Ukraiņiem Latvijā kājas jālieto aiziešanai, nevis stāvēšanai

Ir pamats popularizēt Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieces Lindas Ozolas domu graudu, ka Latvijas valdības lēmumi nemudinot bēgļus no Ukrainas domāt par “nostāšanos uz kājām”, kā iespējams apzīmēt stabila darba vai vispār darba meklēšanu Latvijā.
DARBA BIRŽA, ko reizi divās nedēļās organizē Rīgas atbalsta centrsUkrainas iedzīvotājiem ©Arnis Kluinis

Krišjāņa Kariņa valdība padara Latviju par tādu pašu caurbraucamo sētu bēgļiem no Ukrainas, kāda bija Latvija iepriekšējai publiski zināmajai bēgļu porcijai no Sīrijas un dažām Āfrikas valstīm. Tādējādi tagadējā valdošā koalīcija mēģina atkārtot vienu vai labāk divus iepriekšējās valdošās koalīcijas trikus pirms 13. Saeimas vēlēšanām, kurās šiem trikiem tiešām bija liela nozīme, lai vecā valdošā koalīcija pamatā saglabātu varu kā tagadējā valdoša koalīcija.

Kā zināms, 12. Saeimas laikā Laimdotas Straujumas valdība it kā piekāpās Eiropas Savienības pārvaldes iestāžu prasībai uzņemt Latvijā kaut nepilnu tūkstoti bēgļu, kam bija izdevies tikt pāri ES dalībvalstu dienvidu robežām. Eiropas Komisija apņēmās maksāt Latvijai naudu par bēgļu izmitināšanu. Interneta dzīlēs joprojām peld ar 2015. gada 2. decembrī datēti valdības noteikumi “Rīcības plāns personu, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārvietošanai un uzņemšanai Latvijā” ar pielikumu - ar tāmi 9,7 miljonu eiro apmērā par bēgļu uzņemšanu (attēlā).

Ekrānšāviņš

Šī nauda tika saņemta un apgūta tādā veidā, lai pirms 13. Saeimas vēlēšanām koalīcijas partija varētu atskaitīties, kā neviena “melnā” (ne burtiskā nozīmē, jo sīrieši var izskatīties baltāki par vienu otru Latvijas pamatiedzīvotāju) Latvijā nav. Latvijas sabiedrība šādam rezultātam uzgavilēja un ļāva vecajai koalīcijai pārmantot varu par spīti tam, cik milzīgs protesta balsu skaits tika atdots vairākām partijām, kuras līdz 13. Saeimai veidoja ārpusparlamenta opozīciju.

Līdzās galvenajam trikam ar bēgļu izdzīšanu no Latvijas tika izpildīts triks ar ES naudas savākšanu un sadalīšanu. Jau minēto valdības noteikumu pielikumā ir tāme, atbilstoši kurai Latvijas robežsardzei bija apsolīti tieši 1 639 842 eiro par 531 persona pārvešanu no lidostas “Rīga” līdz bēgļu patvēruma telpām Pierīgas Muceniekos. Pēc tam gan sākusies plēšanās starp iestādēm, kas spējušas daļu naudas robežsargiem atraut, bet naudas pārdalīšana nenozīmēja neviena eiro iztērēšanu bēgļu uzņemšanai. Bēgļiem tika varbūt 100 tūkstoši eiro viņu ēdināšanai Muceniekos, autobusa biļetēm braucienam uz Vāciju un algām tiem cilvēkiem, kuri parādīja viņiem ceļu no Muceniekiem uz Rīgas autoostu.

Tagad K. Kariņa valdībai nākas ļoti pūlēties, lai ievirzītu bēgļu apsaimniekošanu vecajās sliedēs. Atšķirību starp toreizējiem un tagadējiem notikumiem noteica sabiedrības attieksme, kas pret bēgļiem no Ukrainas diametrāli pretēja attieksmei pret bēgļiem no Āzijas vai Āfrikas. Lai cik dziļi šķelta ir Latvijas sabiedrība latviešu un nelatviešu jeb krievvalodīgo kopienās, tās abas pat pilnīgi pretēju apsvērumu dēļ uzskatīja, ka bēgļus uzņemt un aprūpēt vajag. Tāpat kā iepriekš, Latvijai vajag arī atskaitīties Eiropas Komisijai par bēgļu uzņemšanu. Tāpēc vārdiski tā tika apsolīta un ierakstīta pat speciāli pieņemta likuma līmenī, taču pildīta tā, lai ukraiņi saprastu, ka viņiem Latvijā labāk nepalikt kā palikt.

Reāli, protams, Latvijā paliks daudz vairāk cilvēku no Ukrainas, nekā palika no 2015./2016. gada bēgļiem, no kuriem tagad Latvijā atrodams viens vai neviens, taču pamanāms Latvijas valsts iedzīvotāju, tai skaitā darbspējīga vecuma iedzīvotāju un viņu bērnu skaita pieaugums Latvijā nav gaidāms. Uz to Neatkarīgā norādīja jau 1. jūlijā, kad stājās spēkā 8. jūnijā pieņemtie valdības “Noteikumi par primāri sniedzamā atbalsta nodrošināšanu Ukrainas civiliedzīvotājiem”, kas praktiski nozīmēja vairāku tūkstošu Ukrainas bēgļu izlikšanu no viņiem ierādītajām mītnēm uz ielas.

F64

L. Ozolas (attēlā) teiktais aģentūras LETA arhīvā datēts ar nākamo dienu, t.i., ar 2. jūliju. Viņa runāja par to, ka valdība novēlusi uz pašvaldībām pienākumu apziņot ukraiņu bēgļus, ka viņiem pašvaldību ierādītajiem mitekļiem jāizvācas nākamajā dienā. Viņa pauda, ka valdība izturas negodīgi pret pašvaldībām. Godīgi būtu tā, ka valdības pārstāvi lēmumu paziņo tik skaļi, lai bēgļi to uzzinātu. Pašvaldību darbiniekiem tad atliktu tikai tehniski pienākumi paziņot bēgļiem valdības lēmuma izpilde kārtību konkrētajā pašvaldībā un bēgļu mītnē.

L. Ozolas prasības izpilde nozīmētu, ka par bēgļiem kaut kas jāsaka K. Kariņam, kurš to nu gan darīt nevēlas. Tieši tāpēc viņš devies nedēļu ilgā priekšvēlēšanu braucienā uz ASV, lai izvairītos runāt ne tikai par bēgļiem, bet arī par dabasgāzes tarifu dubultošanu tāpat no 1. jūlija. K. Kariņš cer atgriezties Latvijā tikai tad, kad sliktās ziņas šeit būs jau vecas ziņas, par kādām runāt lieki.

Zem tiltiem, krūmos u.tml. patvērušies ukraiņu bēgļi gan publiski manīti vēl nav. Rīgas gadījums ir tāds, ka pašvaldība pārtraukusi reģistrē Rīgā no jauna ieradušos bēgļus un sūta viņus uz laukiem, kur bēgļu izmitināšanas iespējas it kā vēl nav izsmeltas. Tādā veidā Latvijas ziņu aktualitāšu augšgalā 1. jūlijā nonāca Gulbenē, uz kurieni nosūtīti seši bēgļi, kamēr vairāk nekā 50 atteikušies pamest Rīgu. Ziņa tika noformēta tādējādi, lai radītu iespaidu, ka Ukrainas bēgļi ne ar ko neatšķiras no “melnajiem” bēgļiem: ieradušies te pēc pabalstiem, prasa no mums nezin ko, jātiek no tādiem vaļā.

Gulbenes pašvaldībā Neatkarīgā noskaidroja bēgļu neaizpildīto vietu veidošanās mehānismu. Pirmkārt, vēl joprojām cilvēku izmitināšanai derīga izrādījušās slēgtas internātskolas telpas ar 200 vietām Rankā. Otrkārt, šis telpas palikušas neaizpildītas tāpēc, ka uz tām aizvestie bēgļi tur ilgi nepaliek. “Šodien atkal 30 cilvēki aizbrauca, bet citus atvedīs vietā,” Neatkarīgajai atbildēja pašvaldība. Latvijas mazpilsētas pat ar skaistiem dabasskatiem izskatās tik bezcerīgas, ka cilvēki saprot - viņiem jāpazūd no Latvijas, kamēr laiks silts un visi naudas vai vērtslietu ietaupījumi nav beigušies.