Kā 28 (panfilovieši) krieviem kļuva par maģisku skaitli

Skaitlis 28 ideālajam krievam ir apmēram tas pats, kas skaitlis 700 ideālajam latvietim. Viņiem 28 spēkavīri sasita vairākus miljonus Maskavai uzbrūkošu vāciešu, bet mēs par 700 verdzības gadiem esam pilnīgu laimi jau nopelnījuši vai tūlīt nopelnīsim, ja pacietīsimies vēl tikai mazliet.
28.11.2021. Arnis Kluinis
 
KARA NORMALITĀTE vācu 1941. gada kara propagandas un 2016. gadā Krievijā uzņemtas filmas “28 panfilovieši” reklāmas plakātos ©Arhīvs

Atšķirības starp krievu un latviešu ideāliem izaicina abas puses apmainīties ar pārākuma pilniem vērtējumiem par pretējo pusi. Mums viņi šķiet lielībnieki, kas piedēvē sev fiziski neiespējamus varoņdarbus, bet mēs viņiem šķietam nīkuļi, kas savā dzīvē nespēj un arī negrib neko vairāk kā kalpot citiem. Jā, bet mēs tomēr dzīvojam un priecājamies par šādu vai tādu, bet izdzīvošanu, kamēr krievi apjūsmo jau paši savu nāvi un citu neko. Gadījums ar 28 panfiloviešiem tam ir visspilgtākais piemērs, ja to aplūko atbilstoši latviešu dzīvesziņai. Krievi gan var pateikt, lai mēs uz šo gadījumu neskatāmies vispār vai vismaz paklusējam, nevis kārtējo reizi (krievu vērtējumā) izgāžamies ar savu nespēju izprast patiesu varonību, kuras būtība latviešiem paliekot slēgta ar septiņām atslēgām.

Vairāk kultūras nozīmē vairāk formulu

Ir toties viena 28 panfiloviešu sakarā atklājusies iezīme, pēc kuras latvieši un krievi neatšķiras ne par mata tiesu. Proti, mēs esam vienādi kā skaitļu cienītāji tādā mērā, ko varētu pat nosaukt par skaitļu pielūgšanu. Viselegantākajā veidā šāda domu gaita latviešu valodā apliecināta Jāņa Grīziņa (Griķa, 1900-1941) romānā “Vārnu ielas republika”: ““Es šo indi pazīstu. Skolā cik reižu ar to trusīšus galinājām. Divi pilieni - un izstiepjas. Tās formula CuS04.” Tā kā viņš pat minēja formulu, tad pretī runāt nebija iespējams” (R., 1947., 211. lpp.).

Panfiloviešu varoņdarbs uzskatāms par varoņdarbu tikai un vienīgi ar nosacījumu, ka to aprakstošo skaitļu un burtu kombinācija ir tikpat nemaināma kā vara sulfāta vai vitriola formula, kurai šeit palaimējies pārstāvēt visas no tādām formulām, kādām “pretī runāt nebija iespējams”.

Visu cieņu ķīmijas zinātnei, kas saaudzē ciparus ar burtiem tā, ka nodrošina arī burtiem lielāku svaru jeb cieņu nekā ikdienas valodā, bet saistībā ar vēsturi šo pašu efektu labāk novērot dzejas rindās. Krievu valodā sacerēti nepārskatāmi daudzi panti, kuros cipari atveidoti ar burtiem, lai dotu iespēju nodeklamēt vai izdziedāt skaitli “divdesmit astoņi”. Vienu tādu dzejas un vienlaicīgi dziesmas - Maskavas himnas statusā ieceltas dziesmas - piemēru Neatkarīgā jau sniedza 14. novembra publikācijā “28 panfilovieši vienā dziesmā un daudzās vēstures liecībās”. Tas atbrīvo no vajadzības šeit vēlreiz izstāstīt par notikumu, kura dēļ radies vārds “panfilovieši” un kāpēc viņiem ticis tieši tāds apzīmējums. Turpat arī norādīts, kas un kad sacerējuši dzejoli un tālāk dziesmu ar vienu panfiloviešiem veltītu pantu:

- Mūsu atmiņā bargs rudens vēlais,

Tanki žvadz, durkļu cīņā kur iet

Tavi divdesmit astoņi dēli,

Šie sargi visdrosmīgākie.

Tagad dienas kārtībā vēl divi fragmenti no gariem dzejojumiem, kas pilnībā veltīti panfiloviešiem. Abi dzejojumi, tieši tāpat kā jau citētais, radušies 1942. gada sākumā, pārliekot rīmēs to, ko 1941. gada novembrī un 1942. gada janvārī par panfiloviešiem bija prozā rakstījusi padomju armijas galvenā avīze “Красная звезда” (“Sarkanā Zvaigzne”). Šeit no daudziem tekstiem citēti divi, ņemot no tiem tieši tos pantus, kuros atrodami vārdi “divdesmit astoņi”.

Nikolajas Tihonova (1896-1979) daiļdarbs oriģinālā saucas “Слово о 28 гвардейцах”, viennozīmīgi sasaucoties ar “Слово о полку Игореве”. Tāpēc N. Tihonova darba nosaukums jāpārtulko atbilstoši latviešu valodas tradīcijām, iegūstot “Teiksmu par 28 gvardiem”. Dzejojuma virsrakstam visvairāk pakārtotās rindas var atveidot šādi:

- Sniegots lauks, tanki sniegpārslas dragā,

Uguns sienas ar dārdoņu slien,

Starp tām ierakums sasalis ragā,

Gvardi divdesmit astoņi vien.

Mihaila Svetlova (1903-1964) poēmas “Двадцать восемь” nosaukums tulkošanu neprasa. Ne obligāti, bet nebūt nav lieki atcerēties par Aleksandra Bloka (1880-1921) poēmu “Divpadsmit” ar tās pirmajām rindām, kurās krievu valodas iespējas izmantotas tik perfekti, ka latviski šīs rindas drīzāk pārstāstāmas nekā atdzejojamas, ko Imants Ziedonis paveicis šādi: Melna tumsa. / Balts sniegs. / Vēji brāž. / Cilvēku no kājām gāž. / Vēji kauc - / Debesi ar zemi jauc. M. Svetlova darba pats pirmais, darba nosaukuma vārdus iekļaujošais pants pasaka skaidri un gaiši, ka notikuma aprakstīšana/apdziedāšana ir svarīgāka par pašu notikumu:

- No šīs dziesmas sirdij spēku smelties,

Katrā rindiņā lai slava tiem -

Gvardes karavīriem augšāmcelties

Dziesmā par divdesmit astoņiem.

Kāpēc krieviem 28=22

Jā, panfiloviešu varoņdarbs ir varoņdarbs tikai tad, ja to paveikuši 28, nevis apmēram 30, vai 20-30 cilvēki, vai 22 cilvēki, ja izsakāmies tik precīzi, cik tas vispār iespējams. Proti, viņu varoņdarbs vispār nebūtu izsludināts par varoņdarbu bez nosacījuma, ka visi viņi ir nogalināti, bet vēl nebija pilnībā sakaltusi tipogrāfijas krāsa “Красная звезда” 1942. gada 22. janvāra numuram, kurā pirmo reizi tika nodrukāti visu 28 kritušo vārdi, kad jau atradās pirmie dzīvie no šajā sarakstā iekļautajiem. Kāds bija aizvests uz hospitāli, kāds nonācis vāciešu gūstā un no tā izsprucis, kāds tikai pamucis mežā vāciešu aizmugurē un pamanījies tur izdzīvot vairākas nedēļas, līdz kamēr padomju armija šo teritoriju atguva. Pēdējais - sestais dzīvais no mirušo saraksta bija mucis tik tālu un slēpies tik veikli, ka viņa identitāte noskaidrojās tikai 1947. gadā; interesanti, ka viņš palika pēdējais dzīvais no izdzīvojušajiem arī tādā nozīmē, ka pēdējais nomira pa īstam 1996. gadā.

Kāpēc panfiloviešiem bija jāpaliek 28 par spīti pat pirmklasniekam izpildāmai aritmētiskai darbībai 28-6=22? Tad taču it kā vilks būtu paēdis un kaza dzīva - būtu novākta pati kliedzošākā liecība, ka kaut kas ar šīs kaujas aprakstu nav kārtībā. Tad daudz mazāka vērība tiktu pievērsta arī visām pārējām neatbilstībām gan starp dažādiem kaujas aprakstiem, gan starp vispār rakstīto un to, ko mēs uzskatām par iespējamu pēc dabas likumiem un par ietilpināmu vēsturisko notikumu gaitā, kad 1941. gada novembrī vācieši uzbruka Maskavai un nespēja to ieņemt. Bet tagad nē, tagad formula 22=28 ir kā sarkana lupata, ar kādām šur tur tracina vai savulaik mēguši tracināt buļļus. Viņu lomu tik tiešām ir uzņēmušies cilvēki, kuri riskējuši publiski apgalvot, ka stāsts par panfiloviešiem ir šādā vai tādā nozīmē nepatiess. Tā tas sākās padomju laikā un tā tas turpinās tagadējā Krievijā. Stāsts par panfiloviešiem ir, protams, ne vienīgais, bet ļoti pārliecinošs pārbaudes akmens, lai valdošie režīmi atpazītu savus īstenticīgos piekritējus vienā pusē un jau esošos vai potenciālos nodevējus otrā pusē. Bez ticības apliecinājuma tam, ka 22=28, cilvēki nevarēja būt īsti padomju cilvēki un neskaitās īsti Krievijas Federācijas pilsoņi.

SPOŽUMS UN GODĪBA. Galvenā kara prokurora Nikolaja Afanasjeva parādes bilde / Arhīvs

Tagad panfiloviešu vārdā nosauktā pārbaudes akmens vērtība lielāka nekā senāk, jo ticības apliecinājumu panfiloviešu varoņdarbam reti kurš izsaka svētā vientiesībā, ka tā tas viss arī noticis, kā viņam jātic. Tagad grūti izgrozīties no tā, lai kaut minimāla interesēšanās par panfiloviešu kauju neaizvestu līdz 1948. gadā galvenā kara prokurora Nikolaja Afanasjeva (1902-1979) parakstītam, bet padomju laikā noslēptam slēdzienam: “Noskaidrots, ka 28 gvardu varoņdarbs, kāds aprakstīts presē, ir izdomājums, ko paveicis korespondents Korotejevs, “Красная звезда” redaktors Ortenbergs un jo sevišķi tās literārais redaktors Krivickis.” Ja meklē vēl dziļāk, tad uzejams ir pašu pirmo pārbaudi par panfiloviešu kauju no 1942. gada aprīļa līdz augustam veikušā Sarkanās armijas Galvenās politiskās pārvaldes instruktora Miņina atzinums, ka “par divdesmit astoņu veikto varoņdarbu ne kauju laikā, ne tūlīt pēc kaujas neviens neko nezināja, un masās to nepopularizēja”.

Skaisti runāt neaizliegsi

Dzīvo ieskaitīšana starp mirušajiem vai mirušo nosaukšana par dzīviem ir viena no kara laika normalitātēm. Karā paveikto varoņdarbu pārspīlēšana līdz šo varoņdarbu sacerēšanas robežai un pāri tai ir vēl cita normalitāte. Vai atgādināt, ka barons Minhauzens nebija krievs? Kāpēc gan viena kritušo saraksta pārbaudīšanai gandrīz desmit gadus veltīja gan jau minētā Politiskā pārvalde, gan Kaļiņas frontes prokuratūra, gan Iekšlietu tautas komisariāts, gan Aizsardzības tautas komisariāta Galvenā pretizlūkošanas pārvalde “Smerš” (Смерть шпионам - nāvi spiegiem) un pašās beigās Galvenā kara prokuratūra?

Atbilde uz jautājumu tāda, ka varas iestādes nespēja tikt skaidrībā, kā tām rīkoties situācijā, kad Padomju Savienības Varoņu nosaukumi piešķiršanas nosacījums ir bijusi cilvēku nāve, bet viņi izrādās dzīvi. Toreiz nebija kā tagad, kad jebkuras grūtības pieņemt lēmumu tiek pārvarētas ar lēmumu turpināt lemšanu, kas paredz arī pētīšanu līdz bezgalībai. Toreiz Staļina režīma reakcija jebkurā neveiklā situācijā bija tik barga grēkāžu sodīšana, lai sodīšanu publika atcerētos labāk nekā tās iemeslu. Tomēr konkrētajā reizē režīms apstājās tikai pie grēkāžu kandidatūru izskatīšanas.

NODEVĒJI NESNAUŽ! Parodija par filmas “28 panfilovieši” reklāmas plakātu, kurā ievietots Dmitrija Medvedjeva valdību kultūras ministrs, pašlaik Krievijas prezidenta Vladimira Putina padomnieks un Krievijas Kara vēstures biedrības priekšsēdētājs Vladimirs Medinskis (1970). Parodijas jēga tāda, ka viņa vadītā biedrība piešķīra filmas režisoram Anrejam Šaļjopam (Шальопа, 1972) balvu “Par uzticību vēsturiskajai patiesībai”. Parodiojplakāts un tā izskaidrojums interneta lapā http://polit.reactor.cc/tag/28+панфиловцев / Arhīvs

Kā arguments pret Galvenās kara prokuratūras slēdzienu tiek izmantota versija, ka prokuratūras uzdevums esot bijis dot ieganstu represijām pret Maskavas aizstāvēšanas vadītāju, tālāk visa Otrā pasaules kara superzvaigzni Georgiju Žukovu (1896-1974) kā galveno atbildīgo, ka kāds no Minhauzena stāstiem apstiprināts ar valsts augstāko apbalvojumu piešķiršanu mirušajiem. Turpat gan precizējums, ka īstais panfiloviešu leģendas virzītājs bijis Maskavas kauju laikā G. Žukova padotais, 16. armijas pavēlnieks Konstantīns Rokosovskis (1896(?)-1968), bet tādi sīkumi taču netraucētu represēt jebkuru no viņiem vai abus, ja 1948. gads atkārtotu 1937.-1938. gadu.

Lai gan izjuka aprēķini, ka apbalvot mirušos ir droši, jo tādi taču dividendes par apbalvojumu neprasīs un vispār valsti ne neapgrūtinās, ne kompromitēs, teiksma par panfiloviešiem tomēr vērtējama ar plusa zīmi padomju režīmam. Tā kalpoja vispirms karavīru un visas sabiedrības uzmundrināšanai un pēc tam kļuva par ticības formulu, kas labi noder arī tagadējai Krievijas valsts varai.

FOTOFAKTS: V. Medinskis (no kreisas) pasniedz balvu A. Šaļjopam / Arhīvs

Kā tur īsti bija? Arī tā varēja būt

Par panfiloviešu kauju zināmo faktu un pieņēmumu izsmeļoša interpretācija prasītu uzrakstīt grāmatu. Tās jēga šo rindu autora izpratnē būtu tāda, ka stāsts par panfiloviešu kauju radās kā paņēmiens, ar kādu Ivana Panfilova sākotnēji, līdz viņa krišanai komandētās divīzijas un tās sastāvā esošā 1075. pulka komandieri izgrozījās no soda par vienīgo pareizo, bet pirmajā brīdī varbūt arī G. Žukovam nepieņemamo taktiku nesākt ar vāciešiem ģenerālkauju. Proti, nogurdināt vāciešus ar mazām kaujiņām laikā no 1941. gada 15. līdz 30. novembrim. Noapaļoti sakot, 15 dienu laikā divīzija atkāpās 30 km un apstājās tik tuvu Maskavai, ka tas jau draudēja novest G. Žukovu un Staļinu līdz nervu sabrukumam. Tāpēc viņiem caur “Красная звезда” tika neklātienē sniegts psihoterapijas seanss, kas nostrādāja tikpat lieliski kā pati atkāpšanās soli pa solim.

Versija par panfiloviešu kauju kā salipinātu no reālām 3-4-5 dienu kaujām ir atklājama vienā rindkopā, izceļot dažus vārdus no prokurora pieminētā Aleksandra Krivicka (1910-1986) “Красная звезда” 1942. gada 22. janvāra reportāžas no anonsētās kaujas vietas. Uz turieni viņu aizveduši panfiloviešu divīzijas attiecīgā pulka un bataljona komandieri, kuriem noteikti bija jāzina, kur kauja notikusi, ja tā būtu notikusi. Jā, bija notikusi, jo A. Krivickis apraksta sīki un smalki, kā viņš piedalījies viena tur kritušā karavīra atrakšanā no sniega un ierakšanā zemē - kapā. Tas apliecināts ar fotoattēlu, kura paraksts sasaucas ar raksta virsrakstu “Par 28 kritušiem varoņiem”, bet nekādi ne ar raksta saturu. Rakstā teikts, ka karavīri atradušies ne ierakumos un pat ne ierakumā, bet ierakumiņā (в окопчике), un ka jau pēc trīsdesmit kaujas minūtēm viņiem pietrūcis munīcijas. Vēlākajās izmeklēšanās fiksēts, ka norādītajā kaujas vietā atrasti kopā sešu kritušo karavīru līķi. Tātad runa bija par mazu karavīru grupiņu, kas nosegusi savas karaspēka daļas atkāpšanos. Kara plāna jēga bija nerrot vāciešus, aizkavējot viņu virzīšanos uz priekšu līdz katras nākamās - ļoti īsās novembra dienas vakaram, kad tumsa vāciešus apturēja daudz efektīvāk, nekā būtu varējusi apturēt visa I. Panfilova divīzija.

Versija par I. Panfilova un viņa kara plāna turpinātāju viltību nekādā veidā nemazina to karavīru varonību, kuri šo plānu pildīja un krita nesalīdzināmi lielākā skaitā, nekā tikai 28.

BRĀĻU KAPS VAI INDIVIDUĀLS KAPIŅŠ? Attēls no “Красная звезда” 1942. gada 22. janvāra numura pie raksta par panfiloviešu kauju un apbedīšanu. Fotoparaksts sasaucas ar raksta virsrakstu “Par 28 kritušiem varoņiem”, bet nekādi ne ar raksta saturu, kurā raksta autors izstāsta sīki un smalki par savu līdzdalību viena tur kritušā karavīra atrakšanā no sniega un ierakšanā zemē, t.i., kapā / Arhīvs