Latvijā ir bijis nāves sods par Kremļa propagandas raidījumu klausīšanos

Iesākumā “Kremļa propagandas skatīšanās var izmaksāt 700 eiro”, bet jau ir vēsturiska liecība, ka “par atkārtotu ienaidnieka raidījumu klausīšanos un to sniegto melu ziņu izplatīšanu lauksaimnieks Roberts Brachmanis notiesāts uz nāvi un nošauts”.
©Neatkarīgā

“Turpmāk par nelegālas programmatūras vai ierīču izmantošanu, kas Latvijā pārsvarā tiek lietotas, lai savā mājā skatītos Latvijā nu jau aizliegtus televīzijas kanālus, varēs piemērot 700 eiro lielu naudas sodu,” Neatkarīgā brīdināja savus lasītājus 11. martā.

Runa, protams, nav tikai par TV, ko daudzi uzskata par tādu pašu arhaismu kā radio. Tūlīt pēc tam sekoja Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes paziņojums, ka tā bloķējusi 71 interneta resursu saistībā ar apdraudējumu valsts drošībai”. Tas tikai sākums lavīnveidīgai kustībai aizliegt maksimāli daudz identiski tam, kā to savas puses dara Krievija.

Sodīs vēl, vēl un vēl

15. martā aizliegumu tēma Neatkarīgajā tika turpināta ar reportāžu no Saeimas, kas mēģināja tikt skaidrībā, vai ne vairs administratīvās, bet kriminālatbildības likumos ierakstīt speciālu pantu un tātad arī sodu par Krievijas militārās agresijas Ukrainā ietvaros šobrīd izmantoto simbolu lietojums publiskajā telpā, piemēram, Z vai V burtu veidā. Strīds nebija par to, vai kriminālatbildību vajag, vai nevajag. Protams, ka vajag! Deputātu domas dalījās vienīgi par to, vai par to viņiem tagad jāpieņem jauns likumpants. It kā ar spēkā jau esošajiem likumpantiem pietiekot, lai policija drīkstētu aizturēt un veikt jebkuras citas kriminālatbildības likumos noteiktās darbības pret jebkuru, kurš pateicis vai kaut kur uzvilcis Z burtu. Tikai policisti nesaprotot, kā šos likumpantus izpildīt. Varot taču gadīties Z burta lietošana bez nekādas saistības ar Ukrainu vai saistībā ar Ukrainu, bet ar mērķi godināt Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Šādas diskusijas ritējušas Saeimas komisijā, kas vienojusies tās pārcelt uz Saeimas plenārsēdi. Tas nozīmē, ka jauno aizliegumu un sodu ieviešana ir rokas stiepiena attālumā. Tālākā pilnīgi visu laiku un tautu likumdevēju vai patvaldnieku prakse ir censties panākt aizliegumu izpildi ar sodu palielināšanu. Protams, Latvija nenonāks līdz nāves sodiem jau šā gada 31. martā, ar kuru ne pārāk tālā Latvijas vēstures posmā datēta Roberta Brachmaņa notiesāšana un nošaušana.

LOĢISKI, ka viens no pirmajiem Krievijas uzbrukuma mērķiem karā ar Ukrainu bija Kijivas TV tornis. Varbūt tas bija pat pats pirmais mērķis tajā brīdī 1. martā, kad Krievija bija spiesta atteikties no neizpildāmā zibenskara plāna un pāriet uz parastu karu / Scanpix

Līdz nāves sodiem par aizliegto vārdu klausīšanos vai nu atsevišķi, vai komplektā ar aizliegto TV kanālu raidījumu skatīšanos un tur dzirdētā vai redzētā darīšanu zināmu citiem Latvijai vēl jānoiet ceļa gabaliņš, kas arī iepriekš netika pārvarēts vienā mirklī. Iepriekšējā reizē šis ceļš ietvēra Latvijas valsts neatkarības zaudēšanu. Cilvēks tika nogalināts tagadējā Latvijas Republikas teritorijā, bet ne Latvijas Republikas vārdā. Vienīgo publiski izsludināto nāves sodu par tik tiešām padomju propagandas raidījumu klausīšanos piesprieda un izpildīja vācu okupācijas iestādes. Šobrīd nav nekādu ziņu par latvieši piedalīšanos vai arī nepiedalīšanos Roberta Brachmaņa noķeršanā, notiesāšanā un nošaušanā. Neapšaubāmi, ka viņi izplatīja ziņu par šo notikumu divās latviešu valodā iznākošās avīzēs “Tēvija” 1945. gada 14. aprīlī un “Ventas Balss” 17. aprīlī.

Valstis demokrātiskas, bet tomēr...

Padomju okupācijas režīms nav atstājis publiskas liecības, ka būtu kādu sodījis tikai un vienīgi par vācu vai kādu citu Padomju Savienībai naidīgu radioraidījumu klausīšanos. Par “pretpadomju aģitāciju un propagandu” sodu bija daudz un sodi bija bargi līdz pat nāves sodiem gan oficiāli, gan pēc būtības, sūtot cilvēkus uz spaidu darbiem Sibīrijā uz tik ilgu laiku, kādu cilvēki izturēt nevarētu. Spriežot pēc gadījumiem, kuros šādi spriedumi tika izziņoti publiski, ienaidnieka radioraidījumu klausīšanos padomju represīvās iestādes netraktēja kā pietiekamu pamatu sodam tikai par šo klausīšanos. Ar to komunistu režīms atšķīrās no nacistu režīma, kur šādi sodi tika ieviesti līdz ar Otrā pasaules kara sākumu: “Par ārzemju radio ziņu izplatīšanu draud spaidu darbi un nāvessods. Visus šī rīkojuma pārkāpējus sodīs speciālas tiesas, bet aparātus konfiscēs,” tobrīd vēl brīvās Latvijas avīze “Jaunākās Ziņas” 1939. gada 2. septembrī informēja par Vācijas valsts aizsardzības ministru padomes lēmumu. Tā paša gada 19. decembrī avīze apliecināja, ka “ka Vācijas tiesas atkal bargi sodījušas vairākus pilsoņus, kas slepus klausījušies ārzemju raidītājus”. “Ventas Balss” 1940. gada 16. janvārī ziņoja, ka “Klaipēdā iztiesāta 13 lietuvju laukstrādnieku apsūdzības lieta, kurā 12 vīrieši un viena sieviete saukti pie atbildības par to, ka tie klausījušies Kauņas un citus ārzemju radio ziņojumus. Par šo pārkāpumu tiesa piespriedusi cietumsodu no 6-18 mēnešiem.” Jāatgādina, ka pašlaik un arī pēc Pirmā pasaules kara Lietuvai piederošo pilsētu Vācija bija sagrābusi (vai atguvusi - iepriekš Lietuva tik tiešam bija paņēmusi vairāk, nekā tai pienācās pēc Versaļas miera līguma) 1939. gada 22. martā.

Aizliegumi klausīties ārzemju radiopārraides tajā laikā kļuva par parastu praksi, nevis nacistu režīma atšķirības zīmi. “Latvijas Kareivis” 1940. gada 11. maijā zem virsraksta “Karaļa Alberta dēls pacēlis šķēpu, lai izpildītu savu zvērestu” salika kopā to, ko tūlīt pēc Vācijas iebrukuma Beļģijā un Holandē lēmuši šo valstu parlamenti. Tai skaitā, ka “turpmāk aizliegts klausīties vācu radio ziņojumus. Turpretim beļģu, angļu un franču radio programmu klausīties atļauts.”

Vēl jo zīmīgāk, ka ārzemju raidstaciju klausīšanās aizliegumus Eiropā ieviesa valstis ar paraugdempokrātiju oreolu nebūt ne tajā brīdī, kad vācieši tām jau bruka virsū. To visu no pagājušā gadsimta 30. gadu sākuma atklāj Latvijas specializētais izdevums “Rīgas Radiofona Programma”, kas mēdza papildināt savu pamattekstu - tātad radio programmu ar nozares ziņām no visas pasaules. Un, lūk, 1933. gada 7. maijā rakstiņš zem būtību izsakoša virsraksta “Čehoslovakijā aizliegts klausīties nedraudzīgu valšķu radio priekšnesumus” atklāj, kā šī valsts mēģinājusi pasniegt aizliegumu tā, ka vispār jau klausīties it kā drīkst, bet... bet labāk tomēr neklausīties:

- Radio abonentiem aizliegts tālāk izplatīt tādus ārzemju raidstaciju priekšnesumus, kas pēc sava satura vai rakstura domāti sabiedriskās kārtības un miera izjaukšanai, šķiru naida veicināšanai, vai ari vērsti pret Čehoslovakijas valsts vienību un neaizskaramību, pret valsts demokrātiski-republikānisko iekārtu un satversmi. Par radio priekšnesumu tālākizplatīšanu šā rīkojuma nozīmē saprotama ne tikai minēto priekšnesumu atskaņošana publiskās vietās un lokālos, bet arī dzīvoklī, ja tur atrodas kāda pie ģimenes nepiederoša persona. Par šā rīkojuma pārkāpšanu draud smags cietuma sods un bez tam radio abonementa anulēšana.

Tas pats izdevums nedaudz vēlāk, 23. jūlijā izvērsa šo tēmu publikācijā “Nelegālā ārzemju radio priekšnesumu klausīšanās Čehoslovakijā un Austrijā”: “Abās šais valstīs publicēti aizliegumi uztvert ārzemju staciju priekšnesumus, kas kaitē valsts interesēm. Austrijā šāds aizliegums izdots tikai patlaban, bet Čehoslovakijā, kur tas spēkā jau vairākas nedēļas, gadījušies jau pirmie likuma pārkāpēji. Tā, Marienbādē konfiscēta kāda liela radio iekārta, jo ar to dota iespēja publiski klausīties ārzemju valstsvīru (domāti Vācijas) runas. Kādā citā vietā 300 kronu naudas sods vai 7 dienas arestā piespriestas pilsonim, kas pie atvērta loga atskaņojis politiskus priekšnesumus no Vācijas raidstacijām.”

Šīs demokrātiskās valstis izrādījās tikai mazliet iepakaļ palikušas militāristu pārvaldītajai Japānai. 1933. gada 7. februārī “Rīgas Radiofona Programma” jau bija atstāstījusi, ka “no franču avotiem ziņo, ka Japānas valdība aizliegusi būvēt un lietot tādus radio aparātus, kas var uztvert tālas stacijas.

Ar šo aizliegumu domāts aizkavēt padomju un ķīniešu radiofona staciju Japānai naidīgo ziņojumu nokļūšanu mazapzinīgās tautas masās.”

Kā pareizi atņemt antenas jeb pieslēgumus internetam

Pilnīgi iespējami ir cilvēki, ko padomju okupācijas režīms nogalinājis ar pamatotām vai nepamatotām aizdomām par vācu radiopārraižu klausīšanos laikā no vācu iebrukuma Padomju savienībā 1941. gada 22. jūnijā līdz padomju karaspēka un uz to balstītā pārvaldes aparāta izdzīšanai no visas Latvijas līdz 7. jūlijam. Tas varēja notikt, izpildot 1941. gada 23. jūnija Pavēli Baltijas atsevišķajam kara apgabalam: “Līdz 24. jūnijam pl. 17 noņemt visas gaisa antenas, lai kam tās piederētu”. Turpat tālāk: “Šīs pavēles neizpildīšana, melīgu baumu izplatīšanā, tāpat visās lietas un noziegumos, kas vērsti pret aizsardzību, vainojamās personas uzskatīs par tautas ienaidniekiem, un tās sodīs ar visu kara laika likumu bardzību.” Pavēles teksts latviešu valodā publicēts 1941. gada 25. jūnijā “Cīņā” un vēl dažās avīzēs, ko padomju režīms vēl spēja izdot. Pēc okupācijas varu nomaiņas visa Latvija izrādījās pārklāta ar cilvēku līķiem, par kuriem daudzos gadījumos palika nekad vairs neuzzināms, kas viņi tādi, kas viņus nogalinājis un kāpēc nogalinājis.

Latviju pārņēmušie vācieši šeit ieradās ar jau gatavo un Latvijas iedzīvotājiem zināmo aizliegumu klausīties ārzemju radiostacijas. Šejienes iedzīvotājiem tas tika atgādināts pēc iespējas biežāk paša efektīvākajā veidā - ar piemēriem, ka tiek sodīti aizlieguma pārkāpēji. 1942. gada 30. aprīlī “Malienas Ziņas” zem virsraksta “Ienaidnieku raidstacijas klausīties aizliegts!” vēstīja, ka “par šī rīkojuma nepildīšanu un baumu izplatīšanu Vācu Sevišķā tiesa Rīgā sodījusi ar 5 g. pārmācības namā Ā. Rodi un ar 3 g. pārmācības namā J. Brēku”; 1943. 1. aprīlī “Tēvija” turpināja, ka “grāmatvedi Vincentu Karvecki vācu Sevišķā tiesa 30. martā notiesāja ar 5 g. spaidu namā... tādēļ, ka viņš š. g. janvārī un februārī atkārtoti klausījies angļu un krievu raidītās ziņas. Arī Martu Vītolu Cēsīs jau 17. martā Sevišķā tiesa notiesāja ar 2 g. spaidu namā... par Maskavas raidījumu noklausīšanos un tālāku izplatīšanu” u.tml.

1943. gada aprīļa vidū visām latviešu valodā Latvijā izdodamam avīzēm tika piesūtīts un tās drukāja materiālu “Kādas raidāmstacijas atļauts klausīties”: tātad vācu raidstacijas no pašas Vācijas un no Vācijas vēl okupētajām teritorijām: Baranovičiem austrumos, Belgradas dienvidos, Bergenes ziemeļos, Bordo rietumos...

Tālāk interese par aizliegtajām raidstacijām auga proporcionāli tam, kā vācu okupācijas zona dila - kā fronte tuvojās arī Latvijai. 1943. gada 19. oktobrī “Tēvija” vēl ņēmās skaidrot gari un sirsnīgi, ka “Tautas spēka graušana - noziegums” un ka aizliegto radiostaciju klausīšanās ir viens no šāda nozieguma veidiem:

- Spriedumu motivējot, tiesas priekšsēdis Dr. Knīps (Kniep) norādīja, ka šai gadījumā konstatēta apzināta klausīšanās un tādēļ sods nevar būt viegls. Vispār aizliegto raidītāju ziņu klausītāji - jo sevišķi Maskavas - nevar cerēt uz viegliem sodiem. Mēs dzīvojam jau 5. kara gadā un klausīšanās ir nodevība pret karojošo fronti. Ja apsūdzētais O. lūdzis sodu mīkstināt vājās veselības - nervu dēļ, tad viņam vajadzējis vairāk rūpēties par saviem nerviem nekā uztraukt tos ar Maskavas baumām un uztraucošām ziņām. Laikā, kad cīņai koncentrējami visi spēki, nav pieļaujams, ka atrodas ļaudis, kas ar nenosvērtu rīcību cenšas vairot “nervu kara” upuru skaitu.

Vēl tālāk sodu bardzība vēlās uz priekšu tikpat nepielūdzami, kā vācu fronte vēlās atpakaļ, uz mirklīti aizķeroties starp dažiem aizsardzībai izdevīgākiem punktiem Kurzemē. Tur tad nu tika pēc tiesas sprieduma nošauts cilvēks, kura noziegumu sarakstā radio klausīšanas bijusi galvenā vai pat vienīgā sastāvdaļa. Lai gan tās saucamas par krokodila asarām, bet tomēr asaras par viņu drīz vien lēja Anna Sakse publikācijā “Cietums “Kurzemes cietoksnī”” izdevuma “Propagandists un Aģitators” 1945. gada jūnija numurā: “Lai uzzinātu patiesību, iedzīvotāji slepeni klausījušies padomju radio ziņojumus, kaut gan tas bijis savienots ar dzīvības briesmām. Mehaniķis Ed. Losiņš sodīts ar ieslodzīšanu koncentrācijas nometnē uz ilgāku laiku, bet 31. martā lauksaimnieks Roberts Brachmanis notiesāts uz nāvi un nošauts. Lūk, kādās bailēs drebējuši iekarotāji, ka tikai iedzīvotājiem nekļūst zināma patiesība par frontes stāvokli.”

A. Sakses rakstītais jāprecizē tā, cilvēki klausījušies pretējo pušu raidstacijas tāpēc, lai mēģinātu paši nonākt līdz patiesībai, konfrontējot pretējus apgalvojumus no pretējām pusēm. Jā, piemīt cilvēkiem tāda dziņa, kas dažkārt liek riskēt ar dzīvību. No Latvijas Republikas iedzīvotājiem vēl neprasa tik augstas likmes par kaut iluzoru mēģinājumu tikt skaidrībā par to, ko īstenībā vēl nemaz nezina paši Krievijas un Ukrainas kara dalībnieki. Nav taču nekāda pamata cerēt, ka šī patiesība ir atrodama pa vidu starp to, ko apgalvo viena un otra puse. Tāpēc iedzīvotājiem silti ieteikts un kaut ar naudas sodu piedraudēts nemeklēt neko vairāk par vienas karojošas puses pausto.