Beirūtas sprādziens un Hirosimas jubileja

2020. gada 4. augusta vakarā Libānas galvaspilsētas Beirūtas ostas noliktavā eksplodēja 2,75 tūkstoši tonnu amonija nitrāta. Sprādziena laikā un tā izraisītajos ugunsgrēkos gāja bojā vismaz 135 cilvēki, bet vairāk nekā 5000 cilvēki tika ievainoti, savukārt, sagrūstot dzīvojamajām ēkām, bez pajumtes palika 300 000 Beirūtas iedzīvotāju.
08.08.2020. JPJuris Paiders
 
©Scanpix un Shigeo Hayashi

Beirūtas sprādziens notika tikai pusotru dienu pirms zīmīgas gadadienas ‒ 6. augustā apritēja 75 gadi, kopš Hirosimas kodolsprādziena. Tieši pirms septiņdesmit pieciem gadiem ‒ 1945. gada 6. augustā pirmo reizi civilizācijas vēsturē karā tika lietoti kodolieroči.

Sakritība ir zīmīga tāpēc, ka Beirūtas sprādziena jauda ir līdzvērtīga neliela kodolieroča sprādzienam.

Kā zināms, kodolieroču sprādziena enerģiju mēra trinitrotoluola ekvivalentā. Trinitrotoluols ir ļoti spēcīga sprāgstviela, kas tiek izmantota gan civilām, gan militārām vajadzībām. Kodolieroča sprādziena spēku pielīdzina trinitrotoluola daudzumam, kas būtu jāuzspridzina, lai sprādziena triecienvilnis būtu ar tikpat lielu enerģijas daudzumu. Neliela kodolsprādziena enerģija atbilst 10 000 ‒ 20 000 tonnu vai 10 ‒ 20 kilotonnu trinitrotoluola daudzumam. Parasti sprāgstvielas nosaukums netiek minēts, bet norāda, cik kilotonnu liels ir bijis kodolsprādziens.

Atombumbas sprādziens 1945. gada 6. augustā Hirosimā nopostīja gandrīz visas ēkas 1,6 km rādiusā no sprādziena centra / Foto: U.S. Navy Public Affairs Resources (www.chinfo.navy.mil/navpalib/images/historical/hiroshima.jpg)

Beirūtas ostā vienlaikus uzsprāga 2,75 tūkstoši tonnu amonija nitrāta. Tā kā amonija nitrāts nav tik spēcīga sprāgstviela kā trinitrotoluols, tad sprādziens bija līdzvērtīgs 1,1 kilotonnu lielam sprādzienam. 2006. gadā Ziemeļkorejas pirmā kodollādiņa sprādziena jauda bija pat nedaudz mazāka par sprādzienu Beirūtas ostā. Beirūtas sprādziens tika reģistrēts kā neliela zemestrīce. Triecienvilnis bija sajūtams pat 200 kilometru attālumā. Jebkurā gadījumā Beirūtas sprādziens ir visjaudīgākais ar kodolieroču izmēģinājumiem nesaistītais sprādziens šajā gadsimtā.

Kodolieroču izveidē izmantota vairāku ķīmisko elementu atomu kodolu īpatnība spontāni uzsākt dalīšanos, izdalot neitronus. No urāna izotopiem šādas īpašības ir urāna izotopam U (235), kura daudzums urānā ir tikai 0,7%.

Otrā pasaules kara laikā vairākas karojošās valstis centās izveidot kodolieročus, bet vienīgā valsts, kura līdz pasaules kara beigām paspēja iekļaut bruņojumā kodolieročus, bija ASV. Pirmais atombumbas izmēģinājums notika jau pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 16. jūlijā Ņūmeksikas poligonā. Tolaik karš ar Japānu vēl nebija noslēdzies un izstrādātais ierocis tika izmantots, lai piespiestu Japānu kapitulēt. ASV prezidents deva pavēli izmantot kodolieročus pret divām Japānas pilsētām. 1945. gada 6. augustā atombumba tika nomesta uz Hirosimu. Hirosimas atombumbas jauda bija 17 kilotonnas. Atombumbas sprādziens nopostīja gandrīz visas ēkas 1,6 km rādiusā no sprādziena centra, bet triecienviļņa un gaismas impulsa ietekmē vēl vienpadsmit kvadrātkilometru lielā platībā izcēlās plaši ugunsgrēki, kuru laikā pilnībā izdega lielākā daļa no pilsētas. Sprādziena laikā gāja bojā 80 000 cilvēku, bet 70 000 tika ievainoti, turklāt vairāk nekā simt tūkstoši iedzīvotāju tika pakļauti radioaktivitātes ietekmei.

1945. gada 9. augustā atombumba tika nomesta uz Nagasaki. Pret Nagasaki izmantotā atombumba bija jaudīgāka ‒ 21 kilotonna, bet postījumu apmērs bija aptuveni līdzīgs Hirosimas kodolsprādzienam.

Protams, salīdzināt Beirūtas sprādzienu ar kodolsprādzienu var tikai nosacīti. Sprāgstot pat ļoti lielam daudzumam parasto sprāgstvielu, notiek tikai ķīmiska reakcija, kuras laikā vislielākos postījumus nodara sprādziena triecienvilnis, jo ugunsgrēki veidojas tikai sprādziena tiešā tuvumā.

Savukārt kodolsprādziens ir daudz komplicētāks, jo atomu kodolu sabrukšana izraisa enerģijas izlādi, kas izpaužas ne tikai kā triecienvilnis, bet arī kā elektromagnētiskais starojums, radioaktīvo daļiņu plūsma un radioaktīvs piesārņojums. Kodolsprādziena radītais elektromagnētiskais impulss ir tik stiprs, ka iznīcina visas elektroniskās ierīces plašā apkārtnē, bet redzamās gaismas diapazonā tas izraisa ugunsgrēkus un ādas apdegumus cilvēkiem pat ļoti tālu no sprādziena centra. Ir aprēķināts, ka 50 megatonnu liels ūdeņraža bumbas sprādziens klajā vietā neaizsargātam cilvēkam izraisīs vismaz trešās pakāpes apdegumu 100 km attālumā. Turklāt pēc kodolsprādziena plašu teritoriju pārklās radioaktīvais piesārņojums. Ja sprādziens ir neliels ‒ aptuveni līdzvērtīgs Hirosimas sprādzienam - 20 kilotonnas, tad ļoti bīstams radioaktīvais piesārņojums pārklās aptuveni 20 km platu un 200 km garu joslu no sprādziena vietas atbilstoši vēja virzienam.

Taču pirms 75 gadiem precīzu zināšanu par kodolsprādziena sekām, par radioaktivitātes un radioaktīvā piesārņojuma ietekmi uz cilvēkiem un dzīvniekiem nebija. Patiesībā tikai pēc Hirosimas un Nagasaki sprādzieniem tika atklātas un izstrādātas metodes, kā palīdzēt staru slimības upuriem un kādi piesardzības pasākumi ir jāievēro radioaktīvā piesārņojuma gadījumā utt. Atomieroču lietošanas sekas pārspēja jebkuras citas kara šausmas, tāpēc kodolieroči pēc 1945. gada vairs nav izmantoti nevienā konfliktā. Tiklīdz aukstā kara apstākļi to ļāva, lielvaras vienojās atturēties arī no kodolieroču izmēģinājumiem. 1961. gadā stājās spēkā nolīgums, kas aizliedza kodolizmēģinājumus Antarktīdā. 1963. gadā stājās spēkā nolīgums, kas aizliedza kodolizmēģinājumus atmosfērā un virs zemes virsmas, bet 1967. gadā ‒ nolīgums, kas aizliedza kodolizmēģinājumus kosmiskajā telpā.

1970. gadā stājās spēkā Kodolieroču neizplatīšanas līgums, kas joprojām ir globālā kodolieroču neizplatīšanas un atbruņošanās režīma pamatdokuments. Līgums nosaka kodolieroču neizplatīšanu, vispārēju un pilnīgu kodolatbruņošanos, kā arī kodolenerģijas izmantošanu miermīlīgiem mērķiem. Kodolieroču neizplatīšanas līgumam ir pievienojušās 190 valstis, tostarp piecas atzītās kodolvalstis - ASV, Krievija, Lielbritānija, Francija un Ķīna. Latvija līgumam pievienojās 1992. gadā. Tomēr Kodolieroču neizplatīšanas līgumam joprojām nav pievienojusies Indija, Izraēla, Pakistāna un Dienvidsudāna, bet 2003. gadā no līguma izstājās Ziemeļkoreja.

Iespējams, ka tā ir zīmīga sakritība, ka Beirūtas sprādziens notika tika pusotru dienu pirms Hirosimas kodolsprādziena septiņdesmit piektās gadadienas, atgādinot, cik bīstami ir ne tikai masu iznīcināšanas ieroči, bet arī daudzas ķīmiskas vielas, kuras tiek izmantotas ikdienas norisēs - rūpniecībā un lauksaimniecībā.