Kā Putinu pazemina no īsta nacista par prastu fašistu

Krievijas neveiksmes karā ar Ukrainu virza Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu pa to pašu trajektoriju, pa kādu neveiksmes Otrajā pasaules karā virzīja Putina priekšteci, Vācijas diktatoru Hitleru.
©Arhīvs

Neveiksmes karā nākas kompensēt ar aizvien masveidīgākām un nežēlīgākām represijām valsts iekšienē. Putina diktatūra tieši kara mēnešos pilnībā pārvērtusies no autoritārisma par totalitārismu, kura izpildījums pēc daudzām pazīmēm sakrīt ar nacismu, kāds Vācijā pastāvēja no 1933. līdz 1945. gadam. Taču tad tūlīt jāsteidzas precizēt, ka nacisms 12 gadus nevis “stāvēja”, bet pārveidojās līdzīgi kā tagad Putina režīms. Gan vienā, gan otrā gadījumā šo pārveidojumu virzītāja ir karš. Vispirms tā bija gatavošanās karam un tad agresorvalstīm itin dabiski pienākošos priekšrocību baudīšana attiecībā pret karam mazāk sagatavotām valstīm, taču zibenskaru plāni abos gadījumos izgāzās. 1941. gada beigās Vācijai un 2022. gada pavasarī Krievijai nācās pāriet uz ilgstošu karu pret kopumā spēcīgākām pretinieku koalīcijām, kuras pie savu militārā potenciālu izvēršanas ķērušās tikai kara gaitā.

Noziegumi ceļ kaujasspējas

Vācijas piemērs rāda, ka arī tādā ķezā iekūlusies valsts var pretoties daudz ilgāk un sīkstāk, nekā to varēja gaidīt, salīdzinot pretējo pušu karavīru, tanku un lidmašīnu skaitu. Hitleriskā Vācija šādu pretošanās paildzināšanu pieteica 1943. gada sākumā kā “totālo mobilizāciju”. Tai tiešām bija liela nozīme, bet no šī paša viedokļa jāaplūko jau gadu pirms tam, 1942. gada janvārī Berlīnes piepilsētā Vanzē notikusi Hitlera režīma augstāko amatpersonu sanāksme, kurā tika nolemts par par ebreju “jautājuma galīgo atrisināšanu”, t.i., iznīcināšanu. No vienas puses, tā pat izskatījās pēc kara paildzināšanas mērķim pilnīgi pretējas darbības. Miljoniem ebreju savākšana, pārvietošana prasīja, lai ar to nodarbotos vismaz desmitiem tūkstošu fiziski un garīgi spējīgu cilvēku, kas tādā gadījumā nevarēja cīnīties frontē. Īstenībā frontei atrauto cilvēku skaits bija daudzkārt lielāks, jo atsevišķi piemēri liecina, ka arī ebrejus bija iespējams padarīt par Hitlera armijas karavīriem, apsolot viņiem iespēju karā izpirkt savus ebrejiskuma grēkus par sevi un tuviniekiem. Vienkāršāk bija rēķināt, kā miljoniem cilvēku pārvietošana aizkorķēja dzelzceļa līnijas, traucējot frontei, militārajai rūpniecībai un citām režīma uzturēšanas vajadzībām nepieciešamo kravu pārvietošanu. Tieši tas pats attiecas uz ebreju nogalināšu kā darbaspēka zaudēšanu.

Tomēr Hitlera armiju un tāpat arī aizmugures ilgā un stingrā pretošanās pārspēkam liecina, ka kopumā Hitlera režīms no ebreju slepkavošanas vairāk ieguva nekā zaudēja.

Pirmkārt, tas sasaistīja vāciešus un daudzus citus vācu okupācijas zonā nonākušus cilvēkus ar asins saitēm. Ne tikai desmitiem tūkstošu slepkavošanā tieši iesaistīto cilvēku, bet desmitiem miljonu cilvēku zināja un saprata, ko Hitlera režīms dara un tāpēc baidījās, ka šī režīma sabrukuma gadījumā ar viņiem apiesies tieši tāpat. Tātad nogalinās nebūt ne tikai tos, par kuriem vismaz kaut kādas aizdomas, ka viņi vispār kādu sodu pelnījuši. Ja ebrejus nogalināja tikai tāpēc, ka ebreji, tad kāpēc nenogalināt vāciešu tikai par to, ka vācieši? Un kā latvieši pateiks no Āzijas atnākušajiem mežoņiem, ka latvieši nav vācieši?

Otrkārt, ebreju iznīcināšana aizvietoja uzvaru karā, kuras nesasniedzamību tieši Hitlera režīma hierarhijā daudz maz izvirzījušies cilvēki saprata pirmie, saprata vismaz kopš 1942. gada, ar daudz sīkāku, bet toties sasniedzamu mērķi iznīcināt ebrejus kā tautu. Nesasniedzams mērķis demotivē, bet grūti sasniedzams mērķis ja ne visus, tad daudzus iedvesmo. To pašu var teikt par vēl grandiozāku mērķi glābt cilvēci no ebrejiem, attiecībā pret kuru uzvara karā bija sīkāks mērķis jeb lielā mērķa sasniegšanas ceļš. Pat ja nācās atzīt, ka tas Hitlera gadījumā netiks sasniegts, tad bija iespējams iestāstīt sev, ka ebreju iznīcināšana ir acīm redzama, bet tās labvēlīgās sekas izpaudīšoties vēl gadu simtus un tūkstošus uz priekšu, atvieglojot pasaules iekarošanu un tad jau nu arī labiekārtošanu kādam no nākamajiem hitleriem.

Kāpēc fašisms labāks par nacismu

Attiecībā uz pagātni mēs visi esam ļoti zinoši un saprotoši, kaut gan uz analoģiju pamata neizdodas paredzēt, kādā veidā tagad attīstīsies notikumi, kam ar pagātni daudz kopīga. Tātad - kā tieši Putina režīms sekos Hitlera režīma piemēriem spēku mobilizācijā bezcerīgam karam pret stiprāku pretinieku. Kuri tur tagad tiks izvēlēti par “ebrejiem”, t.i., par grēkāžiem?

Mazāk satraucoši ir pielīdzināt Putina diktatūru nevis vācu nacismam, bet itāļu fašismam, kas uz faktu, ka tas iekūlies karā pret pārspēku, reaģēja nevis ar spēku mobilizāciju, bet demobilizāciju tādā veidā, ka pat šo demobilizāciju nespēja paveikt. Kā zināms, fašisma izdomātājs un izmantotājs bija diktators Musolīnī, kurš varu Itālijā sagrāba 1923. gadā. Kamēr viņš dzenāja savus politiskos pretiniekus pa Itāliju, tikmēr viss bija labi. Kad viņš sāka karot ar Āfrikas moriem, arī bija labi, bet kad pie Itālija robežām parādījās amerikāņu karaspēks, viņa paša līdzskrējēji 1943. gada jūlijā padzina viņu no varas un iespundēja kādā viesnīciņā Alpu kalnos. No turienes Musolīnī izķeksēja Hitlera sūtīti desantnieki. Tālāk Hitlers piespieda Musolīnī kļūt par izkārtni vācu okupācijas režīmam tajā Itālijas daļā, ko ASV ar sabiedrotajiem vēl nebija atkarojuši. Kad tas tomēr notika, paši itāļi ar vai bez angļu specdienestu palīdzības Musolīnī noķēra un nogalināja. Ar kašķiem varas augstākajās aprindās aizņemtie itāļu fašisti ne gribēja, ne varēja ielaisties uz tādām masveida slepkavošanām, kādās tajā pašā laikā veica vācu nacisti.

Jā, fašisms un nacisms nav viens un tas pats, lai gan vēsturiski sagadījies tā, ka šie jēdzieni sajukuši un pat apzināti sajaukti. Padomju Savienībā un tās pēctecē Krievijā bērnus biedēja un tagad biedē ar fašistiem, uzrādot nacistu grēkus, uz kādiem nekādi fašisti nekad nav bijuši spējīgi. Tādējādi Padomija savulaik nodrošinājās pret pārāk dedzīgiem interesentiem par vēstures tēmām, kuri nenoslinkotu uzzināt, kā cēlies nacistu nosaukums. Tad nāktu gaismā, ka tas ir saīsinājums no Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas nosaukuma oriģinālversijas “Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei”. Tātad sociālistiskas partijas vai strādnieku šķiras partijas. Nē, sociālisma un strādnieku šķiras partijai bija jābūt tikai un vienīgi labai, t.i., lieliskai, brīnišķīgai, neuzvaramai, kāda esot Komunistiskā partija Padomijā un kaut mazākā mērā daudz kur citur, kur sociālistiskās un/vai strādnieku partijas sastellētas pēc Padomijas paraugiem un norādījumiem. Nekas no tādām prasībām neattiecās uz fašismu, kura apzīmējums radīts no žagaru saikšķiem, kādus sensenos laikos Senajā Romā izmantoja par augstāko ierēdņu varas simbolu, ko ienesa, viņiem ienākot sapulču vietās. Tā, lūk, tika simbolizēts spēku caur vienotību, kuras nozīme ar sociālismu un komunismu gan pārklājās, bet tik neuzbāzīgi, ka tas bija pieļaujami un pat neizbēgami.

Arhīvs

Atzīstot atšķirību starp nacismu un fašismu, izvirzās jautājums, kā dēvēt Putina totalitārismu, ja šo apzīmējumu atsaista no viņa uzvārda. Ja atzīstam, ka tam vairāk līdzības ar Vācijas paraugu, tad latviešu valodā to vajadzētu dēvēt par krievnacismu. Ja ceram, ka tas pajuks līdzīgi vēsturiskajam itāļu jeb Musolīnī fašismam, tad vietā ir starptautiskajā apritē ar milzīgu spēku ienākošais vārds “rašisms”.

Mūziķis, zinātnieks un politiķi iepazīstina ar rašismu

Rašisms nav radīts kā apzīmējums Krievijas šā gada februāri veiktajam uzbrukumam Ukrainai. Tā pamatlicējs vārda formā “rusisms” (русизм) ir kādreizējais Čečenijas vai arī Ičkērijas prezidents Džohars Dudajevs 1995. gadā, kad Krievija Čečenijai uzbruka un pēc samērā ilgas spēkošanās DŽ. Dudajevu nogalināja. Tagadējais karš Ukrainā patiešam ir Čečenijas karu (Krievija uzbruka Čečenijai divas reizes) izvērsums. Starpposms starp karu Čečenijā un Ukrainā bija Krievijas 2008. gada uzbrukums Gruzijai, kas deva jaunu sparu Krievijas agresijas apzīmējumu meklējumiem. Ļoti svarīgi bija ieplūdināt šo vārdu angļvalodīgajā pasaulē, kas tik tiesām ir izdevies atbilstoši tam, kā Krievija kāpināja savu agresiju, kopš 2014. gada koncentrējot spēkus pret Ukrainu. Tā gada sākumā Krievija atņēma Ukrainai Krimas pussalu, pavasarī iebruka Donbasā, tur notrieca Malaizijas pasažieru lidmašīnu utt. līdz šai nebaltai dienai.

Arhīvs

Par to var domāt dažādi, vai lielāku ieguldījumu rašisma kā vispāratzīta termina nostiprināšanai devusi Ukrainas Augstākā Rada (parlaments), vai viens cilvēks Boriss Sevastjanovs (1983, attēlā) ar 2014. gadā sacerētiem vārdiem un mūziku dziesmai krievu valodā “Это, детка, рашизм”. Tagad tai atrodamas angļu (This is ruscism, babe!) un vācu, poļu un ukraiņu versijas, kurām šeit pievienosim arī latviešu tekstu “Tas, bērniņ, ir rašisms”:

- To tautas gudrība māca, ka kasās tik tas, kuram niez,

Kas fašists ir pats, tas visvairāk par fašistiem kliedz,

Kā tad, ka Putins ir ģēnijs un viņam visskaistākais skats,

Viņš cars un Dievs, glābējs un visa valsts ir viņš pats.

***

Vismīļākā lieta jums sevi uzrīdīt

Gan pindosiem, gan ukriem un žīdiem,

Ja jūs ksenofobi, tad kurš te ir nacists -

Jūs, šizofrēniskās ekstāzes rašisti.

***

Piedz.

Tas, bērniņ, ir rašisms - pareizticīgo fašisms,

Kas zog un laupa, ar saviem referendumiem lien,

Tas, bērniņ, ir rašisms - pareizticīgo fašisms,

Kas iegūt grib pasauli tikai priekš krieviem vien.

***

Iet uzsmēķēt Gebelss un mediji visi melo mazliet,

Bet jūsu mediji prot tikai samazgas liet

Uz brāļiem, ja brāļiem tas jāpieredz būs,

Kas Abelam kādreiz, bet Kains esat jūs.

***

Jums televizori pārsprāgs no murgainās propagandas,

Ka saucot jūs palīgā no Dauņbasa un pašas Lugandas,

Peld žurnālisti visiem šiem meliem pa virsu,

Lai ordeni dabūtu, bučos tie Putina dirsu.

***

Mēs divdesmit trīs gadus pratām mierīgi darīt,

Ne šāvām, ne kāvām, lai gan strīdi mums izcēlās arī,

Bet nedega sinagogas, nevienā valodā runāt netika liegts,

Lai kā jūsu aģenti centās par varas darbiem kliegt.

***

Nekādu atdalīšanos dienvidaustrumos neprasīja,

Jo visi ar vienotu Ukrainu apmierināti bija,

Tā saucamā hunta noturēja mierīgu varu,

Līdz uzradās zemessargi ar teroru un karu.

***

Kur jūsu strelkovi un borodaji pa mūsu zemi iet,

Tur sāka spīdzināt un cilvēku asinis liet,

Pat jūsu patriarhs par karu runā tā,

Ka sātans nespētu uz karu labāk musināt.

***

Jūsu reliģija nav ticība, bet karš jums reliģija tāda,

Ar kuru valsts savus muskuļus citiem rāda,

Ir brīvība jums verdzība un miers jums karš, ne savādāk -

Būs pasaulei uz jūsu asinsdzīrēm jāatnāk.

Ieskaņojumu dziesmai netrūkst - var ņem kaut vai šo, kam dziedāt līdzi ar latviešu valodas vārdiem.

Pasaules vēlēšanos saredzēt Krieviju tuvāk fašismam nekā nacismam pārstāv ar ceturto vietu starp labākajām pasaules universitātēm iezīmētās Jēlas universitātes (Konektikuta, ASV) profesora Timotija Sneidera (Timothy Snyder) vieseseja avīzes “The New York Times” šā gada 19. maija numurā zem virsraksta “To vajag atzīt. Krievijā ir fašisms”.

Rakstā ļoti kompetenti iztirzāta Putina režīma savdabība, tai skaitā maniere saukt par fašistiem citus: “Amerikāņu filozofs Džeisons Stenlijs to sauc par “iznīcinošu propagandu”. Es to nosaucu par “šizofašismu”. Ukraiņiem ir elegantākais formulējums. Viņi to sauc par "rašismu”,” klāstīja T. Sneiders. Raksta jēga ir izdarīt tā, lai piespiestu nacismam tuvo Putina režīmu izjukt līdzīgi Musolīnī režīmam. Proti, pārliecināt ASV valdošās aprindas dot Ukrainai pietiekami daudz ieroču, ko ASV tagad tiešām dara.