Karš bez kara noziegumiem nav iespējams

158 gadus eiropieši mēģina sacerēt kara vešanas noteikumus, kam jāpadara karošana par daudz maz paciešamu un drošu nodarbošanos, bet karš tik un tā dod vislielākās iespējas laupīt, izvarot un nogalināt pēc sirds patikas.
©https://www.amnesty.org/en/latest/news/2016/07/torture-and-secret-detention-on-both-sides-of-the-conflict-line-in-ukraine/

Kara vešanas noteikumu izstrādi un publiskošanu 19. gadsimtā var izskaidrot ar to, ka karojošo valstu armijās uz mūžu nolīgtus, tai skaitā spaidu kārtā iesaistītus profesionāļus pakāpeniski nomainīja uz konkrēto karu mobilizētas ļaužu masas. Tās pārnesa uz armijām sava laika manieres, ieskaitot prasības pēc sociālajām garantijām, kādas miera laika dzīvē visuzskatāmāk parāda pensiju sistēmas rašanās un izplatīšanās. To vajadzēja attiecināt arī uz karos mobilizētajiem, kuru skaita pieaudzēšana izjauca veco kārtību, kas deva iespēju karavīriem miera laikā iztikt no tā, ko viņi kara laikā salaupījuši. Jo īpaši bija jārūpējas par kara invalīdiem. Tomēr kara specifika prasīja tieši kauju laukiem piemērotas garantijas, kas tika tapinātas kopš 19. gadsimta vidus.

150 gadi pagājuši, bet laiks stāvējis uz vietas

Arhīvs

“Pēterburgas Avīzes” 1864. gada 30. jūlijā informēja, ka “Schweizas valdīšana uzaicināja visas citas valstis vienā pienākšanā, kur taptu nospriests par to, kā jo derīgāki un labāki varētu gādāt par karā ievainotu ļaužu kopšanu un ārstēšanu. Daudzas valdīšanas arī labprāt pieņēmušas šo uzaicināšanu, kas rūpējas karavīru sūru likteni atvieglināt. Pirmā sanākšana sēdēšanai nospriesta uz 27. jūliju Genfas pilsētā,” t.i., Ženēvā, kas senākos laikos latviešu valodā tika saukta savādāk nekā tagad. Tālāk gan latviešu presē neizdevās atrast apstiprinājumu par šis “sēdēšanas” rezultātu - par 1864. gada 22. augustā 16 Eiropas valstu parakstīto pirmo Ženēvas konvenciju par karojošo armiju karavīru un ievainoto stāvokļa uzlabošanu (attēlā). Šo dokumentu elektroniski eksponējis Šveices federālais arhīvs, bet Sarkanais krusts atgādina par tām 57 joprojām esošām un arī par vairs neesošam valstīm, kuras laika gaitā šo dokumentu parakstījušas.

Tas tāpēc, ka Ženēvas 1864. gada konvencija padarīja Sarkano krustu par uzrādāmu ar lielo burtu ne tikai kā zīmi par ievainotajiem kauju laukā, kurus karojošas puses apņēmās neiznīcināt, bet arī kā organizāciju, kas gādās par konvencijas ievērošanu. Tagadējās Latvijas vārdā Ženēvas konvencijai pievienojās Krievijas impērija, kas Sarkanā krusta sarakstā figurē ar disonansi starp tagadējo nosaukumu un vēsturisko datumu: “Russian Federation 10.05.1867”.

Ženēvas 1864. gada konvencijas atspoguļojuma meklējumi attiecīgā laika latviešu presē deva maz atradumu, ka starpvalstu attiecības nav mainījušās nemaz.

Meklējot 1864. gada rudens ziņas ar piesaisti Šveicei, acīs krīt tāda frāze “Mājas Viesa” 31. augusta numurā, ka “kādus 2200 Poļu bēgļus būšot uz Schweizu zemi vest”. Savukārt tobrīd slēgto konvenciju sakarā Ženēvas konvenciju izkonkurējusi “Pēterburgas Avīžu” 17. septembrī uzrādītā aktualitāte, ka “tā tagad jo vairāk vērā liekamā politikas ziņa ir tā konvencija jeb nolīgšana starp Francūžu un Itāliešu valdīšanām Romas dēļ”. Ap to pašu laiku 27. augustā avīze ziņoja , ka “ar Vīnes konferenci iet lēmām uz priekšu”, jau 3. septembrī novedot līdz secinājumam, ka “lai gan šovasar izplatījās uzskats, ka varētu Dāņu dēļ lielāki kari Eiropā izcelties, taču nu varam droši būt, ka tas vis vairs nenotiks”. Karš dāņu dēļ norādīts tādā nozīmē, ka Prūsija un Austrija bija uzbrukušas Dānijai, par to izpelnoties pārmetumus no Anglijas un Krievijas. Sākās sarunas par mieru, ar kurām Prūsija legalizēja apmēram 40% Dānijas teritorijas un iedzīvotāju sagrābšanu.

Šajā vietā iederas vēsturiska uzziņa, ka agresorvalsts Prūsijas apmierināšana ar Dānijas teritoriju cerētā miera vietā nosprauda kursu uz nākamajiem kariem. Jau 1866. gadā Prūsija uzklupa tās nupat vēl sabiedrotajai Austrijai un to sagrāva. Austrijai nācās glābties ar rekonstrukciju Austroungārijas veidolā, kas nozīmēja valsts varas un interešu pārorientēšanu uz austrumiem, uz dienvidiem un uz nevāciem, ļaujot Prūsijai dominēt pār visām citām vācu valstīm un drīz vien tās aprīt. Tādējādi nostiprinājusies Prūsija 1870./71. gadā sakāva nupat vēl uz Prūsijas un Austrijas kara rēķina iedzīvoties iecerējušo Franciju, noformējot naidu starp frančiem un vāciešiem simts un varbūt pat vairāk gadus uz priekšu. “Francija vēl arvien vairāk bīstas no Vācijas nekā no krievu komunisma,” apliecināja latviešu literāts Edgars Ardenss (Gulbis, 1887-1976) latviešu trimdas avīzes “Latvija Amerikā” 1956. gada 7. marta numurā. Varbūt šis atzinums novecojis tikai tādā nozīmē, ka komunisma vietā tagad jāieraksta Francijas prezidenta Makrona ikdienas sarunbiedra, Krievijas diktatora Putina uzvārds.

19. gadsimta otrā puses kari apliecināja Ženēvas konvencijas aktualitāti un mudināja turpināt darbu pie tās paplašināšanas par kariem uz ūdeņiem. Šāds papildinājums konvencijai tika izveidots 1868. gadā, taču valstīm nebija vēlēšanās to parakstīt.

Latviešu publicisti spējuši paredzēt nākotni

Pirmā pasaules kara, t.i., liela kara, nevis tā vēlāk izvēlētā nosaukuma gaidas izpaudās intensīvos mēģinājumos Ženēva konvenciju uzlabot, padarīt tās izpildi obligātāku, pārskatāmāku utt. Otrā Ženēvas konvencijas versija datēta ar 1906. gadu. Paralēli attīstījās vēl cita konvencija, kas pazīstama ar Hāgas vārdu. Tajā uzsvars tika likts uz apiešanos ar kara gūstekņiem. Šāda konvencija izstrādāta 1899. gadā un pārstrādāta 1907. gadā. Tomēr reālais karš kārtējo reizi apliecināja, ka konvenciju neievērošana ir ērtāka un un lētāka, vilinošāka un izdevīgāka par to ievērošanu. Bija piepildījies ļaunākais, kas saistībā ar 1899. gada Hāgas konvencijas pieteikumu zem virsraksta “Miera labā” tika apcerēts latviešu valodā “Mājas Viesa literārā Pielikuma” 1899. gada 19. maija numurā:

VISA LAPPUSE “Mājas Literārā Pielikuma” 1899. gada 19. maija numurā atdota attēlam, kurā redzama “pils Hāgā, kur notura miera konferenci” / Arhīvs

- Viņa Majestātes Ķeizara Nikolaja II dzimšanas dienā 6. (18 ) maijā atklāja Hagā (Holandē) miera konferenci. Savādas jūtas pārņem sidri, jūtas, kur mainās cerības ar bailēm, līgsmība ar žēlabām: rodas jautājumi, vai tas viss labi izdosies, vai tiešam cilvēcei ausīs jauns, laimīgāks, priecīgāks laikmets, jeb vai viss paliks pa vecam? Nē, nē, dievišķā cerība neļauj neļauj un neļauj sevi nospiest, vienmēr un nenogurstoši tā iezogas to radījumu sirdīs, kuri radīti pēc “Dieva ģīmja”. Lai plēšas zvēri, bet kāpēc gan mums, cilvēkiem, radījumiem, kuriem kuriem “Dievs savu dvašu iepūtis”, vienam ar otru jāķildojas un jāplēšas!? - Un tomēr - runājot atkal bībeles vārdiem - “cilvēka domas ir ļaunas kopš mazām dienām”. Krievu lielākais laikraksts “Nowoje Wremja" saka kādā no saviem pēdējiem numuriem: “Vajag iznīcināt ļaunumu cilvēku sirdīs! Un tagadējas cilvēces piederīgo sirdīs šī ļaunuma nav mazāk, nekā senlaiku mežoņu starpā: ja cilvēka skatiens vien varētu otru nonāvēt, tad pasaule drīz taptu tukša no ļaudīm.

Arhīvs

Šādas priekšnojautas par ļaunāko mudināja aizvien no jauna mēģināt ierobežot šo ļaunumu ar konvenciju vairošanu un to tekstu grozīšanu. 1864. gada Ženēvas konvencija ar tās 1906. gada uzlabojumiem tika nomainīta ar Ženēvas konvencijas trešo, 1929. gada versiju. Lielākā atšķirība no iepriekšējās versijas bija tās paplašinājums attiecībā uz kara gūstekņiem, par ko “Latvijas Kareivis” 1929. gada 16. augustā iepriecināja savus lasītājus zem virsraksta “Kā nākotnē apiesies ar gūstekņiem” (attēlā).

Šis paplašinājums bija jāsaprot nevis kā Hāgas konvenciju nomainīšana, bet papildināšana pēc principa, ka dubults neplīst. Īstenībā tomēr dubultojās pasaules mēroga kari, nevis tajos ievainoto, kara gūstekņu un vēl citu konvencijās pieminēto cilvēku grupu drošība. Tieši pretēji, dubultojās, bet ticamāk, ka daudzkāršojās kara noziegumu apmērs par spīti tam, ka nepilnu gadsimtu ilgā konvenciju darināšana bija iezīmējusi robežas starp karu un kara noziegumiem. Tik un tā visas karojošas puses kāpa šīm robežām pāri, lai gan nevar teikt, ka visi aizgāja noziedzībā vienādi tālu jeb dziļi.

Otrais pasaules karš diemžēl otro reizi praktiski apliecināja to, par ko arī latviešu valodā cilvēki tika brīdināti, ka Ženēvas konvencijas 1929. gada versiju piemeklēs iepriekšējo versiju liktenis. Šajā reizē atšķirsim žurnāla “Dzelzceļnieks” 1929. gada 15. septembra numuru ar rakstu “Ko likt kara vietā?”:

Arhīvs

- Tagad karš ir pasludināts “ārpus likuma”, bet vai to var attiecināt uz katru karu? Kas gan uzņemsies uz sevis morālisko atbildību par tāda kara aizliegšanu, ko tauta spiesta sākt, lai aizsargātos pret uzbrucēju, pret viņas, brīvības apdraudēju? Kā atsevišķam indivīdam ir tiesība lietot visus līdzekļus, ja viņa dzīvība apdraudēta, tāpat tas ir arī pie veselām tautām, kam jāaizstāv sava valstiskā un nacionālā patstāvība. Tā tad aizsargāšanās karu nekādi pakti un miera konvencijas nevar aizliegt. Bet kas izšķirs, kad būs darīšana ar aizstāvēšanās karu, kad ar uzbrukšanas, kas izšķirs, kura puse skaitāma par līguma lauzēju un tāpēc sodāmā? Lūk, te sākas jaunas grūtības un Žeņevas atbruņošanas priekškonference ir vairākās sesijās no vietas spriedusi par šo jautājumu un vēl līdz šim nav atradusi apmierinošu atbildi. Bet, no otras puses, arī aizsargāšanās karš ir karš un kā tāds tikpat netikumisks un cilvēka pratām pretīm runājošs, kā kura katra mežonīga izrēķināšanās. (...) Tā iznāk, ka aizsargāšanas karu nevaram aizliegt, bet arī atļaut to nevaram. Te mēs redzam, cik sarežģīta un tāpēc ārkārtīgi grūti atrisināma ir pasaules atbruņošanās un miera nodibināšanas problēma. Jo tā pēc savas dziļākās būtības ir pasaules pārradīšanas problēma. Jāizveido pavisam jaunas tautu un valstu kopdzīves formas. (...) ...savienojoties valstīm vienā lielā saimnieciskā un polītiskā organismā. Runājot par Eiropu, tas būtu Eiropas Savienotās valstis.

Šeit piemeklēta liecība par to, cik viegli pasludināt uzbrukumu par aizstāvēšanos un cik grūti atšķirt uzbrukumu no aizstāvēšanās, tiklīdz pēc šāda nošķīruma radās vajadzība. Proti, radās vajadzība mobilizējamajiem iestāstīt, ka viņi karo nevis karošanas un laupīšanas, bet viscēlāko mērķu dēļ. Tradicionālajā sabiedrībās kari bija integrēti varbūt kā karavīru kārta, kuras piederīgajiem karš bija tikpat pašsaprotams darbs kā citiem citi darbi, varbūt kā katrai lauksaimniecības darbu sezonai vajadzīgs lauku robežu pārmērīšanas rituāls, varbūt vēl kā savādāk, bet bez tagadējās liekulības, ka nekādu karu vispār nebūs, bet dažkārt tomēr būs, ja ļoti vajag.

Dieva vietu ieņem Dators

Labi, ir tagad Eiropas Savienība, bet ir arī skaidrība, ka “pavisam jaunas tautu un valstu kopdzīves formas” nevar radīt ar juridiskiem aktiem. Piemēram, nevar izbeigt tagadējo Krievijas uzbrukumu Ukrainai, pasludinot Krieviju un Ukrainu pat ES dalībvalstīm. Savukārt ES tik tiešām izveidotās “kopdzīves formas” draud bankrotēt šā vārda burtiskajā nozīmē. Tātad ES dalībvalstis to fizisko un juridisko iemītnieku personās nākamajā ziemā var nespēt samaksāt rēķinus par energoresursiem par spīti tam, ka ES pamatā lieto pašas drukātos eiro un tie skaitās konvertējama valūta. Daudz garāks stāsts būtu par ES cilvēkkapitāla iznīcināšanu un morālo bankrotu.

Ģeogrāfiskie un vēsturiskie, demogrāfiskie un ekoloģiskie šķēršļi neļauj aptvert pasauli ar ES parauga veidojumiem un lika no jauna darbināt konvenciju ražošanu atkal ar apņemšanos padarīt to jēdzīgāku uz Otrā pasaules kara pieredzes pamata. Notika konvenciju kodifikācija 1949. gada Ženēvas konvencijā ar četrām atsevišķām sadaļām par 1) karā ievainotajiem. 2) jūras karā cietušajiem, 3) kara gūstekņiem un 4) civiliedzīvotājiem, kuri iepriekšējās konvencijās jau bija pieminēti garāmejot.

Protams, arī pēc 1949. gada konvenciju papildināšanas konveijers apstāties nevarēja gan reālo, faktisko, būtisko, gan tīri birokrātisko apsvērumu dēļ. 1949. gada Ženēvas konvencijas papildinājumi tika laisti klajā 1977. un 2005. gadā. Konvenciju precizētāji dzenas pakaļ realitātei, kas mainās straujāk, nekā aizvien lielākais pasaulē atzītais valstu daudzums spēj par kaut ko vienoties. Ženēvas konvencijas 1949. gada laidiena kritiķi norāda, ka konvencija neattiecas uz realitāti, kurā karus starp valstīm nomaina iekšējie kari starp pilsoņiem (šķirām, ciltīm, bandām, reliģijām...) un kari kļūst aizvien asimetriskāki.

Ar katru brīdi pieaug cilvēku iespējas pārlikt savu atbildību uz mākslīgo intelektu un tālāk uz nepārskatāmu ļaužu daudzumu, kas šādu intelektu radījis un iedarbinājis. Tā tas sākās jau Aukstajā karā, kura jēga bija balansēšana uz atomkara robežas. Pēc tam nāca gaismā gadījumi, kuros pretgaisa aizsardzības sistēmas cēlušas trauksmi par pretinieka atomraķešu tuvošanos, uz ko atbildes trieciens tomēr netika dots. Vienmēr atradušies cilvēki, kuri pretējās puses cilvēku saprātam noticēja vairāk, nekā signāliem no radariem, kuros pretinieka raķetes, kā tas vēlāk izrādījās, sajauktas ar mākoņiem, putniem u.tml.

Tagad cilvēki tiek aizvien vairāk nošķirti no galīgā lēmuma par to, kam raķete vai vadāma aviobumba uzgāzīsies. Jā, cilvēki novietoja raķeti starta pozīcijā, bet tālāk mākslīgais zemes pavadonis atpazina mērķi - pretinieka karaspēku (kuģi, kolonnu, slēpni...) un izlēma, kurā brīdī raķetei jāstartē, lai mērķī nonāktu. Kurš tad vainīgs, ja tāda raķete trāpīja dzīvojamā mājā vai civiliedzīvotāju patvertnē? Varbūt tā bija pretgaisa aizsardzības sistēma, kas novirzīja raķeti no militārā mērķa uz savas puses civiliedzīvotājiem.

Pēc nākamajiem soļiem šajā pašā virzienā valstu vadītāji paziņos, ka dators viņu vietā devis rīkojumu uzbrukt citai valstij. Visi karavīri staigās pa okupētu un dažkārt arī par savas valsts teritoriju ar personālajiem datoriem, t.i., ar tādām aplikācijām viņiem jau esošajos mobilajos telefonos, pēc kuru komandām nogalināt, aplaupīt vai izvarot jebkuru pa rokai pagadījušos cilvēku.