104 gadi Somijai, kas rāda paraugu Latvijai

Somi latviešiem vienmēr devuši iemeslus viņus apskaust un viņiem līdzināties. Tajā skaitā šomēnes ir iemesls atgādināt, ka ar savas valsts pasludināšanu 1917. gada 6. decembrī viņi apsteidza latviešus gandrīz par veselu gadu un valsts starptautisko atzīšanu – pat par 2–3 gadiem. Krievija atzina Somiju par valsti jau 1918. gada 1. janvārī.
UZZĪMĒTA UZVARA. Somijas armijas virspavēlnieks Karls Gustavs Mannerheims no multiplikācijas filmas par 1918. gada notikumiem ©Arhīvs

Pašlaik Latvijā dzīvojošo cilvēku priekšstatos somi ir iemetēji, bet dažas uzmetēju pazīmes somos arī ir saskatītas.

Jau padomju laikā bija zināms, ka viņiem dažkārt izdodas iemest ripas visvarenās Padomju Savienības hokeja izlases vārtos. Par plašām tādas zināšanas nenosauksi, bet toties tās bija drošas zināšanas, jo Latvijas iedzīvotāji to redzēja savām acīm kaut pa televizoru - pa padomju robežas jeb dzelzs priekškarā uzveidotu spraudziņu. Latvijas Republikas atjaunošana deva tiesības Latvijai uz savu hokejistu izlasi, kas tagad cenšas neatpalikt no somiem cīņās ar joprojām spēcīgo Krieviju.

Latviešu valoda attiecina iemešanu arī uz šņabi. To somi iemetot daudz biežāk nekā hokeja ripas. Citādi taču viņi nebūtu jau kopš pagājuša gadsimta 80./90. gadu mijas dienu no dienas piepildījuši vairākus prāmjus ar vairākiem tūkstošiem pasažieru katrā, lai aizbrauktu no Helsinkiem uz Tallinu nopirkt kaut vai savā Somijā ražotu un eksportētu degvīnu. Igaunijā alkohola cenas izrādījās tik zemas jeb pašā Somijā tik augstas, ka somiem atmaksājās pirkt alkoholu ārzemēs komplektā ar biļetēm par braucienu uz ārzemēm. Bija pat tāds laiciņš, kad somi brauca pirkt šņabi uz Latvijas alkohola galvaspilsētu Valku, jo Igaunijas valsts bija sākusi ķēmoties pakaļ Somijas valstij un legālā alkohola cenas pacēlusi. Ak, alkohols taču ir inde! Bet vai tiešām šīs indes iedarbība uz somiem kļūst vājāka apgriezti proporcionāli alkohola cenai Somijā un proporcionāli attālumam no Somijas, kādā alkohols nopirkts? Ticamāk, ka te darīšana ar kaut kādu mānīšanos, kam latviešu valodā ir arī tāds sinonīms kā uzmešana. Iepriecināsim sevi ar secinājumu, ka nevis mēs par somiem dumjāki, bet viņi par mums viltīgāki, glumāki, liekulīgāki. Ko īsti viņi sasnieguši ar šādu īpašību buķeti?

Arī bagātie raud (izmirst)

Protams, protams, somu sasniegumi lieli, ja tos izsaka ar iekšzemes kopproduktu un salīdzina 2020. gadā sasniegtos 42 677 eiro gadā uz vienu Somijas iedzīvotāju ar 15 525 eiro uz vienu Latvijas iedzīvotāju.

Somijā šā gada novembra beigās dzīvojuši 5 5549 599 cilvēku. Vairāk nekā 5,5 miljoni cilvēku ir daudz, ja salīdzina ar Latviju, kur iedzīvotāju palicis mazāk par 1,9 miljoniem.

Salīdzinājums par labu Somijai ir arī pēc iedzīvotāju skaita izmaiņām kopš Latvijas un Somijas valstu izveidošanas. 1925. gada 14. februārī žurnālā “Valsts Darbinieku Balss” publicēts “Atskats uz Latvijas valsts darbinieku pirmo ārzemes ekskursiju,” kas bijusi tieši uz Somiju. Mūsu ierēdņi atbraukuši ar ziņām, ka “trīs miljonu lielā somu tautiņā citu valodu pratēju ir tikai ap 400 tūkst., kuri galvenā kārtā runā zviedriski, bet augstākā sabiedrībā vēl vāciski”. Centrālās statistikas pārvaldes datubāze 1925. gadam Latvijā atvēl mazliet vairāk nekā 1,8 miljonus iedzīvotāju. Ja ticam pilnīgi precīzi uzrādīto iedzīvotāju skaita izmaiņām Latvijā, tad šeit iedzīvotāju skaits pieaudzis par 48 418 cilvēkiem pa to pašu laiku, kamēr Somijā iedzīvotāju skaits pieaudzis par 1,5 miljoniem cilvēku. Šīs izmaiņas nav lineāras ne Latvijā, ne Somijā, jo abas valstis bija ierautas Otrajā pasaules karā ar sekām, no kurām daudzi faktori ietekmēja demogrāfiskos rādītājus, kamēr demogrāfiskās izmaiņas ietekmēja visus pārējos faktorus. Izmaiņas turpinās, bet to starpfinišs Latvijai acīm redzami bēdīgs.

IDILLISKA VERSIJA par to, kā interesenti no visas pasaules var kļūt par somiem / Arhīvs

Latvijas situāciju tas neuzlabo, bet tik un tā vērts atzīmēt, ka arī somi nostājušies uz izmiršanas ceļa. Šā gada vienpadsmit mēnešos dzimušo par pieciem tūkstošiem mazāk nekā nomirušo. Izmiršana ir izmiršana, kaut būtiski lēnāka nekā Latvijā, kur no gandrīz trīsreiz mazāka iedzīvotāju skaita izmiršanas ceļā gadu no gada pazūd divreiz vairāk cilvēku (tātad ap 10 tūkstošiem gadā).

Atšķirība starp Latviju un Somiju tāda, ka iedzīvotāju kopskaitu tur šogad atkal palielinājis 20 tūkstošu iebraucēju neto skaits. Pagājušā gada imigrantus un tāpat emigrantus somi jau sašķirojuši pa izcelsmes vai mērķa valstīm un teritorijām. Pērn Somijā iebraukuši gandrīz 33 tūkstoši cilvēku, bet izbraukuši 15 tūkstoši. Āfrika un Krievija Somijai pērn devušas pa 2,3 tūkstošiem cilvēku, atpakaļ savācot pa 400-500 katrai. No Latvijas uz Somiju pārcēlušies 405 cilvēki, bet atpakaļ uz Latviju devušies 48 cilvēki. Toties igauņi masveidā šaudās šurpu turpu. Somijai no viņiem vienlaicīgi +1,5 tūkstoši un -1,3 tūkstoši pagājušajā gadā.

Imigrācija Somijai kopš 1990. gada devusi apmēram 400 tūkstošus iedzīvotāju.

Latvijas “fui” somu projektam

BIJA UN IZBIJA nodoms uzcelt Latvijā lielu rūpniecības uzņēmumu. 2004. gada attēls “Latvijas Vēstnesī” dokumentē somu mēģinājumu iestāstīt latviešiem, ka viņu celulozes kombināts neapdraud Daugavu / Arhīvs

Savu ekonomisko jaudu Latvijai Somija pieteica pagājuša gadsimta pēdējos gados ar priekšlikumu šeit uzcelt un iedarbināt celulozes rūpnīcu pusmiljarda toreizējo latu vērtībā. Tas bija gados, kad Latvijas valsts gada budžetā spēja savākt pusotru miljardu latu. Piedāvājums ar rāvienu palielināt Latvijā apgrozāmo naudas daudzumu izskatījās gandrīz neatvairāms. 2000. gada martā toreizējais zemkopības ministrs Aigars Kalvītis ar Andra Šķēles valdības pilnvarojumu parakstīja līgumu, ka kopā ar somiem tiek nodibināts uzņēmums “Baltic Pulp”. Tomēr tāda uzņēmuma Latvijā nav. Vēl joprojām nav arī skaidrības, kas īsti šo projektu izjauca.

Latvijas un Somijas pārstāvji apmainījās ar mājieniem par pretējās puses alkatību. Somi it kā gribējuši, lai Latvijas valsts apņemas piegādāt viņu uzņēmumam daudz koksnes par mazu cenu. Latvijas pusē izlēma, ka labi ir tā, kā toreiz bija bez nekāda celulozes kombināta. Jo pie lemšanas bija tie, kam tiešām jau bija labi kā īpašniekiem vai vadošām amatpersonām uzņēmumos, kas nodarbojās ar miljoniem kubikmetru koksnes transportēšanu uz Latvijas ostām un tālāk uz Somijas (visas Skandināvijas) ostām pārstrādāšanai celulozē, papīrā u.c. produktos. Pēc tam kaut daļiņu no tiem var vest atkal atpakaļ. Somi nevarēja piespiest vai negribēja kompensēt viņu atkāpšanos no ne grandiozām, bet tomēr ļoti patīkamām naudas āderēm preču pārvadāšanas, uzglabāšanas, finansēšanas, grāmatvedības pakalpojumu u.tml. biznesā.

Oficiāli trači tika celti par iespējamiem draudiem Latvijas dabai un jo īpaši likteņupei Daugavai, jo par uzņēmuma atrašanās vietu tika noteikta Ozolsala Krustpils pagastā. Somi skaidroja, ka viņu un vispār modernās celulozes rūpnīcas nekādu kaitējumu dabai nerada, jo pretējā gadījumā Skandināvija ar vairākiem desmitu lielu celulozes rūpnīcu būtu pārvērtusies par cilvēkiem neapdzīvojamu zonu. Projekta virzītājs “Metsaliitto Group” aicināja ciemos uz kādu no saviem uzņēmumiem pie ezera. Tur tika rīkotas atrakcijas - iešļūkšana ezerā, t.i., rūpnīcas notekūdeņos no somu pirts un ezerā ķertu zivju cepšana un ēšana pirtī sarīkotajās vakariņās. Nav manīts, ka kādam no pasākuma dalībniekiem būtu piemetušās veselības problēmas uz vietas vai vēlāk, bet saistībā ar viesošanos Somijā.

Šajā reizē stāsts ne par ekoloģiju, bet par somu un krievu attiecībām. Vai kādreiz negadās tā, ka somu celulozei tiek nozāģēts arī tāds meža stūris, kas iesniedzas Krievijas teritorijā? Saviesīgajā pasākumā iesaistītie somi apliecināja, ka tā tiešām mēdzot notikt. Ko tad, ja krievi to pamana? Tad somi izvelkot sava šņabja “Finlandia” blašķītes, bez kādām neviens soms mežā vispār neejot. Krievi tūlīt izvelkot savējās. Starp citām tautām gandrīz vai karu izraisīt draudošs notikums uz Somijas un Krievijas robežas izvēršoties tautu draudzības festivālā. Ja somi tā stāstīja, tad jātic vien bija. Taču tāpēc vēl jo vairāk jābrīnās par pavērsienu attiecībās starp somiem un krieviem, kuru kopīgajā pagātnē pēdējo 100 gadu laikā nevis viens, bet četri savstarpēji kari un to atraisītā nežēlība tieši pēc nacionālajās piederības pazīmēm.

Sarkani somi sarkanāki par sarkaniem latviešiem

Somijas aktuālie demogrāfiskie dati brīdina par somu atrašanos uz rietumeiropiešu pašiznīcināšanās ceļa, nogriešanās no kura kļūtu par vēl lielāku brīnumu, nekā somu vairākkārtējā izsprukšana no Padomju sociālistiskās republikas, tai skaitā no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības līdzdibinātājas goda vai negoda. Arī tas jau bija brīnums, kuram tikai pēc tā notikšanas iespējams atpazīt arī dabisko cēloņu rindu. Tiem pretī citi faktori, kuriem būtu vajadzējis ņemt virsroku un saglabāt Somiju kā placdarmu komunisma ekspansijai.

VISS PATEIKTS UN PARĀDĪTS. Erki Veteniemi grāmatas “Terora bāze Somija: kā Ļeņins un viņa biedri ar somu labvēlību iznīcināja Krieviju” vāks / Arhīvs

Par Somiju kā šādu placdarmu vēsta 2019. gadā Somijā izdota Erki Veteniemi (Erkki Vettenniemi) grāmata, kur viss pateikts tās nosaukumā “Terora bāze Somija: kā Ļeņins un viņa biedri ar somu labvēlību iznīcināja Krieviju” (Suomi terrorin tukikohtana - kuinka Lenin tovereineen tuhosi Venäjän suomalaisten suosiollisella avustuksella).

Par “terora bāzi Somiju” jānervozē sarkano latviešu strēlnieku faniem, jo somi ir nopietni konkurenti latviešiem uz lauriem par izšķirošo lomu Krievijas caru valsts iznīdēšanā. Milzīgu pārsteigumu E. Veteniemi grāmata neizraisa kaut vai tiem, kas pašķirstījuši arī latviešu valodā izdotos Krievijas komunistu vadoņa Vladimira Ļeņina (1870-1924) rakstus, kuru pēdējos sējumos pieminēto personu vidū somu uzvārdi sastopami uzkrītoši bieži.

Lai nu uz ko, bet uz Ļeņina spējām izskaitļot vai kā savādāk uztvert viņam vislabākās politiskās kombinācijas var paļauties. Ja viņš uzskatīja par pareizu atzīt Somijas neatkarību praktiski tūlīt pēc tās pasludināšanas, tad tas arī bija ticamākais variants, kā noturēt komunistisko režīmu. Proti, izveidot tam rezerves valsti, uz kurieni aizmukt, ja pašā Krievijā un tieši Petrogradā situācija kļūtu bezcerīga. Tā tas bija jau iegājies kopš 1905. gada, ka revolucionāri (vai teroristi, vai laupītāji) iemukt Krievijas impērijas sastāvā esošajā Somijas lielkņazistē varēja ļoti viegli, bet Krievijas policistiem bija jāapstājas pie lielkņazistes robežas un jālūdz, lai bēgļu vajāšanu pārņem somu policisti. Savukārt tie atļāvās nomināli no Krievijas impērijas galvaspilsētas pienākušās prasības ignorēt triju dažādu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, sociāldemokrāti Somijā tik tiešām bija populāri atbilstoši tam, ka Somijas dienvidos bija attīstīta rūpniecība ar atbilstošu strādnieku masu. Otrkārt, somu nacionālisti atbalstīja krievu sociālistus, jo bija pareizi novērtējuši viņu izredzes sagraut Krievijas valsti. Treškārt, Helsingforsas birokrāti cīkstējās ar Pēterburgas birokrātiem. Saukt somus pie kārtības uz brīdi izdevās Krievijas premjerministram Pjotram Stolipinam (1862-1911, amatā no 1906. gada), taču ar savu enerģisko rīcību viņš bija pārāk daudziem ieriebis un tika nogalināts. Ļeņins 1906.-1907. gadā Somijā esot iegriezies 26 reizes. Vēlāk viņš bija spiests aizmukt tālāk, bet 1917. gadā atgriezās. Somijā viņš no augusta līdz oktobrim nogaidīja īsto brīdi, kad parādīties Petrogradā un sagrābt valsts varu.

Ja no meža, tad mežoņi

Ļeņins 1917./1918. gada mijā (1917. gada 18. decembrī pēc vecā kalendāra) pasteidzās atzīt Somijas neatkarību tieši tad un tāpēc, ka tajā pie varas bija vēl vecā, uz godīgu parlamenta vēlēšanu pamata izveidota buržuju valdība. Tās gāšanai jau viss bija sagatavots. Ļeņina līdzgaitnieks Josifs Staļins (1878-1953) bija 14. novembrī uzstājies Somijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kongresā, aizvedis solījumu piegādāt partijai ieročus un atvedis solījumu gāzt valdību. Taču ar to nevajadzēja pārsteigties, pirms vecās valdības dēļ Somiju 1918. gada pirmajā nedēļā, t.i., mēnesi pēc pasludināšanas nebija atzinušas Zviedrija, Grieķija, Vācija, Norvēģija, Dānija un Šveice; Francija jau sākto atzīšanas procedūru apturēja, protestējot pret Somijas pakļaušanos vāciešu plāniem ieperināt Somijā Hoencollernu dinastiju līdzīgi tam, kā Ļeņins tur gribēja ieperināt boļševikus. Salīdzinājumam: 1918. gada 18. novembrī pasludinātā Latvijas Republika miera līguma formātā izteikto atzīšanu no Krievijas dabūja 1920. gada 11. augustā un atzīšanu no Antantes - 1921. gada 26. janvārī.

Ļeņins, tātad, gribēja pārņemt nevis pašpasludinājušos teritoriju, bet īstu valsti starp citām valstīm, kas vairs nevarēja atsaukt Somijas atzīšanu atkarībā no tā, kā somi kārto savas iekšējās lietas. 1918. gada 27. janvārī sociāldemokrāti pacēla sarkanu karogu virs Helsinkiem. Ieročus no Krievijas viņi bija dabūjuši un varu Dienvidsomijā pārņēma dažu dienu laikā. Somijas valdība spēja likt viņiem pretī tikai atvaļinātu Krievijas armijas ģenerāli Karlu Gustavu Mannerheimu (1867-1951) kā vēl neeksistējošās armijas virspavēlnieku.

DIVAS SOMIJAS 1918. gada janvāra beigās, februāra sākumā: sociāldemokrātiem valsts dienvidi, nacionālistiem - ziemeļi, bet abu pušu aizmugurēs iespītējušies ienaidnieki / Arhīvs

Krievu ekstrēmākais izskaidrojums par K. G. Mannerheima uzvaru ir tāds, ka Somijas mežonīgajos ziemeļos viņš savācis mežoņus (iedomāsimies tēlus no pasakas par Sniega karalieni), kuriem iestāstīts, ka jānogalina visi, kuri nav somi - kuri nespēj noskaitīt “viens, divi, trīs” somu valodā. Apmēram tik daudz somu valodā tobrīd pratis K. G. Mannerheims, kurš šo valodu sācis mācīties tikai kā Somijas armijas virspavēlnieks. Ar šādu armiju K. G. Mannerheims ne tikai sakāvis sarkanos somus pāris mēnešu laikā, bet arī četras reizes uzbrucis Krievijai 1918., 1920., 1939. un 1941. gadā. Uz karu pamata izveidotā draudzība starp krieviem un somiem ir vēl smalkāka apraksta vērta.