Kā somi piesaistīja savu likteni Daugavai

Kā mājiens ar mietu ir vācu okupācijas laika žurnāla “Laikmets” 1941. gada 26. jūnija numurs, kas sākas ar Rīgas ieņemšanas pirmajai gadadienai veltītu stāstu par Daugavas forsēšanu un turpinās ar atzinumu, ka Somija ir varoņu zeme ziemeļos: “Plecu pie pleca ar Vāciju arī vēl šodien Somija cīnās pret boļševistisko pasaules ienaidnieku. No Ladogas ezera līdz Petsamo ostai Ledus jūras krastā somu armija stāv blakus vācu vienībām pasaules visu laiku visgarākās frontes ziemeļu daļā un kopīgi gūst uzvaru pēc uzvaras.”
©Arnis Kluinis

Melns uz balta tas žurnālā ierakstīts nav, taču abu tēmu salikšana blakus palielina ticamību apgalvojumiem, ka vāciešu spēja forsēt Daugavu bijis viens no somu izvirzītajiem priekšnoteikumiem, lai somi iesaistītos Pasaules karā Vācijas pusē. Nav arī tāda dokumenta, ar kuru Vācija un Somija būtu sadalījušas teritorijas vai pienākumus pēc parauga, kādu varēja dot ar Molotova-Ribentropa pakta vārdu zināmā vienošanās starp Vāciju un Padomju Savienību. Izšķirošais pierādījums Somijas prasībai ir tāda Vācijas un Somijas rīcība, it kā tāda prasību būtu bijusi. Publikācija žurnālā “Laikmets” ir tikai netiešs pierādījums šādai sasaistei, bet toties tādu pierādījumu ir daudz. Vēl jo vairāk nekā pierādījumu ir atsauču, kurās vēsturnieki un publicisti citē viens otru, nevis vēstures pirmavotus.

Miljons upuru meklē vainīgos

Domstarpību par Daugavu kā šautenes mēlīti nav starp cilvēkiem, kuri pauž pretējus viedokļus par to, vai somi vispār gribēja šo šauteni lietot. Domstarpības ir par to, kādā veidā somi cerējuši izmantot iespējas, ko viņiem pavēra vāciešu uzbrukums Padomju Savienībai. Iepriekš tā bija uzbrukusi Somijai un piespiedusi Somiju noslēgt to izputinošu miera līgumu. Tātad - atdot Padomju Savienībai 12% savas teritorijas un aizvākt no tās iedzīvotājus, kuri veidoja 20% no valsts iedzīvotāju skaita. Somijai bija grūti pabarot šos un vispār savus iedzīvotājus, jo atņemta taču tika Somijas daļa, kas vienlaicīgi bija rūpnieciski visattīstītākā un - Somijas apstākļos - lauksaimniecībai vispiemērotākā, jo atradās pie valsts dienvidu robežas. Nav strīdu par to, ka somi uzskatīja šādu līgumu par laupīšanu, kam nav ne juridiska, ne morāla spēka. Bija tikai fizisks spēks, t.i., Padomju Savienības armijas pārspēks, kuru vācieši nolika zem jautājuma zīmes.

Vāciešu uzbrukums Padomju Savienībai deva somiem cerības vismaz daļēji atkratīties no viņiem uzspiestā miera līguma, ko principā varētu panākt divos veidos. Vienā - tajā, kas tika reāli izmēģināts ar karošanu vāciešu pusē. Otrā - ar nekarošanu vāciešu pusē, ja Padomju Savienība apsolītos par to “samaksāt”, iekļaujot 1940. gada miera līguma pārskatīšanu miera līgumu paketē atbilstoši kopējai situācijai pēc kara, pat ja Somija karā nav piedalījusies. Protams, ka šādu solījumu izspiešanai no Padomju Savienības somiem varēja nobaidīt Padomju Savienības diktatoru Staļinu, ka somi tik tiešām ir liels drauds visai Padomju Savienībai kaut vai ar savu tuvumu šīs valsts otrajai lielākajai pilsētai Ļeņingradai. Taču tuvums pats par sevi nav nekas, ja somi būtu vāji un mīlīgi. Tāpēc viņiem jebkādu tālāko nodomu realizēšanai nācās demonstrēt, cik viņi ir stipri un nikni. Proti, ka viņi ir dabūjuši no vāciešiem ieročus un ir gatavi karot kopā ar vāciešiem.

ATSAUCES UZ ATSAUCĒM bez gala un malas: kāds teksts angļu valodā ar viegli uztveramu jēgu, ka somi uzbruks Padomju savienībai tad, kad vāciešu būs tikuši pāri Daugavai

Abi rīcības varianti varēja gan izdoties, gan neizdoties. Pirmā varianta neizdošanās ir zināma no reālās vēstures. Otrajam variantam bija pat divas vājās vietas. Viena, ka Padomju Savienība briesmu brīdī dotus solījumus somiem uzskatīs par tikpat nesaistošiem, cik somi uzskatīja par nesaistošu savu miera līgumu ar Padomju Savienību. Otra, ka vācieši ne tikai apvainosies, bet arī atriebsies par savu izmuļķošanu ar neizpildītu solījumu karot.

Tātad somi karoja, bet ne vienmēr un ne visur ar pilnu jaudu. Karš viņus nolika zaudētāju pusē un piespieda par to samaksāt gan ar nākamo teritoriju atņemšanu, gan skaidrā naudā ASV dolāros. No vienas puses, pēc kara atradās arī tādas ausis, kas uzklausīja viņu stāstus, ka viņi karojuši tikai mazliet un tikai par taisnīgumu, nevis par svešām zemēm u.tml. labumiem. No otras puses, šobaltdien cilājas mutes, kas nolād somus par to, kā viņi karojuši un kā par to tagad taisnojas.

Somu vainošana vai attaisnošana rit tik augstos toņos, cik augstu varētu iedomāties kalnu ar vismaz 600 tūkstošiem, bet varbūt pat 1,5 miljoniem cilvēku līķu. Ar to domāti Ļeņingradas blokādē, t.i., badā mirušie pilsētnieki, neskaitot karavīrus, neskaitot tiešos kara darbības upurus un neskaitot tos, kuru nāves atbilstu tikai caurmēra mirstības pieaugumam kara laikā. Šādu pieņēmumu virknes dēļ nav viena konkrēta blokādes upuru skaita, bet tas noteikti ir liels skaits. Šādu upuru varēja nebūt, ja padomju puses rīcībā paliktu Ladogas ezera krasti, kuros vairākus gadus atradās somi. No tiem padomju vara būtu varējusi piegādāt pāri ezeram Ļeņingradai pietiekami daudz pārtikas. Tomēr varēt nenozīmē ne gribēt, ne reāli izdarīt. Tikai hipotētiski var spriest par to, kā ar Ļeņingradas blokādi būtu veicies vāciešiem bez somu līdzdalības.

Karš, kas sākās nedēļu vēlāk par karu

Somu nodomi koriģēt 1940. gada miera līgumu ar Padomju Savienību nevis ar karu, bet ar atturēšanos no kara tiek pamatoti ar to, ka uzbrukums pāri PSRS pāri Somijas robežai nesākās 1941. gada 22. jūnijā. Somi paši to nedarīja un - pat grūti tam noticēt! - arī vāciešiem neļāva. Iztulkot šādu rīcību iespējams divos veidos. Vienā, ka somi nogaidīja, lai vācieši parāda spēku, kam pieslieties. Otrā, ka somi gaidīja PSRS piedāvājumus cenai par viņu neitralitāti. Abas versijas nebūt neizslēdz, bet papildina viena otru. Vācieši savu spēku parādīja ar Daugavas forsēšanu, bet Padomju Savienība centās parādīt spēku ar karaspēka koncentrēšanu pie Somijas robežas un - galvenais - ar 25. jūnija uzlidojumiem it kā somu lidlaukiem, bet īstenībā vienalga kam, kas patrāpījās lidmašīnām ceļā. Somijas parlaments par to sarīkoja debates un nolēma, ka tas taču nozīmē miera līguma laušanu no PSRS puses. 29. jūnijā somu un vācu karaspēks pārgāja 1940. gadā nosprausto robežu starp Somiju un Padomju Savienību.

SADRAGĀTĀ PADOMJU TEHNIKA UN GŪSTEKŅI kā pierādījumi, ka 1941. gada vasarā un rudenī somu armija ne vien stāvēja blakus vācu vienībām pasaules, bet arī kopīgi guva uzvaru pēc uzvaras / SA-Kuva

SA-Kuva

Somu nodomus pretēji traktējošie vēsturnieki vai publicisti nestrīdas par to, ka somi tik tiešām starp 22. un 25. jūniju bija atgādinājuši par sevi Padomju Savienībai piecos veidos. Pirmais bija izlūklidmašīnu parādīšanās virs kaimiņvalsts teritorijas, bet to varētu pat neskaitīt, jo šajā ziņā abas puses rīkojās identiski. Otrais, ka somi atļāva vāciešiem 22. jūnijā sākt Ļeņingradas bloķēšanu ar tās ostas bloķēšanu, izliekot ap to mīnu laukus. Lai to paspētu izdarīt līdz ar kara sākumu, vācu mīnu licēju kuģi jau iepriekš bija piestājuši pie Somijas krastiem. Trešais - arī ostas mīnēšana, iemetot mīnas ūdenī no lidmašīnām, kas atlidoja no Austrumprūsijas un nolaidās Somijā uzpildīt degvielu. Ceturtais - 16 vācu formās tērptu diversantu iesūtīšana bojāt slūžas kanālam starp Balto un Baltijas jūru, ko diversanti gan nespēja paveikt. Piektais - ar saviem kara kuģiem, kādi nu viņiem bija, somi piebrauca Ālandu salām, kam pēc Padomju Savienības prasībām bija jābūt demilitarizētām. Par provokācijām to visu nosaukt var, taču savu jēgu tās neatklāj. Vienādi labi var sacīt, ka to mērķis bija vai nu karš, kas reāli izcēlās, vai tomēr miers, ja Padomju Savienība izrādītu interesi par miera nosacījumiem, t.i., par miera cenu. Nevēlēšanās maksāt par mieru lika samaksāt par karu arī ar badā mirušajiem ļeņingradiešiem utt., utt.

Ja ir iespēja un vēlēšanās abas versijas par somu rīcību tik tiešām uzklausīt daudz izvērstākā veidā krievu valodā, tad šeit ir adreses un anotācijas tādām lekcijām. Somu rīcību kā nodomu izspiest no PSRS 1940. gada miera līguma revīziju bez kara traktē Marks Soloņins.

Tagadējās Krievijas varai daudz patīkamāku, bet no propagandas pārmērībām attīrītu versiju pauž Aleksejs Isajevs.

Ko Latvija ziedoja ģeopolitikai

Ar Daugavas forsēšanas ģeopolitiskās jēgas atklāšanu diemžēl nav iespējams kompensēt zaudējumus, kādi tika nodarīti Latvijai 1941. gada jūnija pēdējās dienās. Uz šiem zaudējumiem Neatkarīgā jau ir norādījusi vācu iebrukuma astoņdesmitgadei veltītajā publikāciju ciklā atbilstoši notikumu secībai kalendārā. Šeit vispirms jāuzrāda 4. jūlija publikācija “Pieminam Rīgai un Liepājai briesmīgo 29. jūniju”. Ja nu somi vēlas, lai viņu 1941.-1944. gada karš ar Padomju Savienību tiktu uzskatīts par atsevišķu karu, kas tikai laika ziņā sakritis ar Vācijas karu pret Padomju Savienību, tad lai tā būtu - pārlūkosim šos pašus notikumus vēlreiz jau citā kontekstā.

Tagad Liepājai jāpaliek malā, jo stāsts ir par Daugavas tiltiem Rīgā, Jēkabpilī un Daugavpilī. Cīņa par tiem nodarīja smagus postījumus Rīgai un Daugavpilij, bet Jēkabpilī pats tilts bija lielākais cietējs, ja salīdzina notikumus Rīgā, Daugavpilī un Krustpilī/Jēkabpilī.

Nav pamata neticēt, ka virzienā no Jēkabpils uz Krustpili vācieši tika pāri Daugavai tā, kā 1941. gada 31. jūlijā aprakstīja nupat kā savu darbību atjaunojušais “Jēkabpils Vēstnesis”. Tā 1. lpp. sagrautā tilta fotoattēls, bet 2. lpp. zem virsraksta “Sarkano bandītu pēdējie brīži Krustpilī” pastāstīts, ka 27. jūnijā “agrā rīta stundā pēkšņi iedegās viesulīga uguns. Artilērija un citas ieroču šķiras no Jēkabpils puses ļoti precīzi atrada tās vietas, kur bija ierīkojušies “neuzvaramie”. Drīz vien tie neizturēja un nekārtībā atkāpās, pamezdami daudz bojātas mašīnas, ieročus un visu citu... Plkst. 7 (pēc tagadējā laika) atskanēja divi apdullinoši grāvieni un - tilta vidējā ferma nogāzās Daugavā. (...) Tilta uzspridzināšana vācu armijas kustību tomēr neapturēja. Pēc neilga brīža vācu vienības jau virzījās pāri Daugavai ar savām speciālajām ierīcēm, vajājot pēdējās sarkano bandas.” Saskaitīts, ka Krustpilī nodegušas 25 un izpostītas 20 mājas, ievainoti 6 iedzīvotāji. Par Jēkabpils krastu “Jēkabpils Vēstnesis” šādu pārskatu nesniedza.

UPURĒTAIS DZELZSBETONS. 1941. gada 27. jūnijā saspridzinātais tilts pāri Daugavai starp Jēkabpili un Krustpili svēra daudzas tonnas, bet nebija smagākais upuris cilvēku dzīvību vai vēsturisko vērtību veidā / Somijas arhīvs

Vāciešu pamatmērķis Latvijas teritorijā bija ceļā no Austrumprūsijas uz Ļeņingradu esošā Daugavpils, t.i., tur esošie tilti pāri Daugavai. Šis mērķis tika spīdoši sasniegts. “Laikmets” šo panākumu aprakstīja tā, ka “26. jūnija rītā pilsētu pēkšņi pāršalc kara vētra. Artilērijas un gaisa spēku atbalstīts, sākas vācu bruņu mašīnu uzbrukums. Cīņa ir nikna, bet īsa. Ap plkst. 10 cauri pilsētai lielā ātrumā aizdrāžas boļševiku pēdējās kaujas vienības, un pusdienas laikā iedzīvotāji priecīgi apsveic brīvības nesējus - vācu bruņotos spēkus.” Cik liels panākums tas vāciešiem, tik liela neveiksme tā padomju armijai. Padomju propaganda 1966. gadā izdotajā grāmatā “Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā” šo neveiksmi mēģināja aizsegt ar tādu pikantu detaļu, ka “galvenā loma tilta ieņemšanā bija trieciengrupām..., kas darbojās sarkanarmiešu formas tērpos. Diversanti, tēlojot ievainotus padomju karavīrus, pārgāja tiltu, uzbruka no aizmugures tilta apsardzes posteņiem un sagrāba to.” Diemžēl ar to cīņa par tiltiem tikai sākās un cīņai par upuri krita nevis tilti, bet pilsēta. Citējot “Laikmetu”, 26. jūnija otrajā pusē “sākas ugunsgrēki vairākos pilsētas rajonos. Lielā vējā uguns ātri izplešas, un drīz vien visa Daugavpils ir viena vienīga liesmu jūra. Divi dienas plosās šis ugunsgrēks.” Tā tālākās sekas pienāca 1941. gada rudenī kā sērgas, ko veicināja apstākļi, kādos nācās atrasties pajumti zaudējušajiem daugavpiliešiem.

Punktu cīņai par Daugavu Latvijas teritorijā pielika Pēterbaznīcas torņa degšana un sagrūšana 29. jūnijā. Diemžēl runa nav tikai par vienu torni vienai baznīcai. Tika nograuta trešdaļa no Vecrīgas, sadega izcilie manuskripti Rīgas rātsnamā un vēl daudz kas slikts notika, kamēr vācieši jau sen, ja laiku skaita atbilstoši viņu ieplānotā zibenskara kalendāram, bija tikuši pāri Daugavai, bet somi tieši tajā pašā brīdī jau gāja pāri Padomju Savienības robežai.

Būtu pārlieku skaļi teikt, ka somi izkustējās uz karu pret Padomju Savienību vienīgi tāpēc, ka vācieši viņiem pasniedza ziņu par Rīgas ieņemšanu atbilstoši seno laiku paražai, ka labākā dāvana jeb kukulis ir nocirstas ienaidnieku galvas. Tomēr šāda veida sasaiste latviešu un somu tautu likteņiem ir atzīmēšanas vērta.