Kas atļāvis ķīniešiem būt spēcīgiem un mūžīgiem

Kāpēc eiropiešiem jāiznīkst līdz ar civilizācijām atvēlētā 1500 gadu vecuma sasniegšanu, kamēr daudz senāk savu kultūru un valsti izveidojušie ķīnieši saposušies pārtaisīt visu pasauli par savu impēriju?
©Depositphotos.com

Jautājumu par vairāku tautu vai kultūru spēju noturēties daudzu - visu pašlaik zināmo cilvēces vēstures gadu tūkstošu garumā biežāk nekā zinātkāre diktē eiropiešu nevēlēšanās pieņemt viņiem nepatīkamus paredzējumus, kuru elegantāko formulējumu trijos vārdos “Untergang des Abendlandes” 1918. gadā devis vācu filozofs Osvalds Špenglers (1880-1936). Citiem vārdiem to pašu teikuši, t.i., rakstiski apliecinājuši citi cilvēki gan pirms, gan pēc viņa.

Pašlaik Latvijā oficiālās ģeopolitikas rokasgrāmatas statusā ir amerikāņu politologa Semjuela Hantingtona (1927-2008) 1996. gadā izdotā un 2013. gadā līdz latviešu uzdevumam nonākusī grāmata “Civilizāciju sadursme” (The Clash of Civilisations) ar klusi un mierīgi formulētu atzinumu, ka “Rietumi ir un nākamajos gados arī būs pati spēcīgākā civilizācija. Tomēr tās spēks, salīdzinot ar citām civilizācijām, arvien vājinās.” Vai eiropieši, kuru apzīmējums daudzos gadījumos kalpo par sinonīmu baltajai rasei neatkarīgi no tai piederīgo atrašanās vietas pasaulē, nevarētu pamācīties no šīm citām civilizācijām, kā kļūt stiprākiem?

Ķīniešu Jaunas gads nāk tūlīt, ķīnieši pēc tam

Neatkarīgā jau ir vairākas reizes eksponējusi ķīniešus rakstu sērijā, kas virzās no gadu mijas pēc kristiešu kalendāra 1. janvārī uz gadu miju pēc ķīniešu kalendāra, kas šogad iekrīt 1. februārī. Nesen sāktajā 2022. gadā pēc kristiešu tradīcijas apritēs simtgade “Untergang des Abendlandes” otrā sējuma iznākšanai. Toreiz O. Špenglers nāca klajā ar aprēķiniem, ka Rietumeiropai līdz pilnīgai izzušanai vēl esot atlikuši trīssimt gadu. Trešajai daļai no šā laika jau ir pietiekami solīds īpatsvars, lai varētu spriest par to, vai Rietumeiropa tiešām virzās pa O. Špenglera nosprausto trasi.

Par vienu no orientieriem laikā O. Špenglers nosauca 2000. gadu, pēc kura imperiālisma un sociālisma jūgu nomainīšot despotisms. Ķīna O. Špenglera grāmatas rakstīšanas laikā kalpoja par spilgtāko piemēru eiropiešu piekoptajam imperiālismam - spējai ne tikai iztrenkāt ar lokiem un bultām bruņojušos nēģerus (indiāņus, aborigēnus...), bet arī pakļaut par Eiropas valstīm daudz lielāku un senāku valsti, savu valdnieku par imperatoru godājošo Ķīnu. Ķīnas pakļaušana kļuva par ļoti iemīļotu tēmu 19. un 20. gadsimta mijas karikatūristiem, kuru produkcija raksturo imperiālisma kvintesenci. Vienā gadījumā Ķīna tika attēlotā kā pica, no kuras atgriezt sev lielākos un gardākos gabalus nodomājušas Anglija, Francija, Vācija, Krievija un Japāna, uz ko ķīnietis spēj tikai noraudzīties ar šausmu izteiksmi sejā un visa ķermeņa pozā. Citā reizē tēlots, kā vienu ķīnieti dauza četri eiropieši un japānis, bet vēl daži eiropieši steidzas tik patīkamā pasākumā piedalīties. Šeit sniegsim vēl trešo piemēru, kas arī pastāv daudzās variācijās, kurās Ķīna attēlota kā mirstošs vai jau beigts pūķis, uz kura aprīšanu atsteidzies un savā starpā saplēsies sīkāku, bet toties dzīvelīgāku plēsēju un maitēdāju bars. Šo skatu atgādinājums izdarīts tāpēc, lai tūlīt noliktu tiem blakus kaut tikai divas no tagad nepārskatāmi daudzām karikatūrām par pasauli, kas pa mazliet vairāk nekā simts gadiem kļuvusi par Ķīnas iekāru un sagrābšanas objektu.

Lūk, kā “South Asia Journal” 2020. gada versijā visa zemeslode kalpo Ķīnas pūķim par ērtu sēdvietu. Uz pūķa, savukārt, sēž Ķīnas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs un valsts prezidents Sji Dzjiņpins. Salīdzināsim viņa sejas izteiksmi un rokas žestu ar apmēram 1900. gadā uzzīmētā ķīnieša seju un žestu! Vēl nākamais zīmējums ar savu izcelsmi apliecina, ka Ķīnas varenība nav tikai aziātiem ticams izdomājums. Lūk, kā 2019. gadā Anglijā bāzētā “Financial Times” attēloja pasaules dalīšanu starp Ķīnas pūķi un ASV ērgli, kas pa to laiku izknābis no pasaules pārdalītāju pulka krievu lāci un angļu lauvu, kuri ap 1900. gadu bija šā pulka priekšplānā.

Špenglers sajaucis Ķīnu ar Afganistānu

Ticami, ka ap 1900. gadu Ķīna bija vēl zemāk kritusi, nekā Rietumeiropa patlaban, kaut gan ķīniešu tagad zīmētās karikatūras par rietumeiropiešiem ir faktoloģiski pamatotas un smieklus, t.i., izsmieklu raisošas. Tomēr 2022. gadā eiropieši vēl nav tur, kur būs 2200. gadā, kas atbilstu ķīniešu 1900. gadam. Tad bija atlikuši 11 gadi līdz Ķīnas imperatora gāšanas, ar ko Ķīnā sākās pilsoņi kari uz gadiem četrdesmit. Mēģinot aprakstīt O. Špenglera paredzējumu piepildīšanos pēc divsimt gadiem ar pašreizējo vārdu krājumu, ap 2200. gadu būtu jānoliek Eiropas Savienības izjukšanai, kas diez vai ir korekti. Šobrīd šķiet, ka pašreizējai ES mūžs būs daudz īsāks, bet tas taču neizslēdz iespēju kaut ko līdzīgu atkal atjaunot un pazaudēt vēl vairākas reizes līdz nonākšanai atpakaļ “mežā” šā vārda plašākajā nozīmē, t.i., mežoņu dzīvē.

Būtu par daudz prasīt no O. Špenglera precīzu izskaidrojumu, kā eiropieši dzīvotu mežos, ja kaut kur citur būtu palikušas tautas un valstis ar eiropiešu savulaik piegādātajiem ieročiem, citu tehniku un droši vien arī ar manierēm mežoņu zemes sadalīt un mežoņus no viņu mežiem, laukiem vai kalniem izķeksēt un izmantot savām vajadzībām. Var viņa vārdus saprast arī tā, ka varbūt eiropieši jau despotisma periodā būs zaudējuši savu “faustisko”, t.i., pētnieku un izgudrotāju garu, kāda citām civilizācijām nemaz nav un bez kura tehniku nekur pasaulē nebūs iespējams ne attīstīt, ne vismaz saglabāt tajā līmenī, līdz kādam faustiskais gars vēl paspēs šajā tehnikā iemiesoties. Kā speciāli radīts piemērs šādai domu gaitai ir kara tehnika, ko amerikāņi pameta Afganistānā.

Scanpix

Diez vai šo tehniku (attēlā - lidmašīnu) savākušie talibi iemācīsies pilnā mērā izmantot, pat nerunājot par tālākajām pakāpēm tās uzturēšanā kārtībā, ražošanā pēc atstātajiem paraugiem un modernizācijā. Var atrunāties, ka tas ir atsevišķs un ekstrēms piemērs, kas neraksturo cilvēci kopumā, bet tik un tā tie ir tikai pieņēmumi, ka citi spētu vai nespētu bez eiropiešiem attīstīt vai vismaz uzturēt tehniku, kas radīta uz eiropiešu zinātnes pamata.

Par gala punktu O. Špenglera paredzējumiem kļuva nevis “Rietumeiropas bojāejas” otrais sējums, bet 1933. gadā izdotā grāmata “Izšķiršanās gadi” (Jahre der Entscheidung). Tur O. Špenglers paredzēja Ķīnai likteni, kas daudz vairāk attiecas uz tagadējo Afganistānu, nekā uz Ķīnu ar Indiju piedevām: “Tas ir gluži vienalga, vai kopš aizlaikiem nogurušās Ķīnas un Indijas civilizācijas spētu uzturēt kārtību bez svešas kundzības; runa ir tikai par to, vai tās var nogāzt balto jūgu, un tas ir fakts.” Autors koncentrējās uz Eiropai un tās Amerikas atzarojumam draudošajām briesmām nonākt tur, kur citas civilizācijas jau nonākušas: “Kurš gan redz un saprot, kas notiek ar un ap viņu? Varbūt vienīgi vecais un viedais no Ķīnas vai Indijas, kurš noraugās klusējot ar gadu tūkstošiem ilgušas pagātnes apgarotām acīm, bet cik sekli, cik šauri, cik sīkmanīgi ir visi slēdzieni un rīcības piedāvājumi no Rietumeiropas un Amerikas!”

Savu iespēju robežas O. Špenglers apzinājās un “Izšķiršanās gados” ielika atrunu, ka “pasaules politisko formu pārveidošanās risinās tik strauji, ka nevienam nav ne jausmas, kā pēc dažiem gadu desmitiem izskatīsies Āzijas, Āfrikas un pat Amerikas karte”. Jautājums, vai viņam bijuši sekotāji, kuriem O. Špenglera idejas devušas virzienu rezultatīvākiem pētījumiem.

Amerikāņu izmuļķoja eiropiešus un sevi

Arhīvs

Pirmtiesības uz O. Špenglera garīgo mantojumu pieteica angļu vēsturnieks Arnolds Toinbijs (Toynbee, 1889-1975, attēlā) ar 12 sējumu diždarbu “Vēstures studijas” (Study of History) kā “Rietumeiropas bojāejas” uzlabotu variantu. Latviešu vēsturnieks, savulaik Latviešu Konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors Arveds Švābe (1888-1959) šo 1948. gadā vēl tapšanas procesā esošo darbu stādīja priekšā kādā latviešu bēgļu nometnes avīzītē ar vārdiem, ka “Toinbija “Study of History” mērķis nebija akadēmisks, bet pravietisks un reālpolitisks; darbs bija iecerēts kā rokas grāmata valstsvīriem Rietumu civilizācijas glābšanai”. Par rokas grāmatu politiķiem A. Toinbija sacerējumi tik tiešām kļuva. Tehniski tās nebija “Vēstures studijas”, kuras politiķi nespēja izlasīt to apjoma dēļ arī ne pa daļām un ne tajos saīsinātajos variantos, kādos “Vēstures studijas” tika pārtaisītas, lai padarītu tās izlasāmas ārpus visšaurākā interesentu loka. Tā bija maza, 1948. gadā izdota grāmatiņa ar vairākām A. Toinbija lekcijām, kurās pravietis nometis akadēmiķa masku. “Arnolds Toinbijs te nāk ar saviem, galvenokārt viņa grāmatā “Civilizācija tiesas priekšā” (Civilization on trial) paustiem ieteikumiem, pie kuriem, kā fakti rāda, mūslaiku, visvairāk gan Eiropas valstsvīri politiskās izrīcībās zināmā mērā pieturas tikpat kā pie kādas rokas grāmatas,” 1956. gadā apliecināja latviešu literārs Edgars Ardenss (Gulbis, 1887-1976) jau otrā Atlantijas okeāna krastā izdotā latviešu avīzē.

Savulaik tas jau Neatkarīgajā parādīts, kā A. Toinbija gadījums apstiprina teicienu par labajiem nodomiem, kas ved uz elli. Proti, Eiropu iznīcina Eiropas glābšanas projekts, ko A. Toinbijs pēc amerikāņu rīkojuma bija nodiktējis eiropiešiem.

Scanpix

Visa šī pasākuma intelektuālo strupceļu ilustrē “Civilizāciju sadursme” kā A. Toinbija paveiktā O. Špenglera pārstrādājuma S. Hantingtona (attēlā) pārstrādājums. Viņa biezajā grāmatā sapīti daudzi izvilkumi no to vēsturnieku un sociologu darbiem, kuros autori gan neatkarīgi viens no otra, gan pārbaudot viens otru nonākuši pie viena un tā paša, ka jā - vienā civilizācijā ieskaitāmie etniskie un valstiskie veidojumi nemēdz pastāvēt ilgāk par 1000-1500 gadiem. Pie šādu faktu aprakstīšanas S. Hantingtons apstājās. Viņš nepasludināja pašlaik izveidojušos civilizāciju bojā ejas neizbēgamību ar kaut aptuveniem termiņiem, bet arī neuzņēmās dot padomus, kā pastāvošās civilizācijas varētu izvairīties no iepriekšējo civilizāciju likteņa. Šāda pieticība veido vienu no komponentēm grāmatas panākumos, jo tā nevienu neaizvaino un, atšķirībā no A. Toinbija, nekādu rīcību ne no viena vairs neprasa.

Pareiza atbilde izlabo nepareizu jautājumu

Arhīvs

Paldies O. Špengleram, A. Toinbijam, S. Hantingtonam un viņa citētajiem autoriem visvairāk par to, ka viņi uzturējuši spēkā jautājumus un devuši uz tiem bezpalīdzīgas atbildes, uz kuru fona izcelties krievu vēsturniekam Ļevam Gumiļovam (1912-1992, attēlā).

Arhīvs

Raugoties atpakaļ, katrai domai var atrast priekšteci, priekšteča priekšteci utt. bez gala, bet konkrētajā gadījumā pietiek ar norādi uz krievu dabas un sabiedrības pētnieku Nikolaju Daņiļevski (1822-1885, attēlā) ar grāmatu “Krievija un Eiropa” (1869).

Atbilstoši A. Toinbija prasībai izmantot citu civilizāciju pieredzi Eiropas glābšanai, mēģināsim noskaidrot, ko paveica ķīnieši nepilnu 40 gadu laikā no imperatora gāšanas līdz Ķīnas Tautas Republikas nodibināšanai un tālāk, lai pārvērstos no sevi pārvaldīt nespējīgas teritorijas par pasauli pārvaldīt saposušos valsti. Vai to var paveikt, pārsaucot imperatoru par partijas ģenerālsekretāru, nosakot zemu savas valūtas kursu pret ASV dolāru, kas daudziem Latvijā ir šķitis pašpietiekams un neatvairāms ekonomiskās augšupejas nosacījums, ieviešot patriotisko, pat militāri patriotisko audzināšanu skolās? Vai nav smieklīgi tādi piedāvājumi un vai ir zināmi labāki piedāvājumi? Ja tādā veidā varētu kaut ko panākt, tad jāņem par pilnu viss, ko paveicis barons Minhauzens, kurš pacēla pats sevi aiz bizes (parūkas). Daudz ticamāk par visu iepriekš uzskaitīto būtu piesaukt Dieva gribu vai citplanētiešus, kas pārvalda Zemi no Mēness neredzamās puses, līdz kamēr Ļ. Gumiļovs parādīja, ka un kā vēsturi cilvēku vēsturi diktē daba. Proti, šad un tad piešķir cilvēkiem lielākas spējas nekā apkārtējiem, bet tālāk ļaujot izpausties cilvēku brīvajai gribai šo spēju izmantošanā.

Ļ. Gumiļovs ir izstrādājis etnoģenēzes teoriju par pasionārajiem grūdieniem, kuru piešķirtās spējas cilvēki var pilnā mērā izmantot tad, ja viņiem izdodas darboties kopā, sakļaujoties jaunā tautā. Šos grūdienus nav iespējams ne vadīt, ne paredzēt, ne ieraudzīt pirms to seku iestāšanās gadus 150-200 gadus vēlāk, kad grūdienu saņēmušo cilvēku spējas pārmantotas jau vairākās, aizvien daudzskaitlīgākās cilvēku paaudzēs, kuru spēka un skaita reizinājums ļauj tām sākt diktēt apkārtējiem savus noteikumus. Apkārtējiem tas nepatīk un viņi cenšas dažnedažādos veidos tikt no miera traucētājiem vaļā, kas 1500 gados izdodas. Aksiomu šādā teorijā vairāk nekā gribētos un eksperimentos iegūtu rezultātu nav vispār, taču kaut tādu teoriju nākas pieņemt aiz izmisuma, jo neviens nav izdomājis labāku rīku nākotnes paredzēšanai pāris simtus gadu uz priekšu.

Ja Ļ. Gumiļova teorijas aksiomas pieņemtas, tad tas nozīmē arī atbildi uz jautājumu, kāpēc eiropiešiem jāiznīkst, bet ķīniešiem nē. Tad atkrīt jautājums, kāpēc viņiem atļauts dzīvot ilgāk nekā mums. Nē, nevienam nav atļauts dzīvot ilgāk nekā citiem. Viņiem noliktajā laikā viņi arī ir iznīkuši Rietumeiropas karikatūristu ilustrētajā veidā, taču izmantojuši nesenu pasionāro grūdienu, lai atdzimtu starp visjaunākajām tautām pasaulē. No saviem priekštečiem laikā tagadējie ķīnieši atšķiras tāpat, kā viņi telpā atšķiras no tagadējiem japāņiem, korejiešiem utt. Mums taču viņi visi - telpā un laikā atšķirīgie - ir vieni un tie paši šķībači, kas gan vairāk raksturo latviešu valodas vārdu krājumu, nekā Austrumāzijas iedzīvotāju sejas un etnisko piederību. Tagadējie transporta un sakaru līdzekļi nodrošina viņu klātbūtni arī Latvijā, tāpēc stāsts par viņu izcelsmi vēl turpināsies.