Eiropas sapnis par Putina seju: pliks, uz zirga un nesagrauts

Ja nebūtu runa par karu, varētu teikt, ka rietumvalstu lielīšanās ar Ukrainai sniegto militāro palīdzību, bet pēc tam šīs palīdzības atsaukšana visdažādāko aizbildinājumu dēļ jau kļūst komiska. Vācijas sniegtās palīdzības kopējā vērtība ir nieka 0,06% no tās IKP. Un arī dažu lielvalstu piedāvātie risinājumi kara izbeigšanai ir absurdi jau pašā saknē.
©Scanpix

Itālijas sacerētais miera plāns bija ieteikums Ukrainai samierināties ar tai atņemto teritoriju autonomiju - tātad faktisku atstāšanu Krievijas kontrolē. Tikpat labi itāļi varēja piedāvāt Krievijai atdot savu Sardīniju apmaiņā pret mieru pasaulē. Arī Francijas prezidents Emanuels Makrons ir kļuvis nu jau par apsmieklu pat diplomātiskajās aprindās - vispirms ar regulāro sazvanīšanos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, bet nesen ar Ukrainai izteiktu priekšlikumu piekāpties suverenitātes jautājumā, ļaujot Putinam saglabāt viņa seju. (Droši vien tādu kā 2009. gads priekšvēlēšanu kampaņā - ar pliku torsu uz zirga.) Un vispār - esot jāizvairās no Krievijas pazemošanas. Kas par šādiem Itālijas un Francijas izgājieniem sakāms Eiropas diplomātijas kuluāros? Itāļu miera plāns tiek vērtēts drīzāk kā viena ministra solo izgājiens, jo kopumā itāļi esot mainījuši attieksmi pret Ukrainā notiekošo, tāpat kā spāņi. Savukārt Makrona aicinājums nepazemot Putinu un okupētās Ukrainas teritorijas norakstīt, lai izvairītos no tieša Rietumu konflikta ar Krieviju, pat diplomātisko aprindu vērtējumā ir amorāls. Ukraina nav ar mieru nolikt ieročus un atdot savu zemi agresoram. Taču karā ieroči tiek iznīcināti, pazaudēti, tie vajadzīgi vēl un vēl.

Jāsāk dot mūsdienu ieročus

No Eiropas Savienības un NATO dalībvalstu tribīnēm diendienā tiek skandēts, ka ukraiņi karo par visu civilizēto pasauli. Tāpēc viņiem jāpiegādā vairāk un jāpiegādā labāk. Līdz šim ar piegādēm iet kā pa celmiem. Pirmās kravas bijis vieglāk nokomplektēt, jo vairums valstu paredzēja, ka Ukraina drīz kritīs un tad vajadzēs uz Ukrainu gādāt nevis šaujamos, bet sēru vainagus. Taču pēc pirmajām kravām tika prasītas nākamās, un drīz jau izrādījās, ka padomju ražojuma ieroči dalībvalstīs ir beigušies un jāsāk dot mūsdienu ieroču sistēmas, kas ir jaudīgākas, precīzākas un bīstamākas. Bet šīs sistēmas arī ar kaut ko jāpielādē. Vienas raķetes lido tuvu, citas tālu, un tieši ar vidējās un tālās darbības zenītraķešu piegādēm pašlaik notiek liela cimperlēšanās. Piegādātājiem jārēķina, vai ukraiņiem iedotas raķetes varētu sasniegt Krimu, ko Krievija uzskata par savu. Un tāpēc ASV, piemēram, piegādās raķetes, kas lido 70, nevis 300 kilometru attālumā, un nepiegādās digitālās vadības kontroles sistēmas, kas nodrošina izcilu precizitāti. Tātad ar šo izcilo bruņojumu ukraiņi varēs šaut salīdzinoši necili. Bet ieroču piegādātājiem tas neliedz lielīties ar piegādēm.

Šolcs runā blēņas

Nule šādi, viesodamies Viļņā, izlielījās Vācijas kanclers Olafs Šolcs. Lūk, kā viņa teikto atreferē ziņu aģentūra LETA: “Vācija militārā ziņā ir viena no galvenajām Ukrainas atbalstītājām - varbūt tikai ASV atbalsts ir vēl lielāks, bet Vācija tiešām Ukrainai sniedz ļoti lielu palīdzību - mēs piegādājam lielu daudzumu munīcijas un bruņutehnikas sistēmas, un būs jāpiegādā Ukrainai arī vismodernākās haubices.” Vēlējuma izteiksme šī citāta noslēgumā ļauj prognozēt, ka ar šīm haubicēm notiks tas pats, kas iepriekš ar tankiem, ar lidmašīnām, ar bruņumašīnām, kas vispirms ar lielu pompu tiek apsolītas, bet pēc tam kaunīgi atsauktas. Savukārt, kas attiecas uz Vācijas jau sniegto palīdzību, tā pilnīgi noteikti nav pat tuvu tai, ko sniedz ASV, un vēl vairākas citas valstis būtiski apsteidz Vāciju. Turklāt būtiski arī, kas tiek ziedots. Ar ātrās palīdzības mašīnām neviens nekaro, tāpat kā nešauj ar sausajām uzturdevām MRE. Protams, karavīri jāēdina un jālāpa, taču ienaidnieks no tā nemirst un ienaidnieka ieroči netiek iznīcināti.

Pasaules ekonomikas institūts Ķīlē veic regulāru Ukrainai sniegtās militārās, ekonomiskās un humānās palīdzības monitoringu. Tajā netiek iekļauti privātie ziedojumi, kas valstu valdību līdzšinējās pasivitātes dēļ arī lielos daudzumos plūst uz Ukrainu. Pēdējais apsekojums ir par laika periodu līdz 10. maijam. Un aina ir šāda.

ES kustas gliemeža gausumā

Absolūtos skaitļos ar milzīgu atrāvienu pirmajā vietā Ukrainai sniegtās palīdzības ziņā ir ASV - 25,76 miljardu dolāru vērtībā. Tālāk seko Lielbritānija ar 2,5 miljardiem, Polija ar 1,62 miljardiem, un tikai ceturtajā pozīcijā ir Vācija ar 1,49 miljardiem. Latvija šajā statistikā var lepoties ar palīdzību Ukrainai 230 miljonu vērtībā, apsteidzot gan dižo Franciju, gan vareno Itāliju. Ja piešķirto palīdzību samēro pret iekšzemes kopproduktu, tad Ukrainas lielākās atbalstītājas šādā secībā ir Igaunija, Latvija, Polija un ASV, savukārt Vācija ar saviem n-tajiem solījumiem praksē ir tikai 14. vietā ar 0,06% no IKP. Pētnieki par Eiropas pasivitāti Ukrainas atbalstā pauž izbrīnu:

“ES valstis un iestādes ir piešķīrušas Ukrainai 16 miljardus eiro, kas ir tikai aptuveni trešā daļa no ASV piešķirtās palīdzības. Šī lielā nesakritība ir pārsteidzoša. Varētu sagaidīt, ka ES palīdzēs savai kaimiņvalstij vismaz tādā pašā līmenī kā tālu prom esošās Amerikas Savienotās Valstis. Taču ES valstis kustās daudz lēnāk jau nedēļām, un ne tikai attiecībā uz ieroču piegādēm, bet arī finansiālo un humāno palīdzību.” Plašāk ar Ukrainas atbalsta monitoringa rezultātiem var iepazīties ŠEIT.

Palīdzība skopa kā zilumzāles

Kas Ukrainai nepieciešams, lai padzītu Krieviju no savas zemes un paglābtu Eiropu no Krievijas invāzijas? Šobrīd publiskotie skaitļi ir šādi - Ukrainai nepieciešamas vismaz 60 zenītraķešu iekārtas, 400 tanki, 500 haubices, 20 “Bayraktar” droni un vēl lērums kājnieku kaujas mašīnu, lai kaujas laukā pārvietotu 25 000 karavīru no piecām mehanizētām brigādēm. To, kāda nozīme ir bruņojuma daudzumam, nesen izdevumam “The Guardian” populārzinātniski paskaidroja Ukrainas prezidenta biroja padomnieks Oleksijs Arestovičs:

“Lai uzvarētu karā ar Krieviju, Ukrainai ir vajadzīgas vismaz 60 reaktīvās zalvju uguns sistēmas, nevis Lielbritānijas un ASV apsolītā saujiņa. Ja mēs saņemsim 60 šādas sistēmas, tad Krievijas spēki tiks apturēti un nespēs virzīties uz priekšu. Ja 40, tad tie kļūs lēnāki, ciešot lielus zaudējumus. Ja 20, tad tie turpinās uzbrukumu ar lielākiem zaudējumiem nekā pašlaik.”

Kara 100. diena jau aiz muguras, bet Lielbritānija apsolījusi atsūtīt vien trīs zenītraķešu sistēmas. Valstīm, kuras nevēlas iesaistīties karā, ir visplašākās iespējas apgādāt ukraiņus ar adekvātu bruņojumu. Sevišķi tas attiecas uz Eiropas lielvalstīm.