Vai elektrības patērētāji patiešām maksās jebkuru cenu? 

28.decembrī sevi parādīja četri kustības pieteicēji. Viņi uzskatāmi personificēja interesentus veltīt laiku (bet laiks ir nauda) Latvijas energoapgādes dokumentu studēšanai un uz tāda pamata radušos secinājumu paušanai.

Divi no viņiem ir Atmodas laika aktīvisti, kuriem Atmoda deva atspēriena punktu ilgai karjerai pašvaldībās. Attiecīgi - Mārim Niklasam Cēsīs un Aleksandram Lielmežam Mālpilī; turklāt A. Lielmežs enerģētiķis pēc izglītības.

Otri divi ir par pāris paaudzēm jaunāki elektrības mikroģenerācijas, t.i., Saules paneļu īpašnieki. Viņi pārstāv jo īpaši apdraudētu grupu, jo valsts uzņēmuma “Sadales tīkls” (ST) piedāvātais tarifu projekts ir tāds, lai elektrības mikroģenerētāji nevis saņemtu samaksu par elektrības tīklos ielaisto elektrību, bet maksātu ST par tīklu piesārņošanu, pārkarsēšanu utt. ar nevienam nevajadzīgu elektrību. Saules baterijas uzstādījušajām mājsaimniecībām tādā gadījumā būs izdevīgāk samaksāt atkritumu apsaimniekotājiem vienu reizi par paneļu aizvākšanu, nekā maksāt ST nemitīgi par tiesībām uz elektrības ražošanu.

Vēl gan paliek iespēja iegādāties elektrības uzkrāšanas baterijas un vispār atslēgties no sadales tīkla, kura tarifiem jāgarantē ST nauda par pieslēguma faktu neatkarīgi no elektrības piegādes. Šajā reizē neiztirzāsim tālāk virzienu, kas notiktu, ja pamanāms skaits mājsaimniecību tā rīkotos. Vienā teikumā tas izsakāms ar aizdomām, ka valsts ar nodokļiem, būvnormatīviem u.tml. rīkiem izmuļķos Saules paneļu un bateriju īpašniekus tieši tāpat, kā tagad gatavojas izmuļķot tikai Saules paneļu īpašniekus ar valsts uzņēmuma ST izdomātajiem tarifiem.

Tātad Saules paneļu īpašnieku situācija daudz sliktāka nekā pārējo ST klientu situācija, taču viņu reakcija gandrīz tikpat vārga vai nekāda. Pēc ST sniegtās informācijas, Saules paneļus uzstādījuši 11,7 tūkstoši mājsaimniecību. Turklāt tie ir cilvēki, kuru rocība, informētība u.tml. raksturojumi krietni virs Latvijas sabiedrība vidusmēra. Pie kustības “Par pašpietiekamu elektroenerģiju Latvijā” rosinātāju galda no viņiem visiem bija apsēdušies “Facebook” grupas “Mikroģeneratori Latvijā” iniciators Andris Romanovskis un vadības konsultants Dainis Šenbergs. Nav viņi tikuši līdz sabiedriskai organizācijai, nodibinājumam u.tml. - nav tikuši līdz valsts piešķirtiem rekvizītiem uz viņu potenciālajiem iesniegumiem valsts iestādēm. Taisnība, ka rekvizītu iegūšana un uzturēšana spēkā prasa cilvēku laiku, spēkus un naudu, bet par to valsts iestādes ir spiestas uz iesniegumiem ar šādiem rekvizītiem atbildēt daudz nopietnāk, nekā tikai uz iedzīvotāju vēstulēm.

Rosinošu piemēru iedzīvotāju spējai ietekmēt valsts politiku tieši enerģētikas nozarē kustības iniciatori saskatīja ne tik tālos laikos kā Atmoda ar Daugavpils hidroelektrostacijas projekta iznīdēšanu, bet 2000. gada kampaņā pret “Latvenergo” privatizāciju. Tautas īpašumtiesības uz “Latvenergo” viņi atbilstoši tagadējai situācijai iegrozīja kā īpašumtiesības uz “Latvenergo” saražoto elektrību. Šo īpašumtiesību realizācija būtu elektrības pārdošana tautai atbilstoši elektrības pašizmaksai, nevis uzcenojumiem, kādi iegūti ar “NordPool” biržas palīdzību.

Principiālā atbilde atsaucei uz 2000. gadu ir atsauce uz 2004. gadu ar referendumu par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Proti, par iestāšanos tādā ES, kas piespieda Lietuvu slēgt Ignalinas atomelektrostaciju un izveidot Latvijā un Lietuvā energodeficītu. Neesošu elektrību nevar pārdot tautai ne par kādu cenu, bet ārzemēs savāktai elektrībai nāk līdzi ārzemēs noteikta cena un citas prasības.

Protams, Latvija nav Lietuva un deficīts Latvijā uzrādītos šā vai tā, taču deficīts tiktu segts ar daudz lētāku elektrību gan ražošanas, gan piegādes komponentēs. Kaut pavirša iepazīšanās ar tarifu pieaugumu pieteikumu ļauj pamanīt, cik centīgi ST noveļ atbildību par gala tarifu pieaugumu uz citu valsts uzņēmumu “Augstsprieguma tīkls” (AST), kurš esot nolēmis gandrīz vai izputināt ST ar saviem tarifiem. Savukārt tie tiek pamatoti ar briesmīgiem zaudējumiem, kādus izraisa elektrības zudumi katrā augstspriegumu tīklu metrā, nemaz nerunājot par kilometru. Šie kilometri tiek skaitīti tā, it kā “Latvenergo” elektrība tiešam tiktu vispirms aizvadīta uz “NordPool" mītni Norvēģijā un no turienes atkal atpakaļ.

Iespējamais risinājums elektrības palētināšanai uz tarifu rēķina būtu apgādāt ST, AST un pašu “Latvenergo” ar to darbam nepieciešamo elektrību par cenu pēc tās pašizmaksas, kas ietvertu visas amortizācijas izmaksas, peļņas procentus u.tml. Tādas elektrības cena tik un tā būtu vairākas reizes zemāka nekā “NordPool” izrēķinātā cena. Tomēr nav garantiju, kas no tā visa izveidotos kopā. Jāpatur vērā tas, ka garantēti lētākas elektrības atdošana dažiem patērētājiem elektrības deficīta apstākļos samazinātu tās pieejamību visiem pārējiem un prasītu aizvietot šo iztrūkumu ar vēl dārgāku elektrību.

Latvijas iedzīvotāji ir izdarījuši izvēli par sliktu rūpniecībai un par labu ES naudai, kas uztur Latviju kā Rietumeiropas preču importētāju un koksnes un darbaspēka eksportētāju. Pat ja tādējādi Latvija vairāk zaudē nekā iegūst, tā turpina pastāvēt. Latvijai kopumā neizdevīgos darījumus organizējošais valsts pārvaldes aparāts saņem savus starpniecības procentus un dzīvo labi.

Pēdējo gadu notikumus visā ES iespējams traktēt tā, ka kaut šajā sistēmā nogājis greizi. Jāpiekrīt kustības “Par pašpietiekamu elektroenerģiju Latvijā” iniciatoru pašvērtējumam, ka viņi nebūtu savākušies, ja ST tarifu pieaugums iekļautos dienišķajos 20-30%, nevis lēktu virs 100%. Vēl jo dīvaināk izskatās Latvijas valsts mēģinājums tikt vaļā no Saules paneļiem pretēji solījumiem iet pa “zaļo kursu”. Šāda nestabilitāte un nenoteiktība sola lielas nepatikšanas, taču uz to rēķina varbūt tomēr kļūtu iespējams mainīt virzienu, pa kādu Latvija šļūkusi vairāk nekā divdesmit gadus vispirms uz ES un pēc tam pa ES.