Izglītības sistēmas latviskošana strauji tuvojas finišam

Pirms vasaras brīvdienām pirmajā lasījumā pieņemtie grozījumi Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas radīti, lai pēc trīs gadu pārejas perioda mācības notiktu tikai valsts valodā, ir apauguši ar priekšlikumiem, kurus atbildīgā Saeimas komisija nu steidz izskatīt, lai, Saeimai atsākot darbu, likumprojekti vēl šajā sasaukumā tiktu apstiprināti galīgajā lasījumā. Darbs rit raiti, bet ne bez aizķeršanās, jo pārliecinošam vairākumam cenšas iebilst tie, kas izglītības sistēmā vēlas saglabāt vismaz divas mācību valodas.
©F64

Atbildīgā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija šonedēļ strādā teju katru dienu, lai paspētu izskatīt visus priekšlikumus. Pārsvarā tie tiek izskatīti ātri, komisijas darba ritms mainās vien tad, kad tā pievēršas kādam “Saskaņas” deputāta priekšlikumiem. Proti, opozīcijā strādājošie deputāti cenšas panākt, lai tiktu saglabāta iespēja mācīties jebkurā valodā.

“Pimenovam bija viltīgi priekšlikumi, kas būtībā atceļ visu valodu regulējumu, kāds mums ir,” saka komisijā strādājošais bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kāris Šadurskis, kurš savulaik uzsāka cīņu par mācībām tikai latviešu valodā un krievvalodīgo vidū ieguva iesauku “Melnais Kārlis”.

Proti, “Saskaņu” pārstāvošais Igors Pimenovs Izglītības likumā vēlējās iekļaut normu, ka mācību valodu izglītības iestādē var izvēlēties tās padome, kuru veido pedagogi un skolēnu vecāki. Tiesa, šādiem un citiem priekšlikumiem, kas paver kaut mazāko iespēju saglabāt mācības mazākumtautību valodās, gan atbildīgajā komisijā un Saeimā kopumā ir pārliecinošs pretspēks.

Tas nozīmē, ka izglītības sistēmā krievu valoda neizbēgami būs pieejama tikai interešu izglītības jomā - dažādos valsts apmaksātos pulciņos.

Jautāts, vai šādi netiek ierobežotas mazākumtautību tiesības, K. Šadurskis skaidro, ka “mazākumtautību aizsardzības konvencija nosaka, ka valsts pienākums ir rūpēties, lai mazākumtautības varētu apgūt un attīstīt savu kultūru un dzimto valodu, bet nekur nav teikts, kādā formā tam jānotiek”.

Savukārt I. Pimenovs uzskata, ka skolu latviskošana ir nedemokrātisks process un valstij vajadzētu ļaut mācīties ne tikai pašlaik vēl spēkā esošajā kārtībā, kad lielākā daļa mācību notiek valsts valodā un tikai neliela daļa vielas tiek apgūta dzimtajā valodā, bet pārsvarā dzimtajā valodā, valsts valodā apgūstot vien nelielu daļu programmas un “Latvijas mācību” - mācību par valsts vēsturi un kultūru.

Jautāts, vai šāda pieeja neveicinātu divkopienu sabiedrības modeli, no kura cenšamies iziet, pārejot uz izglītību tikai latviešu valodā, politiķis atbildēja: “Tā nav latviešu valodas izstumšana no skolas. Nekādā gadījumā, tas būtu tāpat kā sev iešaut kājā. Ja mēs dzīvojam šeit, visiem jāmāk runāt latviski, un latvietim ir jābūt drošam, ka ikvienu var uzrunāt latviski un saņemt atbildi latviešu valodā. Bet ne galēja latviskošana, ko proklamē kā normu, tam nes nekad nepiekritīšu, tas ir antidemokrātiski.”