Vīrs apdraudēts Rīgas Centrālcietumā, sieva izmisumā

Cietumam nav jābūt viesnīcai, taču tam arī nevajadzētu būt vietai, kur noziedzniekiem valsts vārdā atriebjas. Vismaz teorijā soda mērķis ir pāraudzināšana. Neatkarīgā ir saņēmusi kāda notiesātā dzīvesbiedres trauksmes ziņojumu – vīram Rīgas Centrālcietumā draudot briesmas, bet administrācija nereaģē vai ir pat šo draudu avots.
16.09.2021. Imants Vīksne
 
©Ģirts Ozoliņš/F64

Tā bija ierasta prakse padomju laikos - visas problēmas tika risinātas ārpusreglamenta kārtībā. Ja administrācijai kaut kādu iemeslu dēļ bija domstarpības ar kādu ieslodzīto, viņš neklausīja, par kaut ko sūdzējās vai atteicās sadarboties un ziņot par citiem ieslodzītajiem, ar viņu izrēķinājās. Un izdarīja to ar citu ieslodzīto rokām. Palaida ziņu, ka tas ir nodevējs, un drīz vien ieslodzītais neizskaidrojamos apstākļos tika atrasts miris. Pakāries vai nāvējoši paklupis. Latvijas Juristu apvienības vadītājs Rihards Bunka atzīst, ka šai padomju laika praksei nebūtu vietas mūsdienīgā un eiropeiskā cietumu sistēmā. Taču mūsējā diemžēl ir tālu no tādas. Ieslodzījuma vietu administrācijas pretdarbojas jebkurai ieslodzīto prasībai, vienalga, vai tā ir pamatota vai nav. Lielie priekšnieki grib sēdēt mierā savos krēslos. Viņi strīdas un karo ar darbiniekiem, darbinieki savukārt ar ieslodzītajiem. Rihards Bunka piekrīt, ka cietumam nav jābūt viesnīcai, taču pret notiesātajiem vajadzētu izturēties taisnīgi un godīgi. Ja sēdināt, tad sēdināt, pamatojoties uz īstiem pierādījumiem, un vadīt cietumnieku ikdienu, kā to paredz normatīvie akti, nevis padomju laikā iedibinātas ārpusreglamenta tradīcijas.

Jāiztur vēl daži mēneši

Pie Neatkarīgās ar trauksmes ziņojumu vērsās Rīgas Centrālcietumā ieslodzītā Artūra Bikernieka dzīvesbiedre. Vīram cietumā draudot briesmas, bet cietuma administrācija uz to nereaģē. Viņa cer, ka publikācija laikrakstā palīdzēs vērst augstāku amatpersonu uzmanību uz cietumā notiekošajām nekārtībām. Spriežot pēc biogrāfijas, nekāda dieva dāvana tas Artūrs Bikernieks nav. Iepriekš viņš tiesāts par dzērāju kompānijā pastrādātu slepkavību. Kad savu termiņu nosēdējis, izlaists laukā, taču atkal pastrādājis noziegumu. Šobrīd sēž par dedzināšanu un avārijas izraisīšanu, braucot bez tiesībām dzērumā. Nosēdēt atlicis vēl dažus mēnešus, bet jaunā sieva raizējas par vīra drošību. Lūk, garāks izvilkums no viņas vēstules: “Mans vīrs Artūrs Bikernieks izcieš sodu Rīgas Centrālcietumā. Esmu saņēmusi informāciju, ka Centrālcietumā izcieš sodu arī mana vīra ienaidnieki, ar kuriem viņam pirms pāris gadiem ir bijušas sadursmes un konflikti. Tolaik tika izteikti pilnīgi nopietni draudi Artūra veselībai un dzīvībai. Zinu, kas notiek Rīgas Centrālcietumā, ka Centrālcietumā pieļauj ieslodzītajiem ietekmēt fiziski vienam otru, bet krimināllietas netiek ierosinātas, ka ir notikušas vairākas neizskaidrojamas pašnāvības, ka notiesāto, kuri ievēro iekšējās kārtības noteikumus un uzvedas mierīgi, iesniegumi netiek izskatīti, tādējādi pakļaujot tos drošības riskam, fiziskai ietekmēšanai un pazemošanai. Tā 5. korpusā viena mēneša laikā ir fiziski ietekmētas vismaz divas personas, kuras guva vidēja smaguma miesas bojājumus, bet krimināllietas netika ierosinātas.

Esmu patiesi satraukta un aizdomu pilna par Artūra dzīvību.

Lai arī viņš par to neko nesaka, tomēr vēstuļu tonis, satrauktais rakstīšanas veids liek man šaubīties par to, ka ar viņu viss ir labi.”

Arī brālis cietumā

Bikernieka sieva apgalvo, ka vīram kāds jau mēģināja uzbrukt ar šķērēm. Vīrs rakstot iesniegumus administrācijai, bet tie tiekot ignorēti. Viņš rakstot vēstules sievai, bet sieva tās nesaņemot. Tagad Bikernieku grasoties ielikt vienā kamerā ar kaut kādiem narkomāniem vai jau to ir izdarījuši. Sieva centusies sazināties ar administrāciju, panākt, lai vīru pārvieto uz vienu kameru ar viņa brāli, kurš arī ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā. Taču administrācija, protams, šādu lūgumu noraidīja. Arī Bikernieka māte mēģinājusi ko vairāk uzzināt par dēla situāciju cietumā, taču nesekmīgi. Darbinieks viņas numuru vispār esot nobloķējis.

Neatkarīgā, protams, nevar pārbaudīt, vai Bikernieka sievas bažām ir pamats, bet viņa par vīra drošību ir ļoti noraizējusies:

“Vēlreiz atvainojos par savu vēstuli, bet tas ir izmisuma kliedziens. Mums ir divi mazgadīgi bērni, es nevēlos, lai viņi kļūtu par bāreņiem.”

Neatkarīgā šo ziņu ir nodevusi Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Tātad vismaz formāli iestādes vadība painteresēsies par konkrētā ieslodzītā drošības situāciju un iespējamo apdraudējumu Rīgas Centrālcietumā.

Neoficiālā versija

Neatkarīgā mēģināja ko vairāk noskaidrot arī pa neoficiāliem kanāliem. Pastāv versija, ka draudus Bikerniekam radījusi nevis viņa paša, bet gan viņa brāļa rīcība. Tas cietumā sēžot jau piekto gadu par seksuāla rakstura noziegumu. Viņš pamatīgi nokaitinājis cietuma administrāciju, jo nemitīgi rakstījis sūdzības un draudējis arī vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Latvijas cietumi ir tik briesmīgā stāvoklī, ka ieganstu atrast nav nekādu problēmu. Galu galā izspiedis atļauju lietot datoru un saņemt psihologa pakalpojumus. Un saskaņā ar šo neoficiālo versiju, neiespējot neko pret vienu brāli, administrācija tagad atriebjoties otram brālim. Ieslodzīto vidū palaista ziņa, ka iepriekšējā termiņa beigās viņš sadarbojies ar cietuma administrāciju. Tātad bijis nodevējs. Šāds statuss cietumā var izrādīties ļoti bīstams.

Sods nav atriebība

“Es ļoti baidos ka pa nakti, kad nav koridorā gaismas, var jebko ar cilvēku kamerā izdarīt. Un nosist arī var, jo neviens neredz, kas notiek kamerās,” raksta Bikernieka sieva, un viņai ir pilnīga taisnība tādā ziņā, ka dažādi noziegumi un aizdomīgi nāves gadījumi cietumos laiku pa laikam patiešām notiek, un izdarīt ar slēgtā vidē ieslodzītiem noziedzniekiem var visu ko. Laikam skaļākā lieta, kurā bija iesaistīta cietuma administrācija, ir uzņēmēja Igora Ivanova slepkavības mēģinājums. Ivanovam atrodoties apcietinājumā par sievas slepkavības pasūtīšanu, viņu pašu centās noindēt Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas darbiniece Tatjana Smoļakova. 2018. gadā viņai tika noteikta brīvības atņemšana uz deviņiem gadiem.

Cietumā godīgus un jaukus cilvēkus parasti neliek. Tie ir slepkavas, bandīti, izvarotāji, zagļi, dedzinātāji - visvisādi nelieši. Taču valsts nedrīkstētu ar viņiem izrīkoties, lietojot tādas pašas metodes, kādas lietojuši viņi. Pretējā gadījumā viņi par godīgiem un jaukiem cilvēkiem nekad nekļūs. Galu galā Ieslodzījuma vietu pārvalde pati deklarē, ka tās misija ir “izpildīt sodu, palīdzot likumpārkāpējiem kļūt par socializētiem pilsoņiem”. Un nevis vienkārši atriebties cietušo un sabiedrības vārdā.