Kara noziegumus attaisnošana prasa uzvaras, nevis advokātus

Ar mērķi un solījumu izbeigt karus un kara noziegumus Apvienoto Nāciju Organizācija klonējusi sevi vairākās ar tiesu vārdu apzīmētās iestādēs, kas attaisno savu pastāvēšanu ar nejauši pagadījušos grēkāžu sodīšanu. 
©Depositphotos.com

Ja kāda valsts atzīst un pat mēģina izpildīt tai nelabvēlīgu starptautisko tiesu spriedumu, tas visticamāk, ka īstenībā tā nemaz nav valsts, bet karā sakautas vai kā savādāk pakļautas teritorijas administrācija. Neko citu nebija iespējams sagaidīt no sistēmas, kuras izaugusi no Nirnbergas procesa. Tajā 250 dienu garumā no 1945. gada novembra līdz 1946. gada oktobrim tiesas tika tiesāta 21 augstākā vācu valsts Trešā reiha amatpersonas no tām, kuras nebija spējušas izvairīties no tiesas ar bēguļošanu vai pašnāvībām. Galvenā mācība no šī pasākuma tāda, ka karos vajag uzvarēt arī tāpēc, lai tiesātu zaudētājus.

Kļūdu labošana rada jaunas kļūdas

Nirnbergā cilvēki tika tiesāti par varas sagrābšanu, kara izraisīšanu, kara noziegumiem un par noziegumiem pret cilvēci. Tiesas process un līdz šim laikam turpinātās diskusijas par tā likumību un tikumību, rezultātiem un nozīmi izgaismo grūtības pārliecinoši pamatot pirmo divu veidu apsūdzības. Apsūdzēto likteni tas gan ietekmēja samērā maz, jo kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci Trešais reihs bija pastrādājis tādā daudzumā, ka pietika un pāri palika, lai visus tā vadītājus sodītu vismaz ar vairākām nāvēm katru. Senākos laikos arī tādus spriedumus pasludināja un mēģināja izpildīt ar vienreiz jau nogalināto noziedznieku līķu sadalīšanu, sadedzināšanu vai nolādēšanu, bet 20. gadsimta Eiropā uz tādām izdarībām neielaidās. Tāpēc sodus nācās koriģēt ar samazinājuma koeficientu - pakārt tikai 11 apsūdzētos, bet pret trim apsūdzētajiem aprobežoties ar mūža ieslodzījumu, pret četriem - ar dažāda ilguma cietumsodu un trijus vispār attaisnot. Visai ticami, ka tāda sodu skala lielā mērā atbilda tiesājamo vainas sadalījumam, kurā par vislielāko vainu pienākas tikai viena nāve, bet salīdzinoši mazākas vainas prasa mazākus sodus. Teiktais neizslēdz, ka apsūdzēto sastāva izvēli un sodus ietekmēja arī tiesājošo valstu savstarpējo rēķinu kārtošana un u.c. intereses, kā arī dažādas nejaušības.

AK, KLASISKI - tiesu pils Nirnbergā īstā Nirnbergas procesa laikā

Nirnbergas process bija viens no nepārskatāmi daudziem visās pasaules malām, kur tika tiesāti Trešā reiha iestāžu darbinieki, kalpotāji, līdzskrējēji. Vismaz Rietumos Nirnbergas process (īstais jeb lielais, atšķirībā no nākamajiem un mazākajiem, pat ja tie arī notika Nirnbergā) kalpoja par sodu skalas paraugu. Padomju Savienībā un tai pakļautajās valstīs uz Nirnbergu labprāt un skaļi atsaucās, iegrozot šīs atsauces tā, it viens vienīgs process pierādītu visu par fašistiem nosauktu cilvēku vainu, visos tālākajos procesos atbrīvojot izmeklēšanas iestādes un tiesas no detalizētas viņu nodarījumu un pierādījumu vai to trūkuma noskaidrošanas un izvērtēšanas.

Nirnbergas process tika sarīkots kā viens no pasākumiem, ar kuru pēc Otrā pasaules kara izlabot Pirmā pasaules kara beigu kļūdas tā, lai novērstu nākamos - vismaz nākamos lielos karus. Pēc Pirmā pasaules kara cilvēki cilvēki paši sev iestāstīja, ka viņu piedzīvotās ciešanas un zaudējumi, kā arī lēmumus par kara sākšanu pieņēmušo valdnieku un valdību nespēja ar karu sasniegt savus mērķus atturēšot cilvēci no nākamajiem kariem.

Sava, bet publikas pretkara noskaņojumam tikai pakārtota loma nākamo karu novēršanai tika piešķirta institūcijām. Pirmkārt, Versaļas miera līgums paredzēja Vācijas novājināšanu un impēriju saskaldīšanu nacionālajās valstiņās, kas aizņemtas ar saviem iekšējiem kašķiem, kā arī demilitarizētās teritorijās. Otrkārt, tika izveidota Tautu savienības jeb Nāciju līga, kurā valstu pārstāvji izmantošot savas regulārās, praktiski obligātās tikšanās, lai savlaicīgi atrisinātu valstu domstarpības sarunu ceļā. Reālā dzīve visus šos aprēķinus sagrāva. Pretkara noskaņojums pārdzima Versaļas līguma uzkurinātā revanšismā, kas aizskaloja Tautu savienību kā koka skaidu. Otrais pasaules karš apliecināja, ka Trešā pasaules kara novēršanai vajagot darīt vēl ko vairāk. Kara noziedznieku tiesāšana kļuva par svarīgu argumentu tādas pārliecības sasniegšanai, ka beidzot tomēr ir izdarīts viss nepieciešamais karu novēršanai. Turēties pie šādas pārliecības daudziem šķiet prātīgi vai izdevīgi šobaltdien arī pēc tā, ka pasaule pārdzīvojusi auksto karu, kura nepāriešanu kārtējā pasaules karā nenodrošināja ne jaunievedumi (uzlabojumi?) Nāciju līgas vietā radītās Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO) statūtos, ne Nirnbergas process ar visiem tā paplašinājumiem. Karu novērsa un joprojām novērš atomieroči, t.i., bailes no to lietošanas.

Globālisma ilūziju sabrukums

ANO un kara noziedznieku tiesāšana ideju līmenī dzima kā dvīņi, taču to tālākie likteņi atšķīrās. ANO attaisnoja savu “vecāku”, t.i., Otro pasaules karu uzvarējušo valstu cerības, auga spēkā un bagātībā un tāds skaitās joprojām par spīti aizdomām, ka tas kļuvis par kārtējo milzi uz māla kājām. Turpretī starptautisko tiesu par kara noziegumiem karu gaitā ilgi nācās turēt inkubatorā gandrīz embrija stāvoklī. ANO Ģenerālā asambleja 1948. gadā pieņēma rezolūciju, ka vajadzētu pētīt tādas starptautiskās tiesas dibināšanas vēlamību un iespējamību. Pētniecības darbi (embrija uzturēšana pie dzīvības, ja lieto mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus) turpinājās līdz aukstā kara beigām, kas datējamas ar Padomju Savienības sabrukumu. Pirmkārt, tas radīja globālismu jeb ilūzijas par pasauli kā vienotu telpu, kuras pārvaldīšanā arī tāda tiesa noderētu un spētu reāli darboties. Otrkārt, PSRS sabrukumu papildināja Dienvidslāvijas sabrukums ar kara noziegumiem kā uz skatuves, uz ko publikai pienāktos reaģēt. Rezultātā 1998. gada vasarā ANO pilnvaroto pārstāvju diplomātiskā konference pieņēma Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtus (Roma nosaukumā iekļuvusi kā pasākuma norises vieta), kas stājās spēkā 2002. gadā, kad tos bija ratificējusi 60. līguma parakstītāja valsts. Tajā paša gadā līgumam par tiesu pievienojās arī Latvija.

RŪPĪGI PIESTRĀDĀTS, lai informētu par to, ka arī kārtējā jaunbūve Hāgā dod pajumti vēl vienai starptautiskajai tiesai

Rezultātā ir iestāde ar starptautisko zīmolu “International Criminal Court (ICC)”, ar rezidenci Nīderlandes pilsētā Hāgā, ar 18 tiesnešiem, starp kuriem savulaik bijusi arī Latvijas deleģētā Anita Ušacka, un ar savu prokuratūru, kas piegādā tiesai tiesājamos. Tiesas mājaslapa internetā apliecina, ka tiesa strādā vaiga sviedros, tieši pašlaik tiesājot Ali Muhammadu Ali Abd-Al-Rahmanu, kuru no Āfrikas izdevies izķeksēt 2020. gadā sakarā ar to, ka viņš 2003.-2004. gadā Sudānā esot bijis priekšnieks milicijai, policijai, pašaizsardzības vienībai vai bandai, kas veikusi varas darbus pret citām tādām vienībām un mierīgajiem iedzīvotājiem. Parakājoties mājaslapā dziļāk, atklājas viņam līdzīgu tēlu galerija.

Starptautiskās krimināltiesas rašanos stimulējušais Dienvidslāvijas gadījums šīs tiesas darbības vēsturē tieši neietilpst, jo ir pastāvējis īpašs Starptautiskais tribunāls par bijušo Dienvidslāviju (International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia) ar kompetences ierobežojumu telpā un arī laikā. Tribunāls darbojās no 1993. gada līdz lietu izskatīšanas pabeigšanai 2017. gadā. Sajaukt šo pasākumu ar līdzīgiem viegli arī tāpēc, ka tiesāšanas adrese bija Hāga.

KARLA DEL PONTE uz ANO krāsu un kontūru fona

Paralēli Āfrikas valstī Ruandā no 1994. līdz 2015. gadam darbojās speciāls tribunāls, kas centās sodīt vainīgos par to, ka huti ciltis bija pamanījušā nogalināt vismaz pusmiljonu vai pat miljonu tutsi cilšu locekļu. Par galveno apsūdzētāju šajā tribunālā izvirzījās no Šveices atsūtītā Karla del Ponte, kura 1999. gadā pārcēlās uz Dienvidslāvijas tribunālu, bet 2012. gadā pievērsās kara noziegumu izmeklēšanai Sīrijā. Izstāšanos no Dienvidslāvijas tribunāla viņa izskaidroja 2008. gadā izdotā grāmatā ar apgalvojumiem, ka tribunālam traucējušas ne tikai Krievija ar Serbiju, bet arī ASV ar tās sabiedrotajiem. Sīrija viņa nonāca līdz pieklājīgā sabiedrībā nepieņemamiem secinājumiem, ka pretiniekus tur indē nevis vai ne tikai Krievijas atbalstītās Sīrijas valdības spēki, bet šīs valdības gāzēji.

Del Pontei noteikti kašķīga daba, bet viņas darbības piebremzēšana negarantē, ka starptautiskās tiesas visi respektēs. Interesanti, ka pilnīga vienprātība attiecībā pret Starptautisko krimināltiesu vieno citos jautājumos tik niknus pretiniekus kā ASV un Krievija, Ķīna un Indija, Izraēla un Irāna. Tām nav pieņemama savas suverenitātes aprobežošana par labu nezin kam. Krievija no parakstītā, bet neratificētā Romas līguma atteicās 2016. gadā, kad tiesa atzina Krimas okupāciju par okupāciju. Bet vēl tālāk tikušas ASV iepriekšējā prezidenta Donalda Trampa laikā, kad 2020. gada 11. jūnijā kas šis valsts ārlietu un aizsardzības ministri, ģenerālprokurors un prezidenta palīgs nacionālās drošības jautājumos kopīgi paziņoja par sankciju ieviešanu pret Starptautisko krimināltiesu, kas “veic izmeklēšanu un tiesas vajāšanu pret amerikāņu karavīriem bez ASV piekrišanas”. Proti, tiesai bija nācis gaismā, ka ASV karavīru izdarības Afganistānā maz atšķiras no talibu un visādu citādu bandītu izdarībām. Par nespēju formāli piekrist šim vispārzinājam faktam un piekārtot tam kādu grēkāzīti ASV saņēma rājienu no Eiropas Savienības.

Tiesa cita, bet vainas tās pašas

SKAISTI UN SOLĪDI - Starptautiskās tiesas ēka Hāgā

ICC ir jāatšķir no International Court of Justice - tāpat ANO un atkal Hāgā novietotās Starptautiskās tiesas, kas pēc būtības raksturojama kā šķīrējtiesa. Ar tās palīdzību valstīm kopš pagājuša gadsimta 40. gadu vidus, kad ANO ar šādu tiesu vispār tika radīta, dažkārt izdevies nokārtot teritoriālus un citus ar īpašumtiesībām saistītus konfliktus, ja valstis tik tiešām vēlējās tos atrisināt. Citos gadījumos tiesa ir izrādījusies strupceļš, no kura ar spēku var izlauzties tas, kam tāds spēks piemīt. Skaidrāk par skaidru to pierāda tagadējais gadījums ar Ukrainu, taču tas neatklāj neko sensacionālu, nepieredzētu un neiedomājamu.

Iepriekš ir bijusi Nikaragvas 1984. gada sūdzība par Amerikas Savienotajām Valstīm, ka tās atbalstījušas bruņotu grupējumu cīņu pret pret Nikaragvas likumīgo valdību. Tiesa lēma par labu Nikaragvai un lika ASV kompensēt Nikaragvai nodarītos zaudējumus, bet ASV tiesu ignorēja.

1999. gadā Dienvidslāvija iesūdzēja Starptautiskajā tiesā 10 NATO dalībvalstis par Dienvidslāvijas bombardēšanu. Šajā gadījumā tiesa parakājās pati savos dokumentos un konstatēja, ka neesot tiesīga neko lemt, jo būtībā sūdzība ir par ASV, kas ratificējušas līgumu par Starptautisko tiesu ar atrunām par atsevišķām tiesas kompetences sadaļām, ka tās pret ASV iespējamas tikai ar ASV piekrišanu katrā konkrētā gadījumā, ko ASV par Dienvidslāviju nav devusi. Rezultātā tiesa pat uz papīra netika Dienvidslāvijā tik tālu, cik tālu tiesa skaitījās tikusi Nikaragvā.

Tagad Krievijai pietiek vārds vārdā atkārtot to pašu, kādreiz teikušas ASV. Ukrainas sūdzība par Krieviju Starptautiskajā tiesā tika iesniegta šā gada 26. februārī un uzklausīta 7. martā. Krievija plašsaziņas līdzekļos paziņoja, ka Ukrainas sūdzība neattiecoties uz tiesas kompetenci, bet Krievija “aiz cieņas pret tiesu” aizsūtīšot tai rakstisku paskaidrojumu, ka “Konvencija par genocīda noziegumu novēršanu un sodīšanu neregulē starpvalstu militāras sadursmes kā tādas” un ka Krievija rīkojas “atbilstoši ANO normām par tiesībām uz pašaizsardzību un nāciju pašnoteikšanos.” 16. martā tiesa lika Krievijai pārtraukt karu Ukrainā, uz ko Krievijas prezidenta preses sekretārs mutiski atbildēja, ka “mēs nevaram ņemt vērā tādu lēmumu. Starptautiskajai tiesai jāievēro pušu piekrišanas jēdziens, bet šeit nekādas piekrišanas nevar būt.”

Kara tālākajā gaitā veiksme uzsmaidīja Ukrainai un tā atguva samērā plašas teritorijas, ko Krievija bija sagrābusi pirmajās nepieteiktā kara dienās, kamēr Ukraina vēl nebija savākusies uz pienācīgu pretošanos. 2. aprīlī LETA ziņoja, ka “Irpiņa, Buča, Hostomeļa un viss Kijivas apgabals atbrīvots no okupantiem”. Pēc pāris dienām ukraiņi paši saprata un visai pasaulei parādīja ne kara, bet kara noziegumu sekas Bučā. LETA citēja Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski: “Es gribu, lai visi Krievijas Federācijas vadītāji redzētu, kā tiek izpildītas jūsu pavēles. Lūk, tādas pavēles. Lūk, tāda izpildīšana. Un solidārā atbildība. Par šīm slepkavībām, par šīm spīdzināšanām, par šīm sprādzienu norautajām rokām, kuras ir uz ielām. Par šaušanu pakausī sasietiem cilvēkiem...”

Tādējādi Krievijas noziegumi Ukrainā pārgāja no Starptautiskās tiesas kompetences Starptautiskās krimināltiesas kompetencē. 13. aprīlī LETA citēja uz Ukrainu un tai skaitā uz Buču atbraukušo tiesas virsprokuroru Karimu Hanu, ka “Ukraina ir nozieguma vieta. Mēs šeit esam, jo mums ir pamats uzskatīt, ka ir pastrādāti tiesas jurisdikcijā esoši noziegumi”; “jāveic neatkarīga, objektīva izmeklēšana”, “lai mēs patiešām varētu nošķirt patiesību no izdomājumiem”.

Šādu pierādījumu vākšana turpinās pilnā sparā, kaut gan pēc būtības jau sen pietika visa kā, lai tiesa atbilstoši atkal iznirušās del Pontes 2. aprīļa ieteikumam izdotu orderi Krievijas prezidenta Vladimira Putna arestam, kaut gan tas grautu tikai viņa prestižu, nevis rīcībspēju. Tiesa tomēr uzskata par pareizāku nogaidīt kara rezultātus un notiesāt zaudētājus.