Kas nevarēja sagaidīt Jāņus, tie gāja uz prieka namiem

Latvieši Jāņus tagad svin kulturāli – nevis Jāņos patiešām paveic ikdienā aizliegtus dzimumaktus, bet apmainās ar mājieniem, ka varbūt kādreiz kaut kad vajadzētu kaut ko tādu, ko senči darījuši. Tai skaitā apmeklējuši netiklības, publiskos vai prieka namus un pat veselu kvartālu ar šādām iestādēm Lielajā Grāvju ielā Rīgā.
©Depositphotos.com

Jāņi un publiskie nami ir divi dažādi, dažkārt konkurējoši paņēmieni to seksuālo dziņu daudzuma izlādēšanai, kādu nebija iespējams realizēt ar dzimumaktiem, kuru grafiks pakārtots pēcnācēju radīšanai ar mērķi saglabāt vai pārdalīt varu un mantu kopienā vai starp kopienām. Jāņu gadījumā šī izlāde tika piesaistīta noteiktam laikam jeb brīdim zemkopībai vai lopkopībai pakārtotā lauksaimniecības darbu ciklā, bet publiskajos namos - noteiktai vietai ar valsts piešķirtu adresi.

Dzīvot kļuva vieglāk un jautrāk

Valsts uznāciens seksuālās dzīves regulēšanai tagadējās Latvijas teritorijā datējams nevis ar publisko namu, bet ar “Dievam tīkamu iestāžu” celtniecību kopš 1820. gada par Aleksandra Augstumiem toreiz un vēl ilgi pēc tam nosauktā vietā pie Rīgas, tagad Rīgas teritorijā. Tur, tātad, tika savākti cilvēki, kurus uzskatīja par nelabojamiem noziedzniekiem un/vai nedziedināmiem slimniekiem. Tādējādi valsts kopā ar valdošo reliģiju pārkvalificējās no tīri aizliedzošas institūcijas kārtības uzturēšanai ar seksuālo dziņu apspiešanas metodēm uz šo dziņu realizācijas atļaušanu. Šīm dziņām uzlikto žņaugu noņemšana šajā reizē notika pastarpināti, uzņemoties gādību par neatļautu seksuālo attiecību veicējiem kā noziedzniekiem vai kā seksuāli transmisīvo slimību upuriem. Ja tāds drošības spilventiņš sabiedrībai pasniegts, tad dzīvot kļuva vieglāk, dzīvot kļuva jautrāk.

Par nākamo pieturas punktu seksuālo attiecību regulēšanai jauno laiku stilā nosaucama Rīgas “ārstu un policijas komiteja”, kuras nodibināšana datēta ar 1861. gada 28. jūniju. Par to 1914. gada 25. jūnijā atgādināja avīze “Jaunākās Ziņas” ar atskatu uz to, kā mazliet vairāk neka pusgadsimta laikā komiteja izdevusi “noteikumus priekš sievietēm, kas atrodas zem ārstu un policijas komitejas uzraudzības”. Tātad par prostitūtām - par viņu uzskaiti, atļautajām darbošanās vietām un veselības pārbaudēm. Par tobrīd aktuālo situāciju vēstīts, ka “tagad Rīgā rēķina ap 15 atklātu netiklības namu un vairāk par 2000 reģistrētu ielas meitu. Bet šie oficiālie skaitļi daudz par maziem, lai spētu izteikt dzīves tiešamību.”

1914. gadā sabiedrība jau bija nonākusi līdz tādai liekulībai, kas nav savietojama ar “atklātu netiklību”. Proti, tūlīt pēc atzinuma, ka uzskaitītā netiklība nav visa netiklība, “Jaunākās Ziņas” metās aicinājumos šo atklātību likvidēt: “Netiklības nami var tikt slēgti administratīvā kārtā, ko pierāda kāds Pēterburgas gubernatora cirkulārs. To pašu mēs redzējām Rīgas jūrmalā: dažus gadus atpakaļ atklāti pastāvēja 2 netiklības nami, kas tagad ir slēgti. Tas skaidri pierādīja, ka noliegt atklātu tirgošanos ar “cilvēka miesu” ir ļoti viegli iespējams.” Jā, bet kā ar slepenu tirgošanos ar to pašu? Vai aizliegšana nozīmē to pašu, ko izbeigšana? Žurnālisti lika manīt, ka viņi nav tik naivi, lai tā domātu, bet tas viņus netraucēja aicināt uz visa labā un skaistā ieviešanu likumos un vispār vārdos.

Politnekorekts apgalvojums, ka publiski nami kalpojot tautai

Brīdis pirms Pirmā pasaules kara izdaiļojams arī ar diskusiju, ko izraisīja Ivandes Kaijas (1876-1942) romāns “Iedzimtais grēks” (1913). Šajā gadījumā palūkosimies uz tikai vienu, bet maksimāli asi formulētu uzbrukumu romānam un tā autorei, ko esot veicis latviešu literāts, mācītājs un vēlāk arī politiķis Andrievs Niedra (1871-1942). Ticēsim uzziņu un komentāru autoriem, ka tas bijis viņš, ko nav uzskatījusi par vajadzīgu uzrādīt avīze “Dzimtenes Vēstnesis”, kur rakstu sērija “Iedzimtā grēka pamati” publicēta 7 laidienos no 1913. gada 28. septembra līdz 10. decembrim. Par romāna sižetu un mākslinieciskā izteiksmes līdzekļiem recenzents neraksta praktiski neko. Viņš atsaucas tikai uz to, ka romāna jēga ir sludināt prostitūcijas mazināšanu un galu galā iznīdēšanu ar sieviešu un arī vīriešu stāšanos laulībās piespiedu brīvprātīgi un tūlīt pēc likumā atļautā laulību vecuma sasniegšanas. Apliecinājis, ka viņš prostitūciju un publisko namus nosoda ne mazāk kā romāna autore, recenzents atrada iemeslus to saglabāšanai praktiski uz mūžīgiem laikiem. 9. novembra atzinumam, ka “prieku mājas ir sievietības netīrumu bedres: turp saplūst sieviešu izvirtušais atkritums” sekoja 23. novembra skaidrojums, kāpēc tās tomēr nāk par labu tautai:

Arhīvs

- Ja nu pieņemam, ka prostitūcijai nododas visvairāk tādas sievietes, kuru nervi ir jau maitāti, tad izceļas jautājums: kur šīs sievietes paliktu, ja prostitūcijas namu nebūtu? Ivande Kaija domā, ka viņas būtu glābtas, ja agri apprecētos. Varbūt, ka pie dažām retām tā tas arī notiktu. Bet viņu vairums tomēr vestu netikumīgu dzīvi. Ja arī neiestātos prieka namos (jo viņu uzturu gādātu vīrs), tad tomēr viņas būtu viegli pieejamas daudziem un tam līdzi arī lipīgām slimībām. Un tad par visām lietām: ar kādu tiesību lai mēs nosodām izvirtušu sieviešu bērnus uz iedzimtu izvirtību? Ja Ivande Kaija pazīst rases uzlabošanas pamata sajēgumus un ja viņa spēj loģiski domāt, tad viņai būs jāatzīst, ka izvirtusi sieviete neder par māti. Nostādīsim jautājumu tā: kur izvirtusi sieviete nodara vairāk ļauna: vai kā sieva un māte, vai kā prostitūta? Lai cik šausmīga ir prostituētās dzīve, viens labums tomēr vēl ir visā šai postā; viņai nav bērnu, viņas izvirtība izmirst līdz ar viņu. (...) Un tādu tipu netrūks starp vīriešiem nekad. Viņi ir seksuāli izvirtuļi. Vai arī Ivande Kaija beigās nepiekritīs, ka priekš rases uzlabošanas būtu labāk, ja šādi izvirtuši vīrieši nekad nedotos laulībā un neradītu bērnus? Kas nevar iztikt bez prostituētas, tas lai iztiek bez sievas. Un arī viņa izvirtība izbeigsies līdz ar viņu.

Autors nenonāk līdz jautājumam, kā savienot izvirtuļu neizmiršanu ar prostitūcijas dēvēšanu par senāko profesiju. Ja no cilvēces vēstures viedokļa daudz maz pārskatāmo gadu tūkstošu laikā tas nav noticis, tad nav arī iemeslu gaidīt, ka tagad nu gan tas notiks. Prieka mājām būs jāpaliek kā līdzeklim pret izvirtuļu vairošanos, kuras mehānismu neatklāj tik skaidri, lai garantētu rases uzlabošanu līdz pakāpei, kurā nekādu izvirtuļu vairs nav.

Pasaules karš sagrauj visu pēc kārtas

Pirmskara teoretizēšanu un moralizēšanu drīz vien nomainīja Pirmais pasaules karš. Pretēji izplatītai uztveres kļūdai, kara pirmais, 1914. gads Latviju skāra tikai netieši, lai gan smagi. Proti, cara valdība sūtīja kaujās uz Austrumprūsiju tagadējās Latvijas teritorijā mobilizētos vīriešu, kuri tur tika apkauti tādā skaitā, kas pārsniedz vēlākos zaudējumus daudz labāk zināmajos latviešu strēlnieku pulkos. Proti, kara pirmajos mēnešos visas karā iesaistītās armijas metās uz priekšu pēc iepriekšējo karu stereotipiem, nedomājot par to, kāda lielgabalu, ložmetēju u.c. ugunsrīku jauda attīstīta kaut vai tikai pēdējos pirmskara gados, kurus piepildīja drudžaina bruņošanās. Tikai ap 1914. gada beigām visas puses nāca pie sajēgas, ka karošanās taktika jāmaina ar ierakšanās metodi. Uz 1915. gada pavasari Vācija tomēr bija spējīga veikt vēl vienu izrāvienu, kas Latviju sasniedza 1915. gada maijā un beidzās ar frontes nostabilizēšanu gar Daugavu septembrī.

Līdz ar Rīgas kļūšanu par piefrontes pilsētu Rīgas policejmeistars (priekšnieks) 1915. gada 8. septembrī pasludināja visus Rīgas publiskos namus par slēgtiem un izsniedza naudu to darbiniecēm izceļošanai uz Iekškrieviju kaut līdz Irkutskai. Doma bija pasargāt armijas kaujasspējas no seksuāli transmisīvajām slimībām. Publiski nami tika pieņemti par to izplatīšanas avotiem pretēji haotiskajām dzimumattiecībām, kādām ceļu pavēra karš. Viena no kara gaitas līnijām taču ir tāda, kādu tagad mēģina imitēt TV šovi ar nosaukumu “sievu maiņa”; tikpat labi tā bija arī vīru maiņa. Tātad vīrieši tiek atrauti no ģimenēm uz aizsūtītu kaut uz otru pasaules malu un vienkārši nāvē, bet vietā tiek atsūtīti citi vīrieši, kas atrauti citām ģimenēm. Tad lai sievietes un vīrieši stājas dzimumattiecībās. Ciktāl viņi iepriekš bijuši tikli un tāpēc no seksuāli transmisīvajām slimībām brīvi, tiktāl šīs slimības tādu attiecību gadījumā neizplatītos. Prakse tik gaišas cerības neapstiprināja.

Kara gaita neapstiprināja gandrīz neko no iepriekš plānotā nevienā karojošajā pusē. Krievijas cars tika padzīts no troņa 1917. gada 2. martā, bet Rīgas policejmeistars - 6. martā. Līdz ar viņu pazuda prostitūcijas aizliegumi. Seksuālo attiecību brīvlaišanu tomēr ilgstoši uzturēt izrādījās neiespējami. Tā paša gada septembrī Rīgā uzradās vācieši ar Tikumības policiju, bet 1919. gada sākumā boļševiki ar šķirisko apziņu. Latvijas Pagaidu valdība varu Rīgā atguva 1919. gada vasarā. Jūlijā šīs valdības vārdā tika izvirzīta prasība prostitūtām divreiz nedēļā atrādīties ārstam, lai tas konstatētu venerisko slimību neesamību vai - ak, vai! - esamību. 1921. gada oktobrī šis prasības tika detalizētas “Pagaidu noteikumos par venerisko slimību apkarošanu”, kuri palika spēkā līdz Latvijas Republikas 1940. gada okupācijai. Latvija kļuva par teritoriju Padomju Savienībā, par kuru palicis teiciens - kaut vai joks, ka seksa šajā valstī nebija. Īstenībā bija gan sekss, gan ar to saistītas slimības, bet to visu pārformulēja ar citiem vārdiem.

Gods Grāvju ielai, kāds tai pienākas

Pāreja no pasaules, pilsoņu un Latvijas neatkarības kara uz mieru prasīja savu pārejas periodu, kas īpatnējs ar savu ierobežotību gan laikā, gan telpā. No 1914. gadā uzrādītā publisko namu skaita savu darbību atjaunot spēja tikai seši, visi vienā Lielajā Grāvja ielā. Ar to netiek nodarīts pāri ne ar intīmpakalpojumiem izslavētajai Marijas ielai, ne Kaļķu ielai toreizējā Iekšrīgā. Jā, tika piedāvāti šādi pakalpojumi uz šīm un vēl citām ielām un citās vietām, taču Lielajai Grāvja vai vienkārši Grāvja ielai jāatdod gods, kā to dzejnieka vārdiem darījis Aleksandrs Čaks (1901-1950):

- Kad apkārt dzīve verd, tā guļ kā nosprāgusi,

Tik reti pazib tur kāds gājējs aizdomīgs

Vai mēslos rušinās kāds gailis vientulīgs

Un aizslīd kaķenes gar sētas stūri klusi.

Bet, tiklīdz tumsu nakts pār zemi izklājusi,

No dzīves atmodas tur katris kļūs vai līks.

Tā alkst pēc izdzīves kā viesuls mežonīgs,

Tā bļauj un uzbāžas kā sieva piedzērusi.

Caur šķidriem aizkariem redz gaišas lampas spīdam...

Arhīvs

To pašu, ar 21. gadsimta zinātnes vārdiem pateikusi Ineta Lipša 2014. gadā izdotajā grāmatā “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939“:

- Atklātie nami iekļāvās 20. gadu izklaides kultūrā, īpaši 20. gadu sākumā, kad tos galvenokārt apmeklēja karavīri, liecinot par sava veida “iziešanu no kara. Šis process bija vērojams publiskajā telpā, jo atklāto namu apmeklētāji to apkārtnē kāvās un ārdījās vai tik skaļi demolēja telpas, ka to nevarēja nedzirdēt līdzās esošo namu iedzīvotāji, kas savukārt, īpaši aktīvi no 1922. gada centās panākt, lai atklātos namus aizliegtu un tādējādi nodibinātu kārtību viņu dzīves telpā.

Arhīvs

Iepriekš ar uzsvaru uz faktoloģiju, nevis uz to konceptualizāciju I. Lipša bija aprakstījusi Grāvju ielu 2002. gadā grāmatā “Rīga bohēmas varā”. Sava nodaļa Grāvju ielai tikusi Vitas Zelčas un Vinetas Sprungaines 2005. gadā izdotajā grāmatā “Marginālās, jeb 1376. fonds”; ar to domāts fonds arhīvā, kur 1920.-1940. gada policijas dokumentos aprakstīts, kā prostitūtu ķertas, par ko sodītas un kā viņām izdevies pārvkalificēties no prostitūtām par sievām.

Arhīvs

Jau minētais 1922. gads izceļas ar to, ka Grāvju ielas apkārtnes iedzīvotāji savākuši 1080 parakstus par publisko namu aizliegšanu vispār vai vismaz viņu dzīves vietā. Prostitūtas likušas pretī lūgumus neatņemt viņām iztikas līdzekļus. Tie izteikti gan caur presi, gan Iekšlietu ministrijas amatpersonām, pie kurām bijusi prostitūtu delegācija. Kā jau to varēja gaidīt, vispirms pašvaldība un galu galā arī valsts lēma par labu iedzīvotāju vairākumam: “Oficiāli atklātie nami mūsu valsti beidza pastāvēt 1926. gada 31. decembrī. Tātad formāli 1927. gadu Latvija sagaidīja brīva no atklātajiem namiem, taču prostitūtas tāpēc no Rīgas nepazuda,” skaidroja I. Lipša grātā “Rīga bohēmas varā”. Grāvju iela tika atsvabināta no savas sliktās slavas, pārsaucot to par Valguma ielu.

Tikumības sargi nenosargāja paši sevi

Vadoties no I. Lipšas savāktajiem datiem, legālo strādājošo prostitūtu skaits Latvijas Republikā laikā starp pasaules kariem bijis visai stabils:

Prostitūcija palika par nevis namos, bet dzīvokļos sniedzamu pakalpojumu, kura sniegšana turpinājās cauri vajāšanu un pieļāvības periodiem. Pēc Kārļa Ulmaņa izdarītā valsts apvērsuma “ne tikai publiskā telpa, bet arī privātās telpas tika iztīrītas”, par nelabojamām atzītas prostitūtas ievietojot Valmieras darba namā.

Arhīvs

Ak, cik tuvu bija Latvija prostitūcijas likvidēšanai vismaz pēc atskaitēm, bet nelaime tikai tā, ka valsts sabruka ātrāk, nekā spēja nodrošināt uzvaru tikumībai. 1940. gada 30. janvārī tika nodibināta Rīgas pilsētas tikumības aizsardzības komisija, kas uz savu pirmo sēdi sanākusi 11. jūnijā. Nākamajā dienā izplatītais paziņojums presei gan attiecas uz tālākām birokrātiskām procedūrām kā “aizsardzības komisija iecēla īpašu komisiju” (attēlā), nevis uz nevis uz reālu, pārbaudāmu un drīzu rezultātu sasniegšanu. Daudz enerģiskāku rīcību demonstrēt spēja uz padomju tankiem pārnestā vai pat tieša nozīmē Latvijā iebraukušie jaunveidojamās Latvijas PSR funkcionāri. Prostitūcija kopā ar bezdarbu Latvijā esot likvidēta 1940. gada augustā.