Kā Putinu vilina “no Minhenes līdz Nirnbergai”

Krievijas propagandisti gavilē par Francijas un Vācijas mēģinājumiem nopirkt no Krievijas mieru Eiropā pret Ukrainas teritoriju tieši tāpat, kā 1938. gadā Anglija un Francija pirka mieru no Vācijas ar Čehoslovākijas teritoriju. Šie paši propagandisti šķiet aizmirsuši, ka Minhenes darījums noveda Vāciju līdz sagrāvei un sadalīšanai un ka Nirnbergā tika pakārti vairāki Minhenes darījuma personāži, kuri nebija dabūjuši nelabu galu jau pirms tam.  
©Arhīvs/Neatkarīgā

Saistība starp Minheni un Nirnbergu Krievijas propagandistiem būtu jāpārzina kā reizrēķinu tabula. Citādi taču par velti pūlējies viens no viņu priekštečiem, padomju propagandists Arkadijs Poltoraks (1916-1977) ar grāmatu, ar kuru tika noklāta visa Padomju Savienība.

Arī Latvijas PSR tā piedzīvoja divus izdevumus 1963. un 1964. gadā zem nosaukuma “No Minhenes līdz Nirnbergai” (attēlā).

Arhīvs

Varas maiņas Padomju Savienībā šajā grāmatā pausto propagandu neskāra nemaz. Grāmatā ierakstītais saglabāja savu statusu līdz valsts sabrukumam un pēc tā izrādījās pavisam viegli pielāgojama tagadējās Krievijas vajadzībām. Pirmkārt, “fui” Minhenes līgumu parakstījušajām Vācijai un Itālijai, Anglijai un Francijai par līdzdalību Otrā pasaules kara izraisīšanā. Otrkārt, līgums uzskatāmi apliecināja pūšanas (degradācijas vai deģenerācijas, pagrimuma vai norieta u.tml.) procesu Rietumeiropā, kur tas kopš tā laika aizgājis tālu uz priekšu. Tiktāl Krievijai viss kā medusmaize, bet kāpēc gan lai Krievija ar to neaizrītos tāpat, kā savulaik aizrijās Vācija? Ja Krievija tās tagadējā diktatora Vladimira Putina personā cenšas darīt visu tā, kā darīja nacistiskā Vācija diktatora Hitlera laikā, tad lai rēķinās gan ar tagadējo Krievijas vadītāju, gan valsts iznīcināšanu ar tās sadalīšanas un teritoriju atņemšanas paņēmieniem.

Vienam notikumam daudz skaidrojumu

Ar Minhenes vārdu apzīmēta Anglijas, Francijas, Amerikas Savienoto Valstu un to ietekmē esošo valstu politika neattiecas tikai uz vienu dokumentu, kas tika parakstīts Vācijas pilsētā, tās pavalsts Bavārijas galvaspilsētā Minhenē pēc plkst. 1 naktī no 1938. gada 29. uz 30. septembri. Tā ir politika kas sākās pat pirms Hitlera iecelšanas par Vācijas kancleru 1933. gada 30. janvārī un bija viens no iemesliem, kāpēc Hitlers vispār tika laists pie varas. Pēc tam šo politiku vairs nebija iespējams apturēt līdz pat 1940. gada 10. maijam, kad Hitlers to izbeidza ar kārtējiem varas darbiem - uzbrukumu Francijai cauri Beļģijai. Politikas jēgas izteikšanai tiek piemeklēti dažādi vārdi atkarībā no teicēju pārliecības un interesēm.

UZSKATĀMI. Hitlers diktē, Anglijas un Francijas valdību vadītāji pieraksta un paraksta / Arhīvs

Viens variants Minhenes politikas izskaidrošanai ir tās attaisnošana Anglijas un Francijas labā vārda dēļ. Proti, Minhene apliecinot šo valstu miermīlību. Tās pēc Pirmā pasaules kara atsacījušas no militārisma, pārvēršot miera saglabāšanu no sapņiem un vārdiem par darbiem, kas konkrētajā reizē nozīmēja atturēšanos no darbiem. Rezultātā 1938. gadā šīs valstis nebija gatavas karot pret armijas atjaunošanā daudz tālāk tikušo Vāciju, bet viss taču beidzās labi: Rietumvalstis laiku ieguva, ieročus izkala un karā uzvarēja. Šāds stāsts ļoti līdzinās tam, kā savulaik Padomju Savienība un tagad Krievija taisnojas par savu 1939. gada augusta līgumu ar Vāciju (Molotova - Ribentropa paktu).

Padomju un tagad Krievijas versija par tiem pašiem notikumiem ir tāda, ka ar piekāpību Hitleram Rietumvalstis devušas viņam zīmi, ka viņš varot droši uzbrukt Padomju Savienībai, nebaidoties no trieciena mugurā, t.i., nebaidoties no kara Rietumos, kad visi vācu spēki būtu sasaistīti Austrumos.

Vēl citā variantā iespējams akcentēt Pirmo pasaules karu oficiāli noslēdzošā Versaļas miera līguma kļūdu labošanu, kurā bija iesaistītas daudzas valstis. Šajā gadījumā uzskatāmi atsaukties uz gadījumu ar tagadējo Lietuvas pilsētu Klaipēdu, iepriekš arī Mēmeli, kam Versaļas līgums piešķīra Francijas aizsardzībā esoša Antantes protektorāta statusu, bet tāds mudžinājums dabā pastāvēt nespēja. Jau 1923. gada janvārī pilsētu sagrāba Lietuva un 1924. gadā Tautu savienība to akceptēja. Tādā gadījumā nav acīm redzami, kāpēc gan lai tāpat netiktu atzīta Vācijas rīcība, atņemot pilsētu Lietuvai 1939. gada martā.

Savas vietas meklēšanā pasaules telpā un vēstures laikā klīst Amerikas Savienotās Valstis, nespējot tikt skaidrībā pašas par sevi, vai tās pagājušā gadsimta 30. gados iemaisījās Eiropas politikā, vai piekopa izolacionismu; un vai tas ir labi, vai tas ir slikti, ka iemaisījās vai ka neiemaisījās.

Hitlers māca Putinu rīkot referendumus

Ar atpakaļejošu datumu visi gudri, cik stulbs bijis Versaļas līgums, t.i., līguma autori. Tam vismaz divas vainas. Pirmā, ka tas uzlicis pārāk lielu naudas sodu (kontribūciju) Vācijai par labu Francijai un tādējādi satracinājis vāciešus, kas atdevuši varu Hitleram par solījumu panākt līguma grozīšanu. Otrā, ka tas centies novērst karu izcelšanās iespējamību, izvietojot starp Pirmā pasaules karā sevi parādījušajām valstīm vai nu bufervalstis ar savu karogu un armiju, vai tādas demilitarizētas teritorijas, kāda bija jau nosauktā Klaipēda. Paldies par šādu domu gaitu, kas ļāva rasties arī Latvijas Republikai, bet pie laba gala tā nenoveda. Tā noveda pie tieši pretējā, jo ne vien demilitarizētās teritorijas, bet arī pēc definīcijas vājās bufervalstis bija vilinoša ēsma potenciālajam agresoram, lai tas varētu uzbaroties, uztrenēt muskuļus utt. pirms īstajām cīņām ar nopietniem pretiniekiem. 30. gadu otrajā pusē skrējienu uz šīm teritorijām uzsāka Vācija un Padomju Savienība, maskējoties ar Lietuvas piemēru.

AĢITĀCIJA Sāras apgabalā pirms 1935. gada referenduma / Arhīvs

Tikai pāris gadi ar Reihstāga dedzināšanu u.tml. iespaidīgiem pasākumiem bija vajadzīgi Hitleram Vācijas valdības vadītāja amatā, lai sagatavotu valsti startam uz valsts paplašināšanu. Līdz 1935. gada 11. janvārim Vācija bija nokārtojusi, ka starp to un Franciju izdalītajā Sāras apgabalā notiek referendums, kurā 90,73% dalībnieku balsojuši par apgabala pievienošanu Vācijai. Lūk, uz ko tiecās un ko ne vien sasniedza, bet pieklājības robežas pārspēja Krievija, t.i., V. Putins ar 2014. gada 16. marta referendumu Krimā, par ko tika paziņots, ka par tās pievienošanu Krievijai nobalsojuši 96,47% referenduma dalībnieku Krimas Autonomajā Republikā un atsevišķi saskaitītie 96,59% Sevastopolē.

Vēl pāris mēnešus vēlāk, 1935. gada 7. martā Vācijas karaspēks ievirzījās līdzīgi demilitarizētajā Reinas apgabalā tik klusi, ka kaimiņvalstis varēja izlikties, ka vispār nav neko pamanījušas. Krievija pēc līdzīga laika grafika mēģināja atņemt Ukrainai Donbasu, tomēr pat varas maiņas dezorientētā Ukraina sāka izrādīt pretestību, kas izvērsusies karā līdz šai baltai dienai, kad karš no ilgāka pamiera atkal atgriezies kauju fāzē.

Vai tad austrieši nav vācieši?

Nākamais Vācijas solis tika sperts uz Austriju - pēc sava oriģinālnosaukuma “Osterreich” it kā pat impēriju, bet īstenībā tik saplucinātām atliekām no Austroungārijas impērijas, ka valsts statuss tai pienācās un joprojām pienākas ar atrunām, kādas iespējams adresēt daudzām valstīm, kam katrai sava uts. Šajā reizē izmantosim par informācijas avotu A. Poltoraka grāmatu, kurā atstāstīta 1938. gada 12. februāra saruna starp Hitleru un Austrijas kancleru Kurtu Šušnigu (von Schuschnigg, 1897-1977). Hitlers prasījis, lai K. Šušnigs ieceļ savas valsts augstākajos amatos Hitlera nosauktus nacistus un nodrošina Austrijā pilnīgu rīcības brīvību, t.i., tiesības pārkāpt Austrijas likumus (Hitlers pats sāka pārkāpt visus Vācijas likumus kopš pirmās dienas kanclera amatā) nacistiem. A. Poltoraks citē Hitlera draudus, ka pretējā gadījumā “man pietiek dot tikai vienu pavēli, un vienā naktī visa robeža tiks sagrauta”. “Neatkarīgi no mūsu gribas, tas izraisīs asinsizliešanu. Mēs taču ar jums neesam vienīgie visā pasaulē,” atbildējis K. Šušnigs. Viņš tobrīd neesot zinājis, ka “rietumvalstis, kas Senžermenas līgumā bija garantējušas Austrijas neatkarību, jau bija pārdevušas Austriju Hitleram”, paskaidroja A. Poltoraks. Tieši tas pats jāsaka par rietumvalstīm, konkrēti par ASV un Lielbritāniju, kuras 1994. gada decembrī kopā ar Krieviju bija garantējušas teritoriālo neaizskaramību Ukrainai apmaiņā pret atteikšanos no padomju laikā iemantotajiem kodolieročiem. Kad Krievija 2014. gadā atņēma Ukrainai Krimu un daļu no Donbasa, abas pārējās līguma dalībnieces iztika ar dziļas nožēlas un patiesa satraukuma paušanu, tādējādi virzot Krieviju uz atkārtotu iebrukumu Ukrainā šā gada 24. februārī.

Nākamo sasaisti starp toreizējo un tagadējo “Minheni” veido toreizējā Lielbritānijas ārlietu ministra Eduarda Halifaksa (Halifax, 1881-1969) paskaidrojums Hitleram 1937. gada 19. novembrī par “jautājumiem”, kas “attiecas uz pārmaiņām Eiropā, kuras, jādomā, notiks agri vai vēlu. Šiem jautājumiem pieskaitāma Danciga, Austrija un Čehoslovākija. Anglija ir ieinteresēta, lai šīs pārmaiņas notiktu mierīgas evolūcijas ceļā”. Tātad - karam nē, karam fui! Tieši tāpēc Krievija nekaro Ukrainā. Krievija tur veic speciālu militāru operāciju, kas varbūt ir pat mierīga militāra operācija, kas tikai pārāk speciāla, lai kurš katrs nespeciālists to atšķirtu no kara. Ir, ir ielāgojis V. Putins, kādi vārdi jāpasaka rietumvalstu vadītājiem, lai viņi piekristu šiem vārdiem pilnīgi neatkarīgi no tā, kā vārdi attiecas pret īstenību. Kopš Krievijas februāra uzbrukuma Ukrainai tikai slinkais nav pamanījis un pateicis, cik ļoti Putins tagad līdzinās Hitleram.

Pēc lielvalstu norunām Vācijas karaspēks iegāja Austrijā 1938. gada 12. martā (attēlā).

Arhīvs

Īsi pirms tam, 11. martā Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops (1893-1946) bija devis ziņu no Londonas par tikšanos ar E. Halifaksu un viņa priekšnieku Nevilu Čemberlenu (Chamberlain, 1869-1940), ka par viņu “man palika vislabākais iespaids”. Ar to netika teikts, ka N. Čemberlens nespētu parādīt bargas grimases arī Vācijai. Šoreiz ne no A. Poltoraka grāmatas, bet no mūsu pašu avīzes “Jaunākās Ziņas” 1938. gada 14. marta numura iespējams uzzināt, ka “Parīze un Londona gatavo deklarāciju, kurā būšot “nosprausts robeža viņu pacietībai iepretim Vācijas soļiem. Anglija un Francija “nekavēsies atbildēt ar darbiem””, ja Hitlers turpinās ekspansiju Čehoslovākijas virzienā. Pusgadu vēlāk šie darbi tika izdarīti.

Izmuļķo tos, kuri ļaujas izmuļķoties

Minhenes vārdu nesošās politikas kvintesence ir 1938. gada 30. septembra naktī Minhenē noslēgtais līgums starp Vāciju, Itāliju, Angliju un Franciju par to, kādas Čehoslovākija teritorijas Vācija drīkst paņemt sev. Čehoslovākija uz šim sarunām aicināta netika, bet uzskatīja par labāku nesākt savas teritorijas aizsardzību. Pārbaudīt to vairs nav iespējams, bet ticami, ka kara gadījumā Vācijai ar Čehiju būtu gājis daudz grūtāk, nekā vēlāk gāja ar Poliju. Abos gadījumos čehu un poļu tautas bija noskaņotas pretoties, bet čehu labā bija viņu kalnainā teritorija un militāri rūpnieciskais komplekss. Varbūt būtu bijis vēl grūtāk, nekā Padomijai ap to pašu laiku klājās Somijā, par kuru cīnījās tauta un ziema (arī meži, arī purvi), un kurai bija Mannerheima aizsardzības līnija, bet smago ieroču trūka.

Vācijai bija ļoti svarīgi Čehoslovākiju sagrābt bez reāla kara, kas Vācijai izdevās, pateicoties Anglijai un Francijai un to valdību vadītājiem personīgi. Tie bija ļautiņi, kurtiem neienāca prātā, ka čehi varētu būt dzīvais vairogs pret vāciešiem tieši tāpat, kā ukraiņi tagad ir dzīvais vairogs Eiropai un pastarpināti arī ASV pret krieviem. Čehiem uzspiestā teritoriju atdošana atstāja uz viņiem tik graujošu iespaidu, ka viņi nesāka pretoties arī tad, kad 1939.gada 14. martā Vācija sagrāba visu Čehoslovākiju. Te gan jāatgādina, ka nebija un nav tādas čehoslovāku tautas, kuras apzīmējumu varētu saīsināt līdz čehiem. Nē, ir divas čehu un slovāku tautas, kuru kopība valsts aplaupīšanas radīto stresu neizturēja. 1939. gada sākumā tās padevās vāciešiem vairs ne kā viena valsts, bet centās izlūgties sev autonomiju kā nodalītas administratīvās vienības Lielvācijā.

Anglijai un Francijai nevajadzēja gaidīt pat tik ilgi, lai saņemtu kārtējos pliķus vai kājas spērienus kā pateicību par šo valstu Minhenes politiku. 1938. gada 10. novembrī “Latvijas Kareivis” atstāstīja Hitleru runu atkal Minhenē, partijas veterānu sanāksmē, kur viņš “izteicās, ka Francijā un Lielbritānijā tagad pie varas esot vīri, kas neapšaubāmi grib mieru un labas attiecības ar Vāciju. Tagad atliekot vēl tikai panākt vienošanos par kolonijām, kas “atņemtas Vācijai netaisni”. Ārpus koloniju problēmas Vācijai neesot nekādu prasību pret Franciju un Lielbritāniju.”

LONDONA SUMINA ČEMBERLENU. Oriģinālpieteikums 1938. gada bildei, kurā Lielbritānijas premjerministrs ar kundzi centrā, karaļpāris Džordžs un Elizabete ap viņiem / HITLERS GAVILĒ - tur nav ko piebilst / Arhīvs

Pēc Čehoslovākijas sagrābšanas pat N. Čemberlens ne vien saprata (cerams), bet arī publiski atzina, ka Hitlera nomierināšanas politika jāizbeidz. Čehoslovākijas dēļ Anglijas un Francijas vēstnieki pameta Berlīni un Polijas dēļ šīs valstis pieteica Vācijai karu, kuru reāli uzsākt spēja tikai tad, kad piedzīvoja Vācijas uzbrukumu.

Lai gan valstu sastāvs daļēji mainījies, Minhenes politika nav mainījusies. Vācijas vietā nākusi Krievija, kuru pielabināt cenšas joprojām Francija un Itālija, kā arī Anglijas vietā stājusies Vācija, solot Krievijai daļu no Ukrainas teritorijas. Pavisam nupat Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis videouzrunā Luksemburgas parlamentam minēja tādus skaitļus, ka okupētā Ukrainas teritorija sasniedz 125 000 kvadrātkilometrus, kas atbilst 20% no Ukrainas kopējās teritorijas; Latvijas gadījumā tie būtu 200%. To visu V. Putins drīkstēšot paturēt apmaiņā pret kara darbības pārtraukšanu kopā ar nesaistošu solījumus sākt ar Ukrainu sarunas par mieru un vēl nesaistošāku solījumu neatsākt karu, tiklīdz Krievijas armija būs atguvusies no Ukrainā ciestajiem zaudējumiem. Atkarībā no kara rezultātiem šo piedāvājumu varēs novērtēt par muļķību vai par viltību, vilinot Krieviju uz pilnīgu sagrāvi un Putinu uz karātavām.