Lai nav garlaicīgi: sagatavošanā jauna pašvaldību reforma

Lai piecas valstspilsētas sāktu pilnasinīgu kopdzīvi ar piegulošajiem novadiem, ar četriem gadiem ir par maz, vajadzīgi astoņi gadi. Tā otrajā lasījumā lēmusi Saeima un pirms galīgā lasījuma arī atbildīgā komisija. Šis ir klasisks politiskas neizlēmības paraugs, jo šobrīd tāda apvienošana vispār nav pieprasīta, bet, kā rīkoties pēc daudziem gadiem, būtu loģiski lemt pēc daudziem gadiem.
07.12.2021. Imants Vīksne
 
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Faktiski jau šis lēmums - kaut kad tālā nākotnē radikāli mainīt 10 pašvaldību uzbūvi - ir neveikls mēģinājums izdabāt Satversmes tiesai. Tā lēmusi, ka pēdējā administratīvi teritoriālajā reformā izveidotās pašvaldības bez attīstības centriem neatbilst reformas mērķim. Termiņš šīs kļūdas labošanā ir 1. janvāris. Tāpēc vienkārši lēmuma atlikšana par novadu pievienošanu centriem neder, ir jānosprauž konkrēts termiņš. Bet labi tāls, lai pārskatāmā periodā neizraisītu politiski un ekonomiski kaitīgas sekas.

Centrs arī neoficiāli ir centrs

Protams, arī ar šādu lēmumu nav zināma Satversmes tiesas reakcija. Taču vismaz pašvaldībām un to iedzīvotājiem būtu nodrošināti astoņi gadi daudzmaz stabilas dzīves. Kas sāksies pēc tam, iespējams, rādīs Valmieras un Jēkabpils piemērs. Šīs pilsētas jau ir apvienotas ar apkārtējiem novadiem. Savukārt Daugavpilij, Jelgavai, Liepājai, Rēzeknei, Ventspilij un to piegulošajiem novadiem pēdējā reformēšanā bija izdevies saglabāt patstāvību. Ja vien ne Satversmes tiesas lemtais.

Argumenti, kādēļ šīs valstspilsētas un to piegulošie novadi nevēlas apvienoties, tika plaši iztirzāti jau līdzšinējās administratīvi teritoriālās reformas gaitā. Tādu ir gana daudz - un pilsētas pat draudēja ar vēršanos Satversmes tiesā, ja tām spaidu kārtā tiks atņemta patstāvība. Saeima un ministrija galu galā piekāpās. Taču tieši Satversmes tiesa izdarīja tā, ka jau šķietami atrisinātā problēma par tādu padarīta no jauna. Tādi novadi bez centra nedrīkst būt. Skaidrs, ka tuvākā lielā pilsēta ir tas faktiskais centrs piegulošo novadu iedzīvotājiem. Tur ir daudz veikalu, pakalpojumu, radu, draugu, paziņu. Tajā pašā laikā dzīves veids un ritms ir pilnīgi atšķirīgi, arī sociālais nodrošinājums un attīstības mērķi. Un tāpēc faktisko centru, iespējams, nav lietderīgi padarīt par juridisko un formālo centru.

Eksistenciāls jautājums

Daždesmit bērniem novads var apmaksāt pusdienas līdz pat pēdējai klasei, nedaudzajiem jaundzimušajiem piešķirt iespaidīgus pabalstus. Bet, ja pilsēta ar piegulošo novadu tiek apvienota, pabalsti jāizlīdzina. Un, protams, daudz lielākam cilvēku daudzumam pēkšņi maksāt vairāk - to pilsētas budžets nespēj pacelt. No otras puses, arī pilsētniekiem ir tādas priekšrocības, ko viņi nevēlētos zaudēt. Ventspils mērs Jānis Vītoliņš kā piemēru Neatkarīgajai min parādsaistību apjomu. Ventspils novadam tās ir ievērojami lielākas nekā pilsētai. Ja tagad no pilsētnieku maksātajiem nodokļiem nāktos atdot novada parādus, tas nebūtu godīgi. Arī novada saimniecības sakārtošanai tērēt pilsētas naudu. Jo Ventspils novada platība ir milzīga. Bet pats svarīgākais pretarguments ir tas, ka iedzīvotāji neatbalsta apvienošanos. Pilsētā un novadā puse ir pret. Par tikai 30%. Un Ventspils mēra Jāņa Vītoliņa ieskatā lēmums par apvienošanos būtu jāizšķir pašvaldību referendumā:

“Jo šis nav jautājums tikai par robežām. Šis ir eksistenciāls jautājums - būt vai nebūt.”

Ja piespiedu apvienošanās atcelšana pašlaik nav iespējama, tad vismaz tās atlikšana uz astoņiem gadiem nav pats sliktākais iespējamais risinājums.

Latvieši nevēlas asimilēšanu

Pievienoti pilsētām, līdzšinējie novadi kā patstāvīgas administratīvas vienības pārstātu eksistēt, bet pilsētu pārticība un dzīves kvalitāte kristos, jo uzturēt nāktos daudz lielāku ceļu, ūdensvadu tīklu, saistību daudzumu.

Un vēl jau ir runa arī par iedzīvotāju politisko ietekmi. Piemēram, Rēzeknes pilsēta ar krievu “Saskaņu” tās vadībā pat ļoti labprāt asimilētu latviešu partiju pārvaldīto Rēzeknes novadu. Novads negrib, jo apvienotajā domē daudz lielāka ietekme būtu pilsētu pārstāvošajiem deputātiem, jo viņu gluži vienkārši atbilstoši iedzīvotāju skaitam būtu vairāk. Līdzīga situācija ir Daugavpils un Augšdaugavas novada attiecībās.

Un šis ir tas fons, uz kura top atkal jauni grozījumi Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā un faktiski jau nākamā pašvaldību reforma, kas šajā reizē skars ierobežotu daudzumu pašvaldību - piecas pilsētas un piecus novadus. No valstspilsētām tikai Jūrmala netiek aiztikta, un pats par sevi saprotams - arī galvaspilsēta.

Ministrijā tikai izmēram ir nozīme

Kas par to sakāms Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai? Lai izpildītu Satversmes tiesas prasīto, ministrija piedāvāja apvienojamajām pašvaldībām līdz nākamajām vēlēšanām pakāpeniski sākt sadarboties un no 2025. gada jau darboties apvienotā statusā. Taču Saeimā zaļzemnieki ar nacionāļiem sabloķējušies un reforma tiek atlikta uz vēl vienu termiņu. Ministra padomnieks Madars Lasmanis atzīst, ka no valstspilsētu puses zināmu izdevīgumu te var saskatīt, jo “laiks ārstē visas vainas”. Varbūt atliktā reforma kaut kā atliksies uz pavisam. Savukārt no valsts kopējo interešu viedokļa raugoties, zaudējumi būšot lielāki, jo netiks apgūti fondi, saskaņoti teritoriju plānojumi, būvēti ceļi un visādi citādi nenotiks vētraina attīstība. Tas, jāatgādina, ministrijai ir tāds konceptuāls uzskats, ka - jo lielāka būs pašvaldība, jo laimīgāka tajā būs dzīve. Vēl priekšā ir likumprojekta galīgais lasījums, un ministrija cer, ka - lai arī atbildīgajā komisijā noraidīta, tomēr apstiprināta tiks apvienošanās četru gadu termiņā. Pēc juceklīgās reformas, kas tikai šogad tika pabeigta, un nākamās, kas kaut kad atkal tiks sākta, neatbildēts paliek jautājums, kādēļ vispār jāmaina pašvaldību modelis, ja vietējās kopienās pēc tā nav pieprasījuma.