Uzturēt skolas Latvija nevar, negrib, nedrīkst

Krišjāņa Kariņa valdība izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas personā ir apņēmības pilna līdz šā gada 1. septembrim ne tikai slēgt, bet pārdot 700 atlikušo skolu ēkas, lai par iegūto naudu nopirktu planšetdatorus pilnīgi visiem Latvijā atlikušajiem 215 tūkstošiem skolēnu.
15.07.2020. Arnis Kluinis
 
©Rūta Kalmuka/F64

Apņēmība ir laba lieta, bet tās rezultāti ir cita lieta. Šeit nosauktā mērķa sasniegšana varētu notikt ne 2020., bet 2030. gada 1. septembrī kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka valsts ne līdz 1. septembrim, ne līdz nākamā gada 1. janvārim, ne līdz nākamā gada 1. septembrim, ne vēl tālākā nākotnē neatradīs pircējus ne 700, ne septiņām skolu ēkām. Toties Valsts kasē ir ieripojuši Covid-19 vārdā nosauktie eiro miljardi, kas ne tikai paver valdībai plašākas iespējas dažādiem manevriem, bet arī mudina saņemt drosmi šo manevru izpildei. Ļaunas mēles piebilst, ka nauda taču nav dota tāpat vien. K. Kariņam būšot jāatskaitās, ka viņa laikā par Covid-19 naudu Latvijā iznīcināts viss, kas te vēl bija palicis pāri no izglītības un dzimstības.

Nav nekādas vajadzības demonizēt ne K. Kariņu, ne I. Šuplinsku komplektā ar Jauno konservatīvo partiju (JKP). Viņi visi dara tikai to, ko darīt viņus piespiež situācija gan Latvijā, gan pasaulē. Jebkurš, kas tagad būtu viņi vietā, darītu tieši to pašu. Vienīgi tikai ne jebkurš cilvēks piekristu būt viņu vietā, ja jādara tas, kas viņiem tagad jādara.

Runājot par situāciju Latvijā, pietiek norādīt uz matemātikas mācīšanu Latvijas skolās. Protams, matemātika nav tieši tas pats, kas pamatskolas un vidusskolas izglītība kopumā. Tomēr šāds vienkāršojums ir pieļaujams, jo kopējā situācija ir tiešām tik vienkārša kā pirms pāris gadiem plašsaziņas līdzekļus minētais fakts, ka Latvijā tajā gadā augstskolas diplomu saņēmusi viena jauna matemātikas skolotāja. No tā izriet visvienkāršākā matemātiskā izteiksme, ka viens jauns matemātikas skolotājs katrai no skolām tiks piešķirts reizi 700 gados.

Lielas cerības tiek liktas uz administratīvi teritoriālo reformu, kas ļaušot daudz straujāk samazināt skolu skaitu, lai jau pārskatāmā nākotnē saīsinātu jauna skolotāja piegādes laiku katrai skolai līdz 600 un varbūt tikai līdz 400 gadiem.

Vēl citus risinājumus nācās meklēt tāpēc, ka diemžēl neizdodas skolēnu skaitu samazināt tik strauji kā skolu skaitu.

Uzreiz tika atmests priekšlikums palielināt matemātiku studējošo skaitu, jo Latvijā nav ne jauniešu, no kuriem savākt matemātiku mācīties un citiem mācīt gribošu un varošu studentu grupu, ne augstskolu, kur viņiem studēt. Starp visiem citiem priekšlikumiem labākais izrādījās priekšlikums nedarīt neko un gaidīt, kad risinājums atradīsies pats no sevis. Precīzāk sakot, kad, kā jau parasti, risinājums uzradīsies no ārzemēm. Tieši tā tas bija ar Pirmo pasaules karu un Otro pasaules karu, ar “perestroiku” nesenākā pagātnē un tā tas ir ar Covid-19 tieši tagad.

Visu cieņu šādiem risinājumiem par spēju uzrasties īstajos brīžos. Vēl pirms pāris gadiem skolas, skolotāji un skolēnu vecāki daudz stingrāk nekā šajā mirklī turējās pie pēdējo gadu desmitu prakses savākt vispirms pāri par 60, bet tagad pāri par 70 un 80 gadiem vecākus matemātikas un tāpat arī fizikas vai ķīmijas skolotājus un vismaz 1. septembrī uzstutēt viņus klases priekšā, lai viņi parunā vai nu par savu priekšmetu, vai par savu skaisto jaunību, ar ko pietiek mācību stundas iegrāmatošanai. Tikpat derīgi ir arī nedēļu ilgi kursi dziedāšanas skolotājiem, lai viņi varētu aizvietot neesošos matemātikas skolotājus. Proti, lai prastu nevis uz labu laimi, bet pilnīgi kompetenti nosaukt numurus lappusēm matemātikas un varbūt vēl citu mācību grāmatās, ko attiecīgās stundas laikā skolēniem izlasīt.

Pagaidām skolas vēl spēj sameklēt savus priekšmetus kaut cik pārzinošus un mācīt spējīgus skolotājus vismaz epizodiskam darbam. Viņu pienākums ir pirms 9. vai 12. klases eksāmeniem kaut tikai daļai skolēnu iemācīt ne gluži savu priekšmetu, bet iepriekšējo gadu eksāmenu uzdevumu veidus jeb secību, ar kādu jāpārveido attiecīgajā uzdevumā dotie skaitļi un citi simboli. Cik lielā mērā skolēnam izdodas atpazīt vai uzminēt līdzību starp vecajiem uzdevumiem un jaunajiem uzdevumiem, tik sekmīgi skaitās nokārtoti eksāmeni. Ticēsim, ka Latvijā pagaidām vēl masveidā nenotiek tā, ka vienīgā skolotāja kompetence būtu spēja kaut kā iegūt un pateikt priekšā skolēniem eksāmenu uzdevumu pareizās atbildes.

Uz vienādības 0=0 var balstīt apgalvojumu, ka jauniešu izglītības līmenis pēc visu, t.i., visu valsts skolu slēgšanas samazināšoties daudz nebūtiskāk, nekā izdevumi skolu uzturēšanai kopā par 800 miljoniem eiro šā gada cenās. Varbūt tikai astoņus miljonus gadā izmaksātu darbināt vienu lielu datoru, no kura tiktu pārraidīti attālināto mācību stundu materiāli visos priekšmetos visām klasēm. Labākajā gadījumā šajā pašā tāmē izdosies iekļaut gan datu apmaiņu, kurā katrs skolēns apliecinās savu atrašanos pie planšetdatora stundu laikā, gan 9. un 12. klašu atestātu izdrukāšanu un izsūtīšanu visiem, kuri spējuši pietiekami daudz reižu apliecināt savu atrašanos pie datora.

Vēl otrus astoņus, bet varbūt visus 80 miljonus eiro gadā valdoša koalīcija gatava atdot dažām it kā privātskolām, kas īstenībā būs vienīgās valsts uzturētās skolas tikai un vienīgi augstāko ierēdņu, politiķu un bagātnieku bērniem. Vienīgi tajās tiks saglabāta klātienes apmācība, dodot šiem skolēniem kaut jel kādu zināšanu un prasmju priekšrocības attiecībā pret valsts skolu atestātu saņēmējiem. Šādu naudas dalīšanas shēmu tapšanu valdošajā koalīcijā parāda Neatkarīgās 3. jūlija publikācija "JKP mēģina iedot miljonu savai favorītskolai".

Pat ja klātienes un attālināto apmācību rezultāti neko daudz neatšķirsies pēc iegūto zināšanu daudzuma, skolas izslēgšana no bērnu un jauniešu socializācijas izraisīs būtiskas novirzes viņu uzvedībā. Te atliek vien atkārtot Elitas Veidemanes jau rakstīto, ka “bērni, sociālajā izolācijā tupēdami pie datoriem (vienalga - ar mācību vai izklaides mērķi), paliek par neatgriezeniskiem zombijiem".

Lai cik vilinoša politiķiem būtu uz skolu slēgšanas rēķina iegūtās naudas sadalīšana, K. Kariņa valdība neuzņemtos šādu risku uz savu roku. Valdībai ir atstāta izvēle vai nu pašlikvidēties, vai uzņemties jauniešu un viņu vecāku uzvedības iegrozīšanu atbilstoši Latvijas iedzīvotāju lomai pārveidojumos, kādi jau sākti pasaules mērogā.