Sākums jaunam zelta drudzim

Latvijā būs ilgi jāsadzīvo ar jaunā koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19, otrdien žurnālistiem paziņoja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Vairumam šī ziņa nebija iepriecinoša. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri šo krīzi uztver kā jaunu iespēju laiku. Varbūt kā sākumu jaunam zelta drudzim. Līdzīgi kā kādreiz pirms gadiem trīsdesmit. Tikai tagad šie cilvēki jau citi.
07.05.2020. Bens Latkovskis
 
Kādreiz, lai tiktu līdz zelta laukiem, bija jāpārvar milzu grūtības. Tagad to pašu dod tuvība varas kabinetiem. Šaubīgi iepirkumi krīzes aizsegā un palīdzības fondu “apgūšanas” shēmas ir tie zelta lauki, uz kuriem steidzas 21. gadsimta “zeltrači” ©https://commons.wikimedia.org

Nupat aizvadīta Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas apaļā jubileja, un gandrīz nepieklājīgi atgādināt to, kas sākās uzreiz pēc augusta puča. Varu valstī reāli pārņēma Tautas frontes valdība, cilvēki pēkšņi sajuta varas reibinošo garšu un prātam neaptverami plašās iespējas. Šodien to pieminam ne tāpēc, lai kārtējo reizi pašausminātos par prihvatizācijas bakhanālijām, bet gan lai laikus vērstu uzmanību briesmām, kuras mums uzglūn atkal.

Mēdz teikt, ka katrai paaudzei savs karš, sava revolūcija. Tāpat var arī teikt, katrai politiķu paaudzei sava “Klondaika”, jo jebkuri satricinājumi nes postu vieniem un iespējas citiem. Kas mums draud šodien, un ko varam mācīties no deviņdesmito gadu sākuma pieredzes? Pēkšņi ir parādījusies pieeja līdz šim nebijuša apjoma resursiem. Iepriekšējos gadus politiski tika pārdalīti tikai daži procenti no vairāk nekā 10 miljardus eiro lielā budžeta. Absolūti lielākā budžeta daļa tika sadalīta atbilstoši jau agrāk pieņemtajiem lēmumiem un principiem.

Tagad pēkšņi uz pārdales galda ir parādījušies gluži jauni, iepriekš neplānoti miljardi. Turklāt bez striktiem fiskālās disciplīnas ierobežojumiem. Šai politiķu paaudzei tās ir vēl nebijušas iespējas dalīt milzīgu finansiālo pīrāgu.

Ja runājam nevis no epidemioloģiskā, bet gan no sociālekonomiskā, psiholoģiskā un politiskā aspekta, tad koronavīrusa krīze tikai tagad pa īstam sākas. Šajā gadījumā tas ir turbulences periods, kuru iezīmē jukas, neskaidrība un saduļķots ūdens. Šādā vidē zelta skalotāju nekad nav trūcis, ne pie vieniem valdītājiem. Arī šoreiz tīkotāji uz valdības miljardiem jau ap tiem snaikstās. Jau parādījušies pirmie šaubīgie iepirkumi par miljonu, par trim miljoniem eiro.

Šeit obligāti nepieciešams precizējums, jo nav runa par ārkārtīgi skopajiem atbalsta pasākumiem, kurus valdība piešķir atsevišķiem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem un bez darba palikušiem cilvēkiem vispārīgā kārtībā pēc noteiktiem kritērijiem. Šie atbalsta mehānismi ir absolūti nepietiekami, īpaši salīdzinot ar Vāciju, kas bez mazākās aiztures apgūst Eiropas Savienības palīdzības fondus. Runa ir par atsevišķiem šaubīgiem iepirkumiem krīzes aizsegā un palīdzības fondu “apgūšanas” shēmām, kuras vienkārši nevar neparādīties, turbulences radītajam juceklim turpinoties.

Kad Latvija atguva neatkarību, tad visa tauta un mediji bija valdības pusē, jo tā bija Tautas frontes valdība. Tie, kas valdību kritizēja, tika uztverti kā interfrontes aģenti. Neatkarības pretinieki. Ienaidnieki. Tieši šī “savējo” būšana bija iemesls tam, ka uz daudzām lietām sabiedrība toreiz skatījās caur pirkstiem. Nemaz nerunājot par tiesībsargājošām iestādēm, kuras kūņojās ārā no bērnu autiņiem.

Tagad esam savā ziņā līdzīgā situācijā. Ir premjers Kariņš, kurš vada politiski ļoti sadrumstalotu, ārkārtīgi trauslu valdību. Nav noslēpums, ka daļa mediju, pirmkārt jau sabiedriskie mediji, diezgan nekritiski atbalsta Kariņu valdību, tieši tāpat kā deviņdesmitajos atbalstīja Godmaņa valdību. Toreiz pārprasta tolerance pret “savējiem”, ievadīja to, ko tagad dēvē par prihvatizāciju un vienlaidus zagšanu. Ja daļā sabiedrības saglabāsies līdzīga tolerance pret Kariņa valdību, tad drīz vien Godmaņlaiku afēras liksies nevainīgas pirmziemnieku rotaļas iepretim jauno, moderno, progresīvo “uzņēmēju” spējām pārsūknēt savos kontos miljardus.