ASV krimināli apsūdz ar Latviju saistītu ietekmīgu Krievijas politiķi un biznesmeni

ASV celta kriminālapsūdzība Krievijas Valsts domes priekšsēdētāja vietniekam Aleksandram Babakovam, kurš labi pazīstams dažās Latvijas politiķu un uzņēmēju – jo īpaši Aivara Lemberga oponentu – aprindās.
©https://www.spisok-putina.org/en/personas/babakov-2/

Latvijā par A. Babakovu sāka runāt, kad atklājās, ka, visticamāk, tieši viņam pieder Nīderlandē reģistrētā kompānija “Macasyng Holding”, kura bija ieguvusi būtisku ietekmi tolaik vēl Latvijas valstij daļēji piederošajā “Latvijas Krājbankā”.

“Macasyng Holding” 2003. gadā izteica arī pretenzijas uz “Latvijas Krājbankas” kontrolpaketes iegūšanu, bet, kā zināms, vēlāk kontroli pār “Latvijas Krājbanku” ieguva nevis A. Babakovs, bet gan cits Krievijas pilsonis - Vladimirs Antonovs.

“Neatkarīgā” 2001. gadā atklāja, ka šī “Macasyng Holding” ir kļuvusi arī par Krievijas bruņoto spēku futbola kluba ACSK akcionāru, savukārt ACSK direktoru padomes priekšsēdētājs tolaik bija tieši A. Babakovs.

Kad Arnolds Laksa kļuva par Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāju un attiecīgi arī Nacionālās drošības padomes locekli, “Neatkarīgā” atklāja, ka viņam ir miljonu parādsaistības pret minēto Krievijas ACSK līdzīpašnieci “Macasyng Holding”.

Par šiem atklājumiem, kā arī par A. Babakova labā caur “Latvijas Krājbanku” veikto darījumu (piemēram, Ukrainas viesnīcu un energokompāniju iegādi) atmaskošanu A. Laksa mēģināja panākt, lai Drošības policija uzsāktu krimināllietu pret šā raksta autoriem. Kad tas neizdevās, A. Laksa uzsāka tiesvedību pret “Neatkarīgās” izdevējiem AS “Preses nams” un SIA ‘Mediju nams”, kas ilga gadu gadiem.

Dažādi fakti un dokumenti liecina, ka A. Babakovs bija ne tikai latviešu politiķa Arnolda Laksas, bet arī finansistu Viļa Dambiņa, Valta Vīganta, Dzintara Pelcberga un kādreizējā premjera Eināra Repšes ietekmīgā padomnieka informācijas tehnoloģiju jautājumos, tolaik arī “Lattelekom” direktoru padomes locekļa Viestura Šutko biznesa partneris.

Apsūdzība sazvērestībā

ASV valsts advokāts jeb, mūsu likumdošanas izpratnē, prokurors Demians Viljams apsūdzējis A. Babakovu un divus viņa biroja darbiniekus, Krievijas Federācijas pilsoņus Aleksandru Vorobjovu un Mihailu Plisjuku “sazvērestībā, mēģinot darboties kā aģentiem ārvalstīs, bez savu darbību saskaņošanas ar ASV Tieslietu ministriju”; “sazvērestībā, mēģinot apkrāpt vīzu režīmu”; “sazvērestībā, mēģinot apiet OFAC piemērotās sankcijas”. Citas starpā apsūdzības raksta ievadā teikts: “Apsūdzētie Aleksandrs Mihailovičs Babakovs, Aleksandrs Nikolajevičs Vorobjovs un Mihails Aleksējevičs Plisjuks,

izmantojot savu ietekmi ārvalstīs un dezinformācijas tīklu, veica darbības Krievijas Federācijas interesēs.

Ekrānšāviņš no ASV Tieslietu ministrijas mājaslapas

Ar šīm darbībām, kuru mērķis bija ietekmēt starptautisko attiecību gaitu, apsūdzētie centās vājināt ASV partnerattiecības ar Eiropas sabiedrotajiem, vājināt Rietumu sankcijas un veicināt Krievijas nelikumīgās darbības, ar mērķi iznīcināt Ukrainas suverenitāti. Babakovs, Krievijas valsts amatpersona, kopā ar saviem padotajiem Vorobjovu un Plisjuku plānoja ietekmēt ASV politiku pret Krieviju, izmantojot inscenētus pasākumus, apmaksātu propagandu un vismaz viena Amerikas pilsoņa vervēšanu strādāt viņu labā.

Lai sasniegtu šos mērķus, apsūdzētie centās, izmantojot ASV un Eiropas politiķus, ietekmēt viņiem labvēlīgi sabiedrisko domu, centās izmantot Amerikas un Eiropas pilsoņus kā savus pilnvarniekus, centās viņus izmantot, lai nodrošinātu piekļuvi varai, lai izvairītos no sankcijām un paliktu nepamanīti, īstenojot patieso mērķi - darbību Krievijas ārpolitikas uzdevumu labā.”

Mēģinājuši vervēt rietumniekus

Apsūdzības raksts izvērsts uz 44 lappusēm. Tur salīdzinoši detalizēti aprakstītas triju minēto personu darbības, sākot no 2012. gada. Apsūdzētie Krievijas pilsoņi mēģinājuši organizēt tikšanos ar vairākiem ASV kongresmeņiem, plānojuši viņiem apmaksāt vizīti uz konferenci Jaltā, plānojuši vairākas neoficiālas tikšanās ar ASV politiķiem. Tās izjukušas daļēji tādēļ, ka 2018. gadā ASV Krievijas pilsoņiem atteikušas ieceļošanas vīzu. Trijotne tiek vainota mēģinājumā vervēt vienu ASV pilsoni un divus Eiropā strādājošus konsultantus. Viņu vārdi un uzvārdi apsūdzības rakstā nav atklāti un ir nošifrēti.

59 gadus vecais A. Babakovs šobrīd ir Krievijas Valsts domes vicespīkers no Vladimiru Putinu atbalstošās parijas “Taisnīgā Krievija. Par taisnību”. Vienlaikus viņš ir arī prezidenta V. Putina speciālais pārstāvis sadarbībai ar tautiešu organizācijām ārvalstīs.

Ziņa par apsūdzībām A. Babakovam un viņa diviem darbiniekiem nav palikusi bez ievērības arī Krievijas presē un “Telegram” kanālos. Tiek izteikts pieņēmums, ka ASV varas iestādes pret ietekmīgo Krievijas politiķi vēršas tik novēloti tādēļ, ka ilgu laiku Rietumi saredzējuši iespēju caur A. Babakovu komunicēt ar V. Putinu (līdzīgi kā Latvija ilgus gadus izmantoja Pjotru Avenu). Turklāt vairāki ietekmīgi Rietumu uzņēmēji esot rekomendējuši A. Babakovu neaiztikt, jo viņam Rietumos piederot daudzas Rietumu ekonomikai svarīgas biznesa struktūras.

Latvju bāleliņi paliek parādā Krievijas Aizsardzības ministrijai

Pirms vairākiem gadiem “Neatkarīgā” aprakstīja, kā varētu būt veidojusies saikne starp A. Babakovu un minētajiem Latvijas pilsoņiem.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas trīs puiši no Jūrmalas - klasesbiedri Vilis Dambiņš, Valts Vīgants un Dzintars Pelcbergs - nodibināja “Lainbanku”. 1995. gada sākumā “Lainbankai” sākās finansiālās problēmas, un tūlīt pat bankas kreditori gaismā sāka celt dažādus fiktīvus darījumus, par ko Vilis Dambiņš uz dažām dienām pat nonāca cietumā. “Lainbankas” problēmas bija 1995. gada postošās banku krīzes priekšvēstnesis.

Krīzes situācijā mēģinot norēķināties ar klientiem un stabilizēt darbību, “Lainbanka” bija iztērējusi Krievijas Aizsardzības ministrijas ieskaitīto Krievijas militārajiem pensionāriem paredzēto milzu naudu - vairākus miljonus latu.

Faktiski “Lainbankas” vadība kļuva par Krievijas Aizsardzības ministrijas parādniekiem.

Parāds netika piedots, un par to liecina fakts, ka starp “Lainbanku” un Krievijas Aizsardzības ministriju tika noslēgts un tiesā tika apstiprināts mierizlīgums (“Neatkarīgās” rīcībā ir šā tiesas nolēmuma kopija). Mierizlīgums paredzēja, ka parāds tiks kārtots ar kaut kādu medikamentu piegādēm no Latvijas. Savukārt par to, ka diezin vai šīs medikamentu piegādes ir veiktas pienācīgā apjomā, liecina pēc vairākiem gadiem Krievijas Ģenerālprokuratūras ierosinātā krimināllieta šajā sakarā. Par šīs krimināllietas rezultātiem gan nekas nav zināms.

Kā liecina “Firmas.lv” dati, šo notikumu laikā (no 1993. gada līdz 1996. gada 16. septembrim) “Lainbankas” padomes priekšsēdētājs bija Arnolds Laksa. Apmēram tajā patšā laikā “Lainbankas” valdes locekle bija A. Laksas māsa Aija Punāne.

Tipiska “kabatas banka”

Vēlāk A. Laksa kļuva par “Rīgas Apvienotās Baltijas bankas” (RABB) prezidentu. RABB dati ir “iztīrīti” no Uzņēmumu reģistra elektroniskās datu bāzes. Piemēram, “Firmas.lv” vienīgās norādes par šīs bankas kādreizējo eksistenci ir uzņēmums ar nosaukumu “Akciju sabiedrības “Latvijas Krājbanka” starptautiskā filiāle”, kuras iepriekšējais nosaukums esot bijis - citējam precīzi - “A/S akciju komercbanka “Rīgas Apvienotā Baltijas Banka” “UNION BALTIC BANK IN RIGA””. Tāds, lūk, sarežģīts nosaukums.

Toties daži RABB dokumenti, piemēram, gada pārskati, ir atrodami Latvijas Valsts arhīvā, kur tos nodevis “Latvijas Krājbankas” likvidators. Un no šiem gada pārskatiem nepārprotami ir secināms, ka RABB bija “SWH Rīga” “kabatas banka” - tā finansēja gandrīz tikai ar “SWH Rīga” saistītas juridiskas un fiziskas personas.

Termins “kabatas banka” ir lietots pat oficiālos RABB gada pārskatos, tādējādi arī pati banka nepārprotami ir atzinusi acīmredzamo.

Kā t.s. Lemberga prāvā liecināja visai kompetenti liecinieki (kādreizējie “SWH Rīga” viceprezidenti Andris Tālbergs un Aivars Borovkovs), 1990. gadu sākumā “SWH Rīga” bija varenākā ekonomiskā grupa, kura grozīja miljonus, kuru apsargāja ne vairāk, ne mazāk kā elitārais Sužu izlūkdesanta bataljons un kura sponsorēja ar tiem laikiem tiešām milzīgu summu - 1,2 miljoniem dolāru - pirmās Saeimas vēlēšanas pēc neatkarības atgūšanas, visvairāk dodot partijai “Latvijas ceļš”.

Savukārt 1990. gadu vidū sākās šīs ekonomiskās grupas noriets, jo tā bija iestigusi milzīgos parādos, tostarp pret Ventspils domi un VAS “Ventspils nafta”, kuru nokārtošana, cita starpā, ir viens no t.s. Lemberga lietas svarīgākajiem motīviem.

Visskandalozākā privatizācija

Neskatoties uz augstākminēto, Privatizācijas aģentūra 1997. gadā izvēlējās RABB kā “Latvijas Krājbankas” stratēģisko partneri un privatizētāju. “Latvijas Krājbankas” privatizācija droši vien ir visskandalozākais privatizācijas projekts Latvijas vēsturē - no pirmā lēmuma par RABB pievienošanu “Latvijas Krājbankai” līdz pēdējo valstij piederošo 25% “Latvijas Krājbankas” akciju izsolei, kas notika 2003. gada maijā. Skandāli turpinājās arī vēl ilgi pēc tam, un tos joprojām piemin arī t.s. Lemberga prāvā, piemēram, A. Laksa un bijušais “SWH Rīga” šefs Ainārs Gulbis savās liecībās.

Piemēram, A. Gulbis, kurš bija arī RABB padomes priekšsēdētājs un pastarpināti arī liels akcionārs, liecinot t.s. Lemberga prāvā, atceras faktiski tikai sāpi, kas viņam nodarīta “Latvijas Krājbankas” privatizācijā, kad VAS “Ventspils nafta” viņam atgādināja par četru miljonu dolāru parādu. A. Gulbis uzskata, ka šis atgādinājums par parādu ir bijis tieši A. Lemberga, nevis, piemēram, VAS “Ventspils nafta” vadības “pirksts”.

Pēc RABB pievienošanas “Latvijas Krājbankai” 1997. gadā A. Laksa kļuva par “Latvijas Krājbankas” prezidentu. Pēc kāda laika “Latvijas Krājbankas” vadībā parādījās arī V. Dambiņš un V. Vīgants, vēl vēlāk - arī Dz. Pelcbergs.

Babakovs atnāk pēc parāda?

Tieši A. Laksa “Latvijas Krājbankai” kā investoru piesaistīja Nīderlandē reģistrēto un, visticamāk, A. Babakovam piederošo kompāniju “Macasyng Holding”.

Bet “Neatkarīgā” 2001. gadā atklāja, ka “Macasyng Holding” ir būtiska ietekme ne tikai “Latvijas Krājbankā”, bet tai pieder vēl arī ACSK 49% akciju. To “Neatkarīgā” izlasīja Krievijas presē, tāpat kā to, ka 26% ACSK akciju pieder Krievijas Aizsardzības ministrijai.

Tāpat tur bija atrodama informācija, ka ar “Macasyng Holding” ir saistīta ar ACSK direktoru padomes priekšsēdētāju Aleksandru Babakovu.

Iesākumā tas bija tikai interesants fakts, jo “Latvijas Krājbankas” pārstāvji ar putām uz lūpām apgalvoja, ka “Macasyng Holding” īpašnieki nāk no Rietumeiropas. Bet tad Arnolds Laksa kļuva par Saeimas deputātu un kā ietekmīgs Latvijas Pirmās partijas (LPP) pārstāvis kļuva arī par Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītāju un vienlaikus - visslepenākās, Latvijas Nacionālās Drošības padomes dalībnieku.

Kad A. Laksa iesniedza savu amatpersonas deklarāciju, izrādījās, ka viņš ir parādā vairāk nekā vienu miljonu dolāru kompānijai “Macasyng Holding”.

Krievijas Aizsardzības ministrijas biznesa partneris ar vairāk nekā miljonu dolāru aizdevumu “tur uz āķa” Latvijas NDP locekli!?

Tolaik “Neatkarīgajai” tas likās satraucošs fakts, bet Latvijas varas iestādēm - kā pīlei ūdens. Gluži otrādi, A. Laksa tika laipni gaidīts Latvijas Ģenerālprokuratūrā. Viņa sniegtās liecības un dokumentu kopijas lieti noderēja daudziem Latvijas un Krievijas politiķiem netīkamā Ventspils mēra Aivara Lemberga apsūdzēšanai.