Latviešiem savs Mozus piedzima pirms 155 gadiem

1867. gada 18. maijā dzimušais Vilis Olavs līdzinās Mozum ar to, ka sagatavoja latviešus iegūt sev valsti, kurā pats nenonāca, jo nomira 1917. gada 28. martā.
DZELZĪ KALTS Viļa Olava portrets viņa kapa piemineklī ©Depositphotos/Arnis Kluinis

V. Olava līdzība Mozum tika uztverta un uzsvērta uzreiz pēc V. Olava nāves. Viņa bērēs par to runājis mācītājs Johans (Jānis) Grīnbergs (1869-1923). Kopš tā laika šāda doma jāiepin katrā kaut cik izvērstā apcerējumā par V. Olavu, jo ar to tik tiešām visvieglāk gan pateikt, gan saprast, kāpēc šis cilvēks arī 2022. gadā ir pieminēšanas cienīgs. Vienas un tās pašas domas izteikšanai ik reizi iespējams piemeklēt situatīvi un stilistiski piemērotākos vārdus, kas nav sastinguši tādā veidā, kādā uz V. Olava nāvi atsaucies Vilis Plūdons (arī Plūdonis, 1874-1940):

Kā sargs tu kriti tautas sarga vietā,

Pats sevi aizmirsdams - kluss ,

cēls un tīrs -

Īsts zemgaliets, kas labāk lūzt kā liecas,

Gaišs tautas vienotājs, rets goda vīrs

Un mūžīgs darbonis,

Kad kara pērkons rims,

kad miera svētkus svinēs,

Starp tautas varoņiem

ar’ tavu vārdu minēs.

Šodienas cilvēku acīm vai ausīm tāds vārdu salikums jau šķiet mazliet jocīgs, lai gan joprojām saprotams, V. Olava būtību izsakošs un rakstīts nebūt ne tāpēc, ka V. Olavs un V. Plūdons bija brālēni.

Latvijas starta līnijas laikā

V. Olava pielīdzināšanai Mozum pamatu dod Bībele, 5. Mozus grāmatas 34. nodaļa. Tajā ietverti Dieva vārdi Mozum, ka “šī ir tā zeme, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis... taviem pēcnācējiem” un “esmu licis redzēt ar tavām acīm, bet tev nebūs iet pāri uz turieni!" Tālāk Bībeles autori pavēsta, ka “tāds pravietis Israēlā vairs necēlās kā Mozus, ko Tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā”, ka “neradās arī neviena viņam līdzīga pēc tām zīmēm un brīnumiem” “un arī ne pēc stiprās rokas un visiem apbrīnojamiem lieliem darbiem, ko Mozus bija darījis visa Israēla acu priekšā”. Tā tas bijis līdz Bībeles sarakstīšanai un tā tas palicis līdz šai baltai dienai.

V. Olava gadījumā robeža, līdz kurai viņš varēja savu tautu vadīt un pāri kurai pārlaists netika, velkama nevis telpā, bet laikā. Bībeles formula “esmu licis redzēt ar tavām acīm, bet tev nebūs iet pāri uz turieni” tika piepildīta tādā veidā, ka V. Olavs paguvis uzzināt par 1917. gada Februāra revolūciju Krievijā. Mūža beigās V. Olavs netika aplaimots ar tādu veselību, kādu Bībele pieraksta Mozum. V. Olavs nomira no tuberkulozes, kuras gaita bijusi ilga un mokoša. Viņš ārstēts atbilstoši tā laika standartiem sanatorijā Somijā. Tur viņu neilgi pirms viņa nāves apciemojis viņa darbabiedrs Arveds Bergs (1875-1941), kurš izstāstījis V. Olavam par cara un visas viņa dinastija attiekšanos no troņa u.tml. A. Bergs vēlāk apliecināja, ka V. Olavs stāstīto sapratis un teicis, ka tādā gadījumā Krievijas impērijai jāsabrūk un Latvija varēs iegūt neatkarību.

V. Olava novēlējumu īstenošanu uzņēmās Latviešu pagaidu nacionālā padome ar 1917. gada novembra deklarāciju par apvienotas un autonomas Latvijas izveidošanu Vidzemes, Kurzemes un Latgales latviešu apriņķos. Tālāk padome padarīja solīdāku savu nosaukumu, izmetot no tā norādi uz savu pagaidu statusu, un, galvenais, radikalizēja savas prasības, 1918. gada 30. janvārī nomainot Latvijas autonomiju ar Latvijas neatkarību. 1918. gada 18. novembrī Nacionālo padomi pie malas nobīdīja Tautas padome ar savu Latvijas Republikas deklarāciju. Labi, ka uz šīs deklarācijas pamata tik tiešām izdevās izveidot valsti, bet slikti, ka Tautas padomes un Nacionālās padomes aktīvisti pēc tam izmantoja valsts resursus, lai kašķētos par to, kam lielāki jeb patiesāki nopelni valsts izveidošanā.

V. Olava nāve paglāba viņu no iepīšanās politiķu greizsirdības izpausmēs. Viņu visi pieminēja tikai ar labiem vārdiem, lai gan pagājušā gadsimta 30. gadu beigās autoriem un viņu redaktoriem jau nācās skaitīt, lai V. Olavam un jebkuram citam veltīto labo vārdu būtu mazāk, nekā cildinājumu Kārlim Ulmanim (1877-1942). No otras puses, V. Olava nāve izolēja viņu no politiskās un bruņotās cīņas, ar kādu Latvijas Republika tika pārvērsta no deklarācijas par reālu valsti starp citām valstīm. Protams, ka šādas cīņas deva iespējas rasties varoņiem, kuri tautas atmiņā iespiedās spilgtāk nekā V. Olavs.

Kā latvieši kļuva par bēgļiem. Pirmais piegājiens

Lai cik tas bieži jau teikts, šeit jāsaka vēlreiz, ka Latvijas Republikas neatkarība radās kā Pirmā pasaules kara blakne. Pirmā asociācija latviešiem ar šo karu ir latviešu strēlnieki, kas tika savākti karošanai krievu-vācu frontē, bet vēlāk vērsa savus ieročus pret dažādiem pretiniekiem, tai skaitā arī viens pret otru. Ja tagadējiem cilvēkiem ļauj mazliet apdomāties vai uzdod uzvedinošu jautājumu, viņi parasti spēj pateikt, ka Pirmā pasaules kara laikā latviešiem bijuši ne tikai strēlnieki, bet arī bēgļi.

Pretēji izplatītai uztveres kļūdai, bēgšana nesakrita ar kara sākumu 1914. gada vasarā. Tajā gadā Krievija un Vācija spēkojās Austrumprūsijā līdz Vācijas uzvarai attiecīgajā frontes sektorā. Viena uzvara ļāva Vācijai sākt jaunu ofensīvu 1915. gada pavasarī. Rezultātā maijā Vācija ieņēma Liepāju un septembra beigās nonāca līdz Daugavai, pie kuras fronte nostabilizējās uz diviem gadiem. Latviešu bēgļi radās 1915. gada vasarā, kad Krievijas pārvaldes iestādes gan ar propagandu, gan ar tiešu vardarbību piespieda doties uz austrumiem tik daudziem Kurzemes un Zemgales iedzīvotājiem, cik vien bēgošais krievu karaspēks spēja paķert sev līdzi. Rezultātā savas mājas un iztikas līdzekļus bija zaudējis, atbilstoši tagadējā uzziņu literatūrā nostiprinātam novērtējumam, apmēram pusmiljons cilvēku no tagadējās Latvijas teritorijas. Situāciju ja ne glāba, tad mīkstināja Krievijas valsts militārie pasūtījumi, kuru izpildei bija ērti piesaistīt - burtiskā nozīmē pieripināt dzelzceļa vagonos jau savāktos bēgļus. Viņi tika izmantoti gan rūpniecības uzņēmumos, gan transporta u.c. infrastruktūras objektu celtniecībā. Kara pirmajā posmā Krievijas valsts vēl nebija noplicināta, tā varēja atļauties savus pasūtījumus dāsni apmaksāt uzņēmējiem, kuri tālāk maksāja saviem strādniekiem, tai skaitā bēgļiem. Latviešu bēgļu vagoni tika ripināti pa visu Krievijas impēriju no Vidzemes, kur joprojām šur tur pamanāmas Pirmā pasaules kara vajadzībām būvēto šaursliežu dzelzceļa līniju paliekas, līdz Vladivostokai.

LATVIEŠU KLASIKA. Pirmā pasaules kara bēgļi iemūžināti Jēkaba Kazaka (1895-1920) gleznā “Bēgļi” / Arhīvs

Diemžēl daudziem bēgļiem, sākot ar veciem cilvēkiem, bērniem, slimniekiem, nebija iespēju atrast darbu ar mājvietu un pietiekamiem iztikas līdzekļiem. Bērniem vajadzēja skolas, vājiniekiem kaut minimālu medicīnisko aprūpi. Latviešu inteliģence sāka zvanīt trauksmes zvanus, cara valdība bija spiesta atvēlēt palīdzību. Latviešu bēgļi Krievijā tobrīd nebija nekas unikāls. Dažādu tautību bēgļu uzturēšanai pie dzīvības tika atrasts risinājums, ļaujot katrai tautai izveidot tai piederīgo bēgļu apgādes organizāciju. Bēgļi, protams, nevarēja pārtikt tikai no atļaujas uzturēt vienam otru kaut vislabāk organizētā veidā. Bija vajadzīga nauda, ko valdība dalīja komplektā ar cara daudzo meitu vārdiem dažādu labdarības organizāciju nosaukumos. Savukārt valsts piešķirtās naudas sadalīšana jau nonāca katras organizācijas, šajā gadījumā tautas ziņā, lai gan valdība paturēja tiesības naudas izlietošanu revidēt. Tā arī latvieši 1915. gada augustā Pēterburgā izveidoja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja 25 cilvēku sastāvā un par tās priekšsēdētāju ievēlēja Vili Olavu. Organizācijas sekmes un nozīmi Latvijas valsts izveidošanā apliecināja tas, ka viens V. Olava vietnieks Jānis Čakste (1859-1927) kļuva par pirmo Latvijas Valsts prezidentu un otrs vietnieks, jau pieminētais Arveds Bergs palika uz valsts politiskās skatuves līdz brīdim, kad Padomija Latviju okupēja un A. Bergu novāca, t.i., noslepkavoja.

Kā radās uzticība Latvijas valstij

Nav vērts mēģināt aprakstīt latviešu bēgļu apgādāšanas organizācijas nozīmi labāk, nekā to ar aculiecinieka un līdzdalībnieka tiesībām un iespējām jau paveicis publicists Jānis Akmens (1887-1958, attēlā) noslēguma vārdos viņa paša sagatavotai brošūriņai ar atmiņām par V. Olavu, kuras izdošana 1927. gadā sakrita ar V. Olava dzimšanas 60. un nāves 10. gadskārtu:

Arhīvs

- Bez darba, bez apmešanās vietas lielai daļai no 800 000 lielā bēgļu skaita bij jāaiziet bojā. Šai mirklī Olavs sajuta, ka jāstājas izklīdušo priekšgalā, jāgādā par tiem un jānokārto viņu turpmākā dzīve, kaut gan nemaz nebija zināms, no kurienes ņems visam tam līdzekļus. Pulciņa tādu pašu pašaizliedzīgu ļaužu priekšgalā Olavs noorganizē kopīgi ar valstsdomniekiem Zālīti un Goldmani Latviešu Bēgļu Centrālkomiteju, kas veidojas par latviešu parlamenta, visas tautas vietnieku nama prototipu, jo viņam jārod atbilde uz visdažādākajām tautas vajadzībām. Varbūt tikai pateicoties viņam, bēgļu masas palika kompaktas, nezaudēja ticību Latvijas zemei un kara beidzamajos gados atplūda atpakaļ uz dzimteni. Bet šis atbildīgais un grūtais darbs arī paņēma Olavu visu.

Zālīša un Goldmaņa uzvārdu salikums ir ļoti pazīstams ar 1915. gada jūlija uzsaukumu “Pulcējaties zem latviešu karogiem!”, ko bija uzrakstījis literāts, Latvijas Republikas laikā arī politiķis Kārlis Skalbe (1879-1945). Šeit minētais Jānis Zālītis (1874-1919) kļuva par pirmo Latvijas Republikas apsardzības ministru un nopelnīja goda vietu Brāļu kapos pēc nāves no plaušu karsoņa (gan jau, ka saistībā ar tobrīd pasauli pārņēmušo “spāņu gripu”). Pēc tam vairākās Latvijas valdībās strādājušais Jānis Goldmanis (1875-1955) spēja pārdzīvot Latvijas nonākšanu padomju un vācu okupācijā, bet no otrreizējās padomju okupācijas glābās trimdā un nomira ASV.

Gan Zālīša un Goldmaņa uzvārdu nonākšana stāstā par bēgļu apgādes organizāciju, gan viņu izplatītā uzsaukuma datējums ar 1915. gada vasaru vēlreiz akcentē nesaraujamo saistību starp bēgļiem un strēlniekiem. Latvijas neatkarības iegūšanai bēgļi un strēlnieki bija vajadzīgi tieši tikpat, cik normālai dzīvei cilvēkiem vajadzīgas divas rokas. Valstij nav izredžu rasties bez ieroču spēka un izlietām asinīm. Savas tiesības uz vardarbību valsts greizsirdīgi sargā arī funkcionēšanas režīmā, taču ar to vien nepietiktu pat laupītāju bandai, lai tā saglabātos kaut cik pamanāmu laiku. Ir vajadzīga vēlēšanās un prasmes daudzus jautājumus atrisināt bez vardarbības.

Latviešu bēgļu organizācijām, lūk, vajadzēja sadalīt ļoti trūcīgus resursus apstākļos, kad palīdzības sniedzējiem jāatdod palīdzības saņēmējiem, sacīsim, pārtika, vienkārši maize par spīti tam, ka palīdzības sniedzējiem pašiem ēst gribas un viņi varētu arī piesaukt fiziologu izstrādātas normas, pēc kurām viņiem vēl vajadzētu ēst šo un ēst to; vai varētu atrast liecības, ka palīdzības saņēmējs ir slikts cilvēks, slinks cilvēks utt. Būtu par daudz lielīties, ka latviešu bēgļu organizācijās šādās situācijās visi maizes (drēbju, malkas...) gabaliņi vienmēr sadalīti bez zagšanas, krāpšanas vai atklātas vardarbības. Pat par to nevar likt galvu ķīlā, ka tādu morāles paraugdemonstrējumu sniegusi bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, kuras piemēram ar mainīgām sekmēm sekojušas simtiem latviešu bēgļu organizāciju, kādas tika veidotas pēc bēgļu apmešanās vietām, pēc izcelsmes vietām, pēc profesijām, pēc vajadzībām (skolai vajag ko citu nekā bāriņu iestādei utt.). Vienīgi par to visi svēti pārliecināti, ka V. Olavs gan nav nozadzis pilnīgi neko. Turklāt cilvēki kopš paša sākuma ticējuši viņa godīgumam un tieši tāpēc ievēlējuši (pierunājuši, jo 1915. gadā viņš jau bijis tik slims, ka normālos apstākļos tādu darbu neuzņemtos) par savu priekšnieku, lai vismaz viņa tuvumā censtos viņam līdzināties.

PASAULES KLASIKA. Uz amerikāņu dolāra rakstīta liecība par uzticēšanos (trust) / Depositphotos.com

No kurienes tāds V. Olavs uzradās un kā viņš bija ticis pie savas slavas? Ar šiem jautājumiem stāsts nebeidzas, bet piesaka savu turpinājumu.