Iedomātais latvietis iznāk no (grāmat)skapja
Uzņemties grāmatas reklamēšanu nācās sakarā ar aizdomām, ka tieši šo grāmatu, tās autoru Benediktu Andersonu (1936-2015) un viņam piekrītošus cilvēkus tai skaitā Latvijā par ““skrāpētājiem” un “skabargu dūrējiem”” bija apsaukājusi nopelniem un tituliem bagātā filozofe Maija Kūle viņas tobrīd iznākušajā grāmatā “Jābūtības vārdi”. Turklāt viņa bija jutusies tik ļoti saskrāpēta un sadurstīta, ka atsacījās “uzrādīt šādas domas autoru, to citējot”, jo tas "nozīmētu vairot viņa popularitāti, kas nebūtu vajadzīgs”. Šis bija vienīgais tāda veida gadījums 424 lappušu biezā grāmatā, kas tieši tāpēc panāca autores nodomiem pretēju efektu. Tas pievērsa uzmanību aizliegtajam auglim, par kuru visiem un sen zināms, ka tas taču vissaldākais. Radās iemesls pagaršot pat vairākus šādus augļus no aizliegtā augļa kandidātu saraksta.
Vārdu atšifrēšana
M. Kūli sadūrusī skabarga saucoties “izdomātās nācijas jēdziens” jeb varbūt pati “izdomātā nācija”.No vispār pasaulē atrodamiem grāmatu nosaukumiem vistuvāk tai izrādījās B. Andersona “Imaginedcommunities” ar paskaidrojumu apakšvirsrakstā, ka tās esot pārdomas par nacionālismu.
“Imagined communities” 2016. gadā tikai nosaukuma apjomā latviskojām kā “Iztēlotās kopības”. Tagad latviešu lasītājiem sniegtā grāmata ne ar nosaukumu, ne ar Ditas Ābolas veikto tulkojumu kopumā nekādu pretestību neizraisa, bet vieta atrunām paliek vienmēr. “Iedomātajām kopienām” veltītā recenzijā žurnālā “Punctum” Mārtiņš Kaprāns jau ir atzīmējis, ka ““iedomāts” un “iztēlots” latviešu valodā var tikt uztverti kā sinonīmi, tomēr oriģinālajā nosaukumā “imagined” ir konceptuāli tuvāks “tēlam”, nevis “domai”.
Savukārt uz grāmatas “Iedomātās kopienas” vāka nosaukumam sekojošā anotācijā pavēstīts, ka grāmata ir par to, kā “iespieddarbu patēriņš… rada pamatu jauna veida cilvēku kopībai” (attēlā). 2016. gada piedāvājums jau virsrakstā pieteikt kopības, nevis kopienas balstījās uz tā, ka tieši kopību rašanās izpēte ir B. Andersona jaunievedums. Pēc tam no kopībām izkūņojušās kopienas un jo īpaši politiskās kopienas ir aprakstītas krustu šķērsu pirms un pēc B. Andersona.
Būt jauniem ir bīstami
Grāmata “Iedomātās kopienas” Izdota pēc Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta zinātniskās padomes lēmuma grāmatu sērijā “Theoria”. Sērijas zinātniskais redaktors ir Jānis Ozoliņš.
Grāmatas latviešu izdevums ietver arī Daces Bulas (attēlā) pēcvārdu, kurā sniegts M. Kūles aizliegto augļu katalogs:
-No plašā nacionālisma pētnieku loka nereti tiek izcelta spilgtākā konstruktīvisma ievirzes trijotne - Benedikts Andersons, Ernests Gelners (1925-1995) un Eriks Hobsbaums (1917-2012). Zīmīgi, ka visi trīs 1983. gadā publicē ietekmīgus darbus. Vienlaikus ar “Iedomātajām kopienām” iznāca arī Gelnera “Nācijas un nacionālisms". Tāpat arī Erika Hobsbauma (kopā ar Tērensu Reindžeru) sastādītais krājums “Tradīcijas izgudrošana", kamēr īpaši nacionālismam veltītu grāmatu Hobsbaums publicē kādus gadus vēlāk. Minētie pētnieki katrs nedaudz citā manierē rada nacionālisma interpretācijas, kas dekonstruē nāciju pirmatnējības mītu un pierāda to jaunlaiku izcelsmi.
B. Andersona darbs līdz latviešu valodai nāca gandrīz 40 gadus un nonāca tieši tad, reālā dzīve nevis pamato, bet tomēr lieliski izskaidro M. Kūles bailes no latviešu nācijas jaunlaiku izcelsmes atzīšanas. Protams, tas ir Krievijas uzbrukums Ukrainai. Krievijas propaganda šo uzbrukumu pamato arī tā, ka Ukraina un ukraiņi esot pastāvot tik īsu laiku, ar ko nepietiekot valsts un tautas turpināšanai. Citiem vārdiem sakot, Ukrainas atzīšana esot Ļeņina kļūda kaut kad ap 1920. gadu. Izlabot šo kļūdu pēc gadiem simts esot praktiski tas pats, kas izlabot nākamajā dienā, kāda tagad pienākusi.
Tankus nesit ar avīzi
Jā, tiek lietota nupat izklāstītā domu gaita, t.i., vārdu virkne, jo ar domāšanu šiem vārdiem sakara nav, kas motivē krievus karot vai karu atbalstīt. Tikpat labi kā Ukrainu šajā vārdu virknē var ielikt arī Latviju un jebkuru citu teritoriju no Somijas līdz Turkmenistānai. Atspēkot šos vārdus nav iespējams ar vārdiem, bet tikai ar ieročiem, kā to ukraiņi tagad dara.
1940. gada precedents taču parāda, ka Krievijas tankus nevarēja atvairīt, vicinot kaut vai avīzes “Latvis” 1923. gada 11. decembra numuru, kurā melns uz balta nodrukāts, ka “latvju tautas pamatsastāvdaļa, viena no vecākām, augsti attīstītām āriešu ciltīm, ar augstām miesīgām un ētiskām īpašībām, (..) ar lielu goda prātu un tikumību” no pašiem cilvēces sākumiem līdz mūsu dienām “daudz nezaudēja no savas vērtības". Pēc 1934. gada valsts apvērsuma Kārļa Ulmaņa režīms ar to vien nodarbojās, ka tiražēja šādu pašslavināšanos ar frāzēm, kuras bija konfiscējis saviem politiskajiem konkurentiem. Šādas propagandas rezultāts bija tikai Latvijas iedzīvotāju sākotnēja neizpratne par 1940. gadā notiekošo.
Krievi ir špikotāji
Cik nu vispār iespējams pretoties Krievijai ar vārdiem, ja starp krieviem atrodas vārdos izteikto domu uztvert spējīgi cilvēki, tad B. Andersons ir nevis jānoklusē vai jānoliedz, bet vislielākajā mērā jāizmanto. Viņš taču parāda arī krievus kā jebkuru citu nacionālo konstruktu, kas pie tam radīts vēlāk par citiem, jo savu konstrukciju krievi nošpikojuši, tajā skaitā nošpikojuši no ukraiņiem un latviešiem: “Tikai Aleksandra III valdīšanas laikā (1881-1894) pārkrievošana sāka kļūt par dinastijas oficiālo politiku: krietnu laiku pēc tam, kad impērijā bija parādījušās ukraiņu, somu, latviešu un citas nacionālistu kustības” (101. lpp. grāmatas latviešu izdevumā).
Pārkrievošana nozīmē to, ka par viņu piederību krieviem sāka stāstīt ne tikai latviešiem u.tml., bet - un visvairāk, visskaļāk - pašiem krieviem. Mūslaiku cilvēki, ja viņi nav nopietni lasījuši B. Andersonu & Co, nemaz nezina vai netic, ka tas tika darīts un kāpēc tas bija jādara. Vai tad krievi jau nebija krievi? Jā, bija, bet viņi paši to nezināja, jo viņiem pietika ar to, ka viņi bija cara pavalstnieki, pareizticīgie, zemnieku kopienas (sādžas) dalībnieki, muižnieka kalpi utt. dažādu demogrāfisko un profesionālo grupu locekļi. Nācās ļoti pūlēties, lai šādiem cilvēkiem iedvestu, ka viņu piederība krieviem ir milzīga vērtība, kas kompensē daudzu citu vērtību un ērtību trūkumu. Tagadējais Putina režīms Krievijā ir vēl viens šāds dvesiens vai pūtiens (attēlā).
Ejam soli solī ar cilvēci
Grāmatas “Iedomātās kopienas” izdošanai latviešu valodā jāpalīdz latviešiem atbrīvoties no kaunēšanās, ka latviešu tauta esot izdomāta. Jā, izdomāta tāpat pēc tās pašas shēmas kā jebkura cita tauta, kas tagad pastāv vai iepriekš manītas vai nu pēc grāmatu iespiešanas atklāšanas 1450. gadā vai pat vēl īsākā, “knapi divus gadsimtus” (25. lpp.) ilgā laika posmā.
Kopīgais tautu izcelsmē nebūt neatceļ katrai tautai piemītošo savdabību vai krāsainību.
Viens no pamatnosacījumiem jebkuras tautas pastāvēšanai ir ticība savai pastāvēšanai mūžīgi. Mūžīgā pastāvēšana tautai sastāv no divām daļām - no neierobežota laika uz priekšu un nezināma laika atpakaļ. Ikviena tauta skaita savu pastāvēšanu no visas cilvēces rašanās vai radīšanas. Tautā savu kāpinājumu līdz piepildījumam sasniedz katram cilvēkam piemītošā pārliecība, ka pasaule bez viņa vispār nevar pastāvēt. Reti kurš no pieaugušiem cilvēkiem atļaujas skaļi pateikt, ka pasaule iešot bojā līdz ar viņu, bet savas tautas pieteikšana par pasaules - par jēdzīgās, cilvēces vārda cienīgās pasaules - radītāju un uzturētāju skan no visiem laikiem un visiem stūriem.
Izmirušās tautas un izjukušās civilizācijas ar savu izmiršanu un izjukšanu pašas atmasko sevi, ka to pretenzijas uz kaut ko patiesi diženu un mūžīgu ir bijušas seno laiku tumšajiem ļautiņiem raksturīgi un piedodami maldi, kurus mēs starp daudz ko citu ņemsim vērā, lai viņu likteni neatkārtotu. Varam pievienoties M. Kaprāna jau rakstītajam, ka B. Andersona “iedomāto kopienu” jēdziens ir “parocīgs ietvars, kurā skaidrot Latvijā notiekošo - latviešu un krievvalodīgo konfrontāciju, etnokulturālo un pilsonisko elementu līdzāspastāvēšanu Latvijas nacionālajā identitātē, sociālās atmiņas naratīvu daudzbalsību”.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
