Skolas testu variablais derīgums

Prieks, ka pēc pusotra gada attālinātas bērnu un vecāku mocīšanās, muļļāšanās, nereti mācību imitācijas, neveselīgi ilgas līkņāšanas pie datora, neiziešanas dienām no četrām sienām, skolēni beidzot varēs atgriezties skolās. Prieku gan aizēno virkne detaļu un papildu nosacījumu.
27.08.2021. BLBaiba Lulle
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Jaunā izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece jāuzteic par to, ka šāda iespēja panākta, turklāt gan “sadarbspējīgā sertifikāta” turētājiem, gan tiem, kam nav šodien tik svarīgā dokumenta, kas dod vairāk tiesību un iespēju nekā citiem. Arī par to, ka šie būs siekalu, nevis nepatīkamākie deguna - kakla testi. Šie testi ir arī lētāki, lai gan kopējās testēšanas izmaksas mācību gada garumā tiek lēstas lielas - 25-30 miljoni, kas, pēc finanšu ministra Jāņa Reira teiktā, esot summa, kas pērn atvēlēta pedagogu algu celšanai. Nav gan ne mazākās ticības, ka, atsakoties no testiem, šī summa nonāktu pedagogu kabatās. Šķērdēšanās visā, kas saistīts ar vakcīnām, to propagandu, speciālā, it kā likvidētā biroja izmaksām, it kā noņemto tā darbinieku astronomisko algu vēlākas izmaksas prēmijās, arī prasa pamatīgas summas. Attīstītām valstīm pašsaprotami, ka šādas testēšanas izmaksas sedz valsts, kura apņēmusies garantēt bezmaksas vispārējās izglītības ieguvi. Latvijas gadījumā jāteic, ka ne par ko vairs nebrīnītos, bet vismaz šo brīnumu Kariņa komanda ir aiztaupījusi.

Bija laiki, kad informācija par veselību tika uzskatīta par sensitīvu un neizpaužamu, tagad no šī principa pāri palikuši vien burti uz papīra. “Sertificētie” skolēni varēs klases telpā sēdēt bez maskas, kamēr pārējiem, kādu ir vairākums, tās būs jāvalkā, tātad, būs skaidri redzamas katra statuss. Lai šādi nedalītu skolēnus, skolas vadība var noteikt, ka arī klasēs, tāpat kā ārpus tām skolas telpās, maskas jāvalkā visiem. Tad ir pamatots jautājums vakcinētajiem - kāpēc viņiem šādi sevi jāapgrūtina, jo nēsāt masku stundām ilgi no vietas, bez šaubām, ir apgrūtinājums, vienlaikus vēl intensīvi darbinot smadzenes un cenšoties caur lupatiņu izbubināt kaut ko skolotājam un klases biedriem saprotamu.

Un, ja jau visi būs testēti vai sertificēti, tātad - pirmsšķietami veseli, kādēļ jāvalkā maska? Ja jau tā pasargā no vīrusu izplatīšanas laikā, kad vēl nav sajustas saslimšanas pazīmes vai vīruss identificēts testā, tad - kāpēc vajadzīgi testi, ja maskas pasargā?

Bet lielāka stulbība vai ļaunprātība ir tā, ka skolai taisīts Covid-19 tests skolai un interešu izglītībai ir derīgs, bet kultūras pasākumu, kafejnīcu apmeklēšanai ne. Ja jau valdība pie visām miesām zvēr, ka ierobežojumu politiku tā balstot epidemiologu ieteikumos, gribētu dzirdēt, kāds tam ir epidemioloģiskais, zinātniskais pamatojums. Vai skolēnu testi tiks veikti kādās nesertificētās laboratorijās?

Labi, dzirdējām izglītības ministres skaidrojumu, ka tāpat jau šim testam visas nedēļas garumā nevar uzticēties, bet ir jāsabalansē izmaksas. Jā, šāda masveida testēšana ir mežonīgi dārga, turklāt, kā jau pirmajās dienās atklājies, ir arī problēmas ar testu veikšanas kapacitāti. Bet, ja līdz šim visur testus atzina par derīgiem 48 stundas, tad kādēļ vismaz šīs 48 stundas kopš testēšanas, arī bērns, jaunietis, nevar aiziet uz kādu teātri, koncertu? Tikai tāpēc, ka oktobrī beigsies termiņš 644 000 vakcīnām (no tām 564 000 “AstraZeneca”), kuras iepirktas daudz par daudz un būs liekas, ka valdība jau lauza galvas, vai tās kādam vēl varētu par lētu naudu pārdot vai atdāvināt? Par katru cenu jāpiespiež vakcinēties ne tikai pieaugušie, bet arī bērni? Kamēr virknē mācību priekšmetu jau tā trūkstošos pedagogus, kuri nevakcinēsies, mūsējie spiež aiziet no darba, Igaunijā nevakcinētajiem pedagogiem par valsts naudu tiks nodrošināta regulāra testēšana. Tas pats vīruss, bet kāpēc tik atšķirīga pieeja?

Vai arī “mūsu” valdība vēlas taisīt biznesu uz bērnu vecāku rēķina, kultūras pieejamību pusaudžiem faktiski padarot par elitāru pasākumu, vienlaikus nīdējot jau tā nedaudzos kultūras pakalpojumu sniedzējus šai mērķauditorijai? Iepriekš taču tā centāmies no virtuālās vides arvien vairāk atkarīgos skolēnus iedraudzēt ar kultūru klātienē, īstenojot burvīgu projektu “Skolas soma”. Vai šādam mērķim nav jābūt ilgtermiņā, vai tas ar tik vieglu roku norakstāms, kad jāmazina kādu ierēdņu un politiķu apmātība, domājot kur vēl izšpricēt lieki sagrābtās vakcīnas?