Cara ozoli, komunistu betons un mūsu sakuras. Uzvaras parka vēsture

Uzvaras parka pastāvēšana 1923. gadā sākās ne vien ar Rīgas pašvaldības lēmumu par parka nosaukumu, bet arī ar tiesu darbiem pret bijušā Pētera parka koku postītājiem.
©Arnis Kluinis

Arhīvs

Arhīvs

Proti, pret jauniešiem, kuri bija nomizojuši Krievijas cara Nikolaja II un viņa meitu stādītos ozolus kā pirmos stādījumus jaunveidojamajā Pētera parkā. Pašvaldības lēmums par parka pārdēvēšanu Latvijas oficiālajā izdevumā “Valdības Vēstnesis” tika publicēts 1923. gada 2. novembrī, bet 20. novembrī "Policijas Vēstnesis” likumpārkāpumu hronikā iekļāva ziņu, ka “Uzvaras parkā (bij. Pētera parkā) naktī no 17. uz 18. novembri nozāģēti trīs un aizzāģēti vairāki ozoli, kurus 1910. gadā iedēstīja bij. cars Nikolajs II. Vainīgie nav uzzināti”. Satīras žurnāls “Svari” 7. decembrī atrādīja šo gadījumu karikatūrā ar komentāru, kas noformēts dialoga veidā: “Kamdēļ tie smukie kociņi nomizoti?” - “Tamdēļ, ka koku mizotāji savā laikā par maz “mizoti”.” Tātad ar morāli, ka koki nav atbildīgi par Krievijas impērijas un imperatora personīgajiem grēkiem. Pēc tam šādu viedokli apstiprināja tiesa. Kad koku mizotāji tomēr tika dabūti rokā, viņiem piesprieda naudas sodu par Rīgas pilsētas īpašuma bojāšanu. Turpmākā vēstures gaita nedod atbildi uz jautājumu, kurā pusē taisnības bija vairāk. Krievija Padomju Savienības veidolā atgriezās Latvijā un nostiprināja savu varu ne vairs kokos, bet milzīgā dzelzsbetona veidojumā. Tas palika Latvijā arī pēc tam, kad Krievijai nācās atzīt Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tikai pagājušajā gadā Latvijai radās iespēja tikt vaļā no šī betona un metāla veidojuma. Pirms tam bija entuziasti, kas mēģināja uzspridzināt okupantu atstāto, ar Latvijas garantijām apsargāto pieminekli uz savu roku. Kāds no viņiem pieminekļa vietā uzspridzināja pats sevi, citi tika notiesāti bargāk, nekā viņu 1923. gada priekšteči. Vai tagad visi viņi jāatzīst par varoņiem, vai joprojām par Latvijas Republikas likumu pārkāpšanā pieķertiem noziedzniekiem? Vai augoša koka iznīcināšana no ētikas viedokļa vērtējama savādāk, nekā dzelzsbetona kluča iznīcināšana?

Kā radās vieta, par kuru jācīnās

Tagadējā Uzvaras parka vieta Rīgas teritorijā iezīmējusies kā teritorija, pa kuru jākaro. Tieši militāristi bija pirmie, kuri novērtēja šīs vietas nozīmi toreiz vēl ne Rīgā, bet attiecībā pret Rīgu. 1621. gadā poļu-zviedru kara laikā zviedri pulkveža Samuela Kobrona (Cockburn, 1574-1621) vadībā pie Mārupītes ietekas Kīleveina grāvī, tagadējā Torņakalna apkaimē, uzcēla nocietinājumu - Kobrona skanstis, bet pļavas aizliedza apbūvēt. Ziemeļu kara sākumā 1700. gadā Kobrona skanstis ieņēma sakši (cīņu pret zviedriem turpinošie poļi par savu karali Augustu II Stipro (1670-1733) bija 1697. gadā ievēlējuši Saksijas kūrfirstu) un pēc tam krievi. Militārā doma un tehnika tolaik attīstījās tik lēni, ka Kobrona idejas par to, cik viņa skanstis vajadzīgas Rīgas aizstāvēšanai vai ieņemšanai, 19. gadsimtā aktualizējās Napoleona kara (1812) un Krimas kara (1853-1856) laikā un noturējās līdz pat 20. gadsimta sākumam. Sakarā ar šiem kariem tās tika nostiprinātas un saglabātas arī pēc tam, kad 1868. gadā tās tika pārdalītas ar Rīgas-Jelgavas dzelzceļa līniju.

Tagadējā Uzvaras parka teritorija Rīgas pilsētas valdījumā nonāca 1908. gadā ar izredzēm apbūvēt līdzīgi Mežaparkam Rīgā vai Jūrmalai, kas no Rīgas tika nodalīta samērā nesen. Atšķirībā no Mežaparka, tagadējā Uzvaras parka apbūvēšana prasīja daudz vairāk kapitālieguldījumu, jo nozīmēja Daugavas ik pa laikam applūdinātu pļavu (vecās gultnes) līmeņa paaugstināšanu par 3-4 metriem ar tādu grunti, kas derētu apzaļumošanai un būvju pamatu ierakšanai. Sabiedriskās naudas tērēšana šādā veidā tika attaisnota, pirmkārt, apsolot lielu daļu teritorijas visai sabiedrībai kā parku un, otrkārt, piepinot slavinājumus toreizējai Krievijas impērijai tās imperatoru personās.

Varens sākums negarantē mērķu sasniegšanu

PAZĪSTAM CILVĒKU, BET NE VIETU: 1910. gada fotoattēlā atpazīstams vēsturiskos apcerējumos bieži pieminētais un rādītais nelaimes putns Nikolajs II, bet ne Rīga un ne konkrētā vieta, kur kādreiz auguši ar cara līdzdalību stādītie ozoli / Arhīvs

Topošajam parkam deva Pētera I vārdu. Viņa pēctecis Nikolajs II kopā ar meitām un galmu ieradās Rīgā, lai kaut simboliski, bet tomēr pašrocīgi iestādītu dažus ozolus topošajā parkā. Lūk, kā šo 1910. gada 5. jūlija notikumu aprakstīja “Latviešu Avīzes” 14. jūlija numura 1. lpp.: “Pulksten 2 dienā jaunā Pētera parka apkārtne lielā apriņķī bija ieņemta no neskaitāma ļaužu bara. Kārtību uzturēja, līdz ar policiju un žandarmiem, brīvprātīgie uguns dzēsēji un dažādas biedrības. Uz saņemšanu bija ieradušies pilsētas valdes un pilsētas domes locekļi ar viņu dāmām, landmaršals un citi Vidzemes muižniecības kungi un dāmas, pilsētas dārzu direktors, pilsētas inženieris un citi. Pulksten 3 Viņa Majestāte ar Savām Augstām Meitām, Viņu Ķeizariskām (ne cariskām - Neatkarīgā) Augstībām Lielkņazēm Olgu, Mariju un Anastasiju Nikolajevnām, ar valsts sekretāru Stolipinu, galma ministru Frederiksu un pavadoņiem ieradās uz tvaiku kuteriem no jahtas “Standart” pie Āgenskalna piestātnes, kur viņus sagaidīja pilsētas galma un citas pilsētas autoritātes. Viņa Majestāte ar Lielkņazēm un pavadoņiem, no publikas ar nerimstošiem saucieniem pavadīts, kājām nogāja uz to vietu parkā, kur koki stādāmi. Šeit pilsētas galvai un pilsētas dārzu direktoram bija gods pasniegt Viņa Majestātei Pētera parka plānu un paskaidrot parka ierīkojumu. Pēc tam Viņa Majestātei labpatikās tikās ar sudraba lāpstu iz mākslīgi no mahagoni koka izgatavotas ķerras uzbērt zemes uz stādāmo ozolu, pēc tam Viņu Ķeizariskās Augstības Lielkņazes sekoja šim paraugam un arī pa ozolam iestādīja.”

Ar fotoattēlu šis notikums apliecināts “Mājas Viesa” 4. augusta numurā. Spriežot pēc šī attēla, stādīti koki triju cilvēku augumā. Tādu stādu iedabūšana zemē prasa vairāk darba un laika, nekā to var atrast cara dienas kārtībā. Viņš ieradies tad, kad stādiem izraktas bedres, stādi tajās ielikti un atsaitēti pie stutēm. Fotoattēls palīdz saprast frāzi “uzbērt zemes uz stādāmo ozolu", t.i., uz bedrē atsegtajām koka saknēm.

Jau pārstādīšanas brīdī krietni izaugušo ozolu lielums vēl pēc 13 gadiem liedza tos vienkārši nolauzt un prasīja pārāk daudz laika, lai tos nozāģētu vai nocirstu tā, ka postītājus nepamana un nenoķer. Tāpēc viņi kokus pārsvarā mizojuši, kā tas uzsvērts arī karikatūrā. Tāda nu ir koku uzbūve, ka to dzīvībai nepieciešamā vielu apmaiņa notiek nevis pa to cietajiem stumbriem, bet starp stumbriem un ārējai iedarbībai viegli pakļaujamo mizu, kas pēc noplēšanas neataug un vielu apriti neatjauno.

Vismaz Eiropas mērogā slavenā pilsētu apstādījumu, parku un dārzu veidotāja Georga Frīdriha Ferdinanda Kūfalta (Kuphaldt, 1853-1938) projektēto Pētera parka plānu avīze “Dzimtenes Vēstnesis” publicējusi 1910. gada 4. septembrī. Visticamāk, ka nekas šim plānam atbilstošs nav saglabājies, jo nemaz nav tapis. Sākotnēji plāna izpildei tika rēķināti pieci gadi, bet trūkst ziņu par darba rosmi līdz Pirmajam pasaules karam. Tā sākumā krievi apcietināja Kūfaltu ar absurdu apvainojumu spiegošanā par labu Vācijai un tūlīt viņu apmainīja pret krieviem, kuri kara sākumu bija saķerti Vācijā.

Daba stiprāka par dzelzsbetonu

Liecību par parka neesamību pēc Pirmā pasaules kara sniedz avīze “Latvis” 1923. gada 7. oktobrī. Avīze apsveica Rīgas pašvaldības nodomu pārdēvēt Pētera parku par Uzvaras parku. Lēmums pamatojams ar to, ka “pirmkārt, Pētera vārds te vēl nav vēsturiski iesakņojies, otrkārt, pats parks nemaz vēl nav parks, bet tam ir par parku vēl jātop. Tāpēc jāpriecājas par pilsētas nodomu šo apgabalu tiešām uzkopt un vest viņa uzkopšanu sakarā ar kritušo varoņu godināšanu. (…) Greznus pieminekļus izpostītā Latvija vēl nespēj samaksāt, bet zaļus ozolus varēs Rīga gan iedēstīt. Pie tam domājams, šai darbā viņai nāks talkā dažu dažādas organizācijas.” Paradoksāli, ka tieši “Latvja” publikas dedzīgākie pārstāvji metās uz parku nevis ozolus dēstīt, bet iznīdēt.

Daba laba ar to, ka spēj uzturēt sevi cilvēkiem draudzīgā veidā visur, kur vien cilvēki speciāli nepieliek pūles, lai dabu iznīcinātu. Tātad kaut kāds zaļums pretī Iekšrīgai jeb Vecrīgai vai starp Pārdaugavas apbūvētajām teritorijām pastāvēja - un labi, ka tā. Dažādi var vērtēt Kārļa Ulmaņa (1877-1942) un viņa iedvesmoto pilsētplānotāju, propagandistu u.tml. aktīvistu nodomus noklāt šo zaļumu ar dzelzsbetonu karaspēka parādēm un tautas svētkiem un sporta sacensībām.

Pāris gadus pēc valsts varas sagrābšanas, 1936. gada jūnijā K. Ulmaņa Ministru kabinets padzītās Saeimas vietā pieņēma likumu Uzvaras laukuma būvēšanu Uzvaras parkā un nodibināja Uzvaras parka izbūves komiteju. Lūk, kā to tautai pasniedza avīze “Jaunākās Ziņas” 13. jūnijā, piesaistot par vienu no dedzīgākajiem Ulmaņa faniem kļuvušo literātu Jāni Akurateru (1876-1937): “Valsts prezidenta Dr. K. Ulmaņa aicinājums Uzvaras parka celšanai ir aizskanējis no galvas pilsētas līdz pat attālākām valsts nomalēm. Un no turienes ir nākusi visjaukākā atbalss. Mēs dzirdām, mēs piekrītam, mēs strādājam līdzi! Ņemiet mūsu roku darbu, mūsu naudas līdzekļus, bet galvenais - mūsu sajūsmu! - tādas ir šīs atskaņas, kuras ir paudušās darba pieteikumos. (…) Vēl Uzvaras parka darbi ir priekšā, vēl šī tautas kopdarba attēls mums tikai iedomājams, bet ieguvums, kas jau sasniegts ar šo ierosinājumu, ir jau, varbūt, daudz lielāks un vērtīgāks, nekā pats darba izvedums. Šis ieguvums ir - tautas uzticības un vienības apliecinājums, tautas griba uz darbu savas zemes un valsts labā.”

Par šādu vārdu iemiesojumu dzelzsbetonā vajadzēja kļūt armijas parādēm un dziesmu svētkiem izmantojamam laukumam 200 000 dalībnieku ietilpināšanai, stadionam ar 25 000 sēdvietām, sporta (velosporta u.c.) un treniņa laukumiem, sporta un sanāksmju pilij. Šādas būvniecības sagatavošanas darbus izdevās iegrozīt tā, lai 1938. gada vasarā Uzvaras laukumā varētu notikt IX Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Tas tika izdarīts, izmantojot pagaidu, nevis paliekošas būves. No iecerētā tika uzbūvēti tikai kaut kādi sīkumi, kurus lika lietā Ulmani patriekušās varas. Bija vajadzīgi vēl četrdesmit gadi, līdz kamēr padomju vara jutās savākusi tik daudz materiālo resursu, ka varēja atļauties ar tiem pārklāt Uzvaras parka staigno teritoriju. Parka pārvērtības kopš tiem laikiem līdz šai baltai dienai tik interesantas un pamācošas, ka pelna turpmāku stāstu.

TUKŠUMS DOD IESPĒJAS: žurnāla “Atpūta” 1936. gada 12. jūnija numurā parādīts ar Uzvaras parka vārdu iezīmētais tukšums, kuru toreizējā vara gribēja aizpildīt ar savu lielumu, stiprību, bagātību un gādību par tautu apliecinošām dzelzsbetona konstrukcijām / Arhīvs

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā