Uzkrājumu notrallināšana, "jo tāpat viss tūlīt būs dārgāks", var sevi neattaisnot

Pēdējā laikā sabiedrībā aizvien biežāk izskan viedoklis, ka pašreizējās augstās inflācijas laikā nav jēgas naudu pieturēt, jo strauji kāpjošās cenas naudas pirktspēju vienalga noēdīs. Tāpat ir dzirdēti pētījumu rezultāti, ka katrs ceturtais iedzīvotājs vispār neesot “psiholoģiski gatavs” veikt jebkādus uzkrājumus.
27.10.2022. Mārtiņš Apinis Abonē digitālo avīzi Neatkariga.lv bez maksas
 
©Unsplash

Šobrīd arī aizvien mazāk kļūst tādu, kuriem pēc ikdienišķo vajadzību segšanas vispār kaut kas paliek pāri uzkrājumiem. Taču vienlaikus augstās inflācijas laikā vasarā pirkumi tika veikti uz pilnu klapi un pat salīdzinoši augsta cenu segmenta restorāni par apmeklētāju trūkumu nevarēja sūdzēties. Par ceļošanu vispār nav vērts runāt, jo tā šogad piedzīvoja īstenu bumu, Latvijas iedzīvotājiem apmeklējot gan ārzemes, gan tūrisma objektus un attiecīgi viesu mājas tepat pašu valstī. Tātad arī pie 20% un lielākas gada inflācijas vismaz kādai iedzīvotāju daļai ir ko tērēt. Un ja gribam būt godīgi, tad visi minētie tēriņi vismaz kaut kādā mērā un vēlamības ziņā būtu jāuzskaita ikdienišķo kategorijā, jo pretējā gadījumā no viena ekonomiskā burbuļa līdz nākamajam ražu dodošo kapitālisma druvu droši vien īsti nav vērts kopt. Taču vienlaikus svarīga ir sabalansētība un neļaušanās pārmērībām, ko nereti uzkurina viedokļi par to, ka naudas krāšana ir bezjēdzīga un inflācija tās vērtību “tāpat apēdīs”.

Inflācija nav “akmenī iecirsta”

Šogad esam piedzīvojuši straujāko inflāciju kopš deviņdesmito gadu vidus, un droši vien jaunus pavērsienu maku iztukšošanā nesīs nākamais mēnesis, kad daudzi saņems savus pirmos šīs apkures sezonas rēķinu. Tādējādi, visticamāk, gan pats cenu pieaugums, gan apmaksājamo subjektu skaits pieaugs un konti strauji tukšosies. Taču vienlaikus ekonomiskā realitāte ir tāda, ka 20% un lielāka gada inflācija, kādu esam piedzīvojuši šogad, Latvijas apstākļos nevar pastāvēt “tīri tehniski”, jo tā atduras pret iedzīvotāju pirktspēju. Lai ekonomika funkcionētu, tai ir vajadzīgs patērētājs, bet no tautsaimniecības viedokļa patērētājs ar tukšu kontu vai naudas maku nav patērētājs. Līdz ar to agri vai vēlu cenas sabalansē savstarpējais pieprasījums un piedāvājums un patēriņa cenu indeksa skrējiens visai drīz var strauji aprimt.

Vēsture liecina, ka pēc cenu burbuļiem - un tādu piedzīvojam arī šogad - inflāciju nomaina deflācija, kad daudzus pirkumus var izdarīt krietni lētāk nekā iepriekš. Lai arī, raugoties uz patēriņa cenu pieauguma tempu, šobrīd tas var šķist neticami, tomēr pastāv augsta iespējamība, ka nākamgad inflācija uz kādu brīdi izzudīs. Ja mēs vēl paraudzītos uz cenu izmaiņām, kas bija pēc 2008. gada burbuļa plīsuma, tad redzētu, ka 2009. gadā lētāki kļuva pat pārtikas produkti.

Raugoties pašreizējās situācijas kontekstā, patlaban vērojamās televizoru un citu mājsaimniecībā plaši izmantotu preču izpārdošanas, visticamāk, ir sākums lielākam cenu samazinājuma vilnim, kas saistīts ar pašreizējo pasaules ekonomikas atdzišanu un šī procesa rezultātā notiekošo preču uzkrājumu veidošanos. Tieši negaisa frontes veidošanās pie ekonomikas padebešiem ir ļoti būtisks faktors, lai mainītu arī attieksmi pret uzkrājumiem. Ne tikai tāpēc, ka tā dēvētie finanšu drošības spilveni patiesi var noderēt, bet arī tāpēc, ka izveidotie uzkrājumi jau diezgan drīz var kalpot kā līdzeklis, lai kāpinātu savas dzīves komfortu vai uzlabotu savu materiālo labklājību ilgtermiņā.

Vērtība ir tieši naudā

Sākoties tik straujam cenu kāpumam kā patlaban, ļaudis nereti domā, ka labāk naudu pret pirktspējas zudumu aizsargāt, iegādājoties kaut ko “taustāmu”. Tā var būt mājsaimniecības tehnika, bet turīgākiem cilvēkiem - nekustamais īpašums vai, piemēram, dārgmetāli. Taču no naudas pirktspējas saglabāšanas viedokļa šādi ieguldījumi ilgtermiņā var radīt zaudējumus tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šie pirkumi tiek izdarīti vai nu pārāk vēlu, vai arī tie vairs nevar kalpot kā aizsarglīdzekļi pret inflāciju. Pašķetinot vēsturi, droši vien ar pārliecību varam teikt, ka neapšaubāmi lielāki ieguvēji bija tie, kuri nekustamo īpašumu iegādājās 2011., 2012. vai 2013. gadā, nevis 2007. vai 2008. gadā, kad arī varēja šķist, ka strauji augošās inflācijas dēļ līdzekļi “izkūp gaisā”. Viena lieta ir tad, ja mājokļa iegāde ir nepieciešama, lai tur dzīvotu, un pavisam kaut kas cits ir naudas izvietošana, lai no tās gūtu iespējami lielāku finansiālo atdevi. Te vēl ir jāparaugās uz dažādiem riskiem, kas saistīti ar aizdevumu procentu likmju kāpumu, kas nule kā nopirkto mājokli sadārdzina vēl vairāk. Savukārt attiecībā uz dārgmetāliem finanšu tirgus realitāte ir tāda, ka tie pēdējā laikā ir nevis palīdzējuši saglabāt naudas vērtību pret inflāciju, bet radījuši lielākus zaudējumus nekā tad, ja nauda būtu vienkārši palikusi bankas kontā vai sev zināmā vietā “zem paklāja” vai “starp grāmatām”. Piemēram, vakar pēcpusdienā zelta cena atradās zem 1673 ASV dolāru atzīmes par Trojas unci, kas būtu apmēram par 7% zemāka cena nekā pirms gada. Savukārt par zelta “mazo brāli” dēvētais sudrabs minētajā laika periodā ir piedzīvojis 18-19% vērtu cenas kritumu.

Minētie piemēri rāda, ka daudzi līdz šim sabiedrībā valdoši uzskati par naudas saglabāšanu sevi neattaisno gan tāpēc, ka pirkšana notiek novēloti, kad tirgus jau ir kāpuma izskaņā, vai kā dārgmetālu gadījumā - tāpēc, ka ir mainījusies finanšu tirgus realitāte un tas, kas bija strādājis gadu simtiem un pat tūkstošiem, sevi vairs neattaisno patlaban. Tikmēr sevi drīzāk varētu attaisnot brīvi un ātri pieejami naudas līdzekļi, kurus izmantot lētāku nekā patlaban pirkumu un pakalpojumu apmaksai, neatkarīgi no tā, vai tie būtu kādi finanšu aktīvi, ilgtermiņa preces vai nepieciešamība pabeigt mājokļa būvi ar izdevīgākiem nosacījumiem nekā patlaban. Lai finansiāli iegūtu, nav obligāti jāveic tūlītējas darbības, reizēm labāk ir nogaidīt, līdz “putekļi nosēdīsies”.