenas var dubultoties un trīskāršoties, neliedzot tās nopirkt R. Aleksejenko, kurš par 2020. gadu deklarējis atalgojumu 42,3 tūkstošu eiro apmērā. Cilvēki ar šādām algām patiešām nesaprot (vai saprot kā privātpersonas, kas nekādi neietekmē to, ko viņi runā un raksta kā amatpersonas), ka neatbilstība starp citu cilvēku ienākumiem un izdzīvošanas izdevumiem padarīs neizpildāmas NIPP vai jebkādus plānus.

Latvijas ierēdņu atalgojums šādā līmenī padara viņus nespējīgus uztvert tādus signālus kā, pirmkārt, Latvijas finanšu pakalpojumu eksporta, pēc tam tranzīta, pēc tam tūrisma likvidāciju un, otrkārt, nejaušo vai tīšo Suecas kanāla nobloķēšanu. Kamēr finanšu pakalpojumu eksports bija, tikmēr cilvēkiem tik tiešām bija ienesīgāk bikses bankās deldēt nekā fabrikā šūt. Banku klerki spēja ne vien nopirkt apģērbu sev un ģimenes locekļiem, bet caur savu kopējo patēriņu un nodokļiem apģērbt vēl citus. Tagad šādas naudas vairs nav, bet vietējās maksātspējas samazinājums Latvijā nekādi neietekmē šo preču pasaules cenas pretēji situācijai ekonomikā ar pašapgādes elementiem, kur tirgus situācijas pasliktināšanās liktu ražot un pārdot pa zemākām cenām.

Šobrīd pasaules cenu pieaugumam Latvijā spēj sekot ierēdņu algas, kam nav nekāda sakara ar viņu darba rezultātiem, bet tikai un vienīgi ar valsts iespējām aizņemties. Aizņemšanās, savukārt, piesaistīta uz Covid-19 rēķina norakstāmo zaudējumu apmēram, kas padara atteikšanos no Covid-19 praktiski neiespējamu. NIPP pārskata periodā līdz pirmajam kovidgadam (2020. gadam) R. Aleksejenko atalgojums bija četrkāršojies atbilstoši nevis rūpniecības vai citu tautsaimniecības nozaru pieaugumam, bet viņa karjerai, pārejot darbā no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras uz Ekonomikas ministriju un tālāk pa karjeras kāpnītēm uz augšu Ekonomikas ministrijā.

NIPP 2021.-2027. gadam atklāj nevis Latvijas reālās iespējas modernizēt rūpniecību, bet ierēdņu un politiķu vēlēšanos, lai rūpniecības modernizācija nākotnē sāktu ģenerēt tik daudz naudas, cik tas attaisnotu viņu jau tagadējo un iecerēto algu kāpumu. Šī vēlēšanās nav iemiesota nekādos mehānismos, ar kuru palīdzību Latvija varētu piedāvāt pasaulei kaut ko tik nepieciešamu, lai šo produktu cenas apsteigtu vienkāršo un salīdzinoši lēto, bet tomēr vajadzīgo bikšu un biksīšu sadārdzinājumu. Cik nu vispār NIPP ietekmēs reālo dzīvi, tik nāksies atsvaidzināt kara laika manieres, kā izdzīvot apģērba, apavu u.c. pirmās nepieciešamības preču neesamības apstākļos.