Dīvainā mediju pārpirkšana

Šā gada 15. maijā tika izziņots visai mīklains darījums par interneta portāla la.lv iekļaušanos “TVRīga24” struktūrā. Mīklains tas bija divu iemeslu dēļ. Tam 1) grūti saskatīt iekšējo loģiku, un 2) paši darījuma veicēji ir ārkārtīgi nerunīgi par tā būtību. Tie it kā paši kaunētos no šī darījuma, it kā tas būtu kaut kas nepiedienīgs.
27.05.2020. Bens Latkovskis
 
Arī pirms šī darījuma “Attīstībai/Par!” ietekme abos medijos bija nenoliedzami liela. Tas, ka raidījuma “Kur tas suns aprakts?” nemainīgs “eksperts” ir tieši Jaunups un citi šī politiskā spēka “draugi”, par to liecina vairāk nekā jebkurš ieraksts “Lursoft” datu bāzē ©Ekrānšāviņš no xtv.lv

Galvenā šī darījuma neskaidrība ir par to, kurš kuru ir nopircis? Lūk, oficiālais paziņojums: “Lai stiprinātu un attīstītu nacionālos medijus, uzņēmumi AS “Latvijas Mediji” un “Rīga TV 24” nolēmuši apvienot spēkus, turpmāk portālam “LA.LV” iekļaujoties “RīgaTV 24” struktūrā.” Lai arī no šī teksta it kā izriet, ka tagad galvenais ir “RīgaTV 24” , kura struktūrā iekļāvies portāls “la.lv”., tas vēl nenozīmē, ka tieši “RīgaTV 24” vai aiz tās stāvošā AS “TV Latvija” ir iegādājusies portālu “la.lv”. Tas var būt arī daudzpakāpju darījums ar katram dalībniekam atšķirīgām interesēm, kur vienus interesē finansiālais aspekts, bet citus iespēja caur apvienoto mediju sabiedrībā virzīt noteiktas intereses vai demonstrēt pieaugošu ietekmi.

Kas aiz kā stāv?

Pirms runājam par šīm interesēm, jāpaskaidro, kas aiz katra medija stāv. “La.lv” izveidojās kā laikraksta “Latvijas Avīze” interneta portāls. Šo laikrakstu izdod SIA “Latvijas mediji”, kura īpašnieks ir no Ventspils ostu kariem labi pazīstamais “Lemberga oponents” Olafs Berķis. Savukārt, neatkarīgi no “RīgaTV 24”nominālajiem īpašniekiem, aiz šī kanāla stāv televīzijas biznesā nevienu vien pudu sāls apēdušais Andrejs Ēķis.

Tātad priekšplānā izvirzās Berķis un Ēķis. Šī darījuma jēga jāskata vairākās plaknēs. Kā jau teikts, diez vai tas ir tīrs komercdarījums, jo mediji šobrīd nav tā zelta ādere, kur viegli griezt peļņas kuponus. Īpaši Latvijā ar latviešu valodā iznākošajiem medijiem. Tāpēc kā galvenā izvirzās atsevišķu personu vai personu grupas vēlme tikt pie vārda, būt sadzirdētiem un ietekmēt sabiedrisko domu. Līdz ar to darījuma centrālā ideja ir pastiprināt noteiktas informatīvās plūsmas jaudu, lai palielinātu politisku un ekonomisku ietekmi.

Mediju projektu jēga

Jāatzīst, ka Latvijā ietekmīgākie ir sabiedriskie mediji, kuri ir diezgan ideoloģizēti, lai neteiktu politizēti. Ne tādā izpratnē, ka šie mediji tieši virza kādu noteiktu ideoloģiju vai atbalsta noteiktu politisko spēku, bet gan drīzāk translē sava sociālā burbuļa pārliecību par to, kā sabiedrībai jādomā, jādzīvo un jārunā.

Respektīvi, pauž tā dēvēto pamatplūsmas viedokli, lai gan sabiedrībā ir ļoti dažādi viedokļi. Šiem “citiem” viedokļiem sabiedriskajā medijā iespējas izpausties ir ierobežotas, tāpēc tiem jāmeklē citas platformas ar plašāku viedokļu daudzveidību. Šādas platformas ir interneta portāli, un arī televīzijas kanāls “RīgaTV 24”, kura faktiskais īpašnieks līdz šim nav demonstrējis vēlmi darboties politikā. Līdz ar to viņam tas primāri ir komerciāls projekts.

Par otru darījuma pusi pārstāvošo Berķi to nevar teikt. Viņš savulaik mēģinājis iegūt noteiktu politisku ietekmi caur dažām partijām - “Jauno laiku”, “Vienotību”, Zatlera reformu partiju, pēdējā laikā “Latvijas attīstībai”. Lai gan par nopietnu politisko spēlētāju Berķis tā arī nav kļuvis, viņš, atrodoties konfrontācijā ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu, no politisko intrigu laukuma pat gribēdams nevarētu pazust.

Tāpēc loģiskāk izskatītos, ja Berķis, vēloties paplašināt savu politisko ietekmi, savā orbītā iesaistītu “TVRīga 24” un Ēķis no šī darījuma nopelnītu, pārdodot kādas sava biznesa daļas. Taču, spriežot pēc visa, noticis pretējs darījums. Īpašniekus (vai galvenos lietu bīdītājus) ir mainījis tieši līdz tam Berķa pārziņā esošais interneta portāls “la.lv.”. Tas pārgājis Ēķa rokās. Rodas pamatots jautājums - kāpēc Ēķim to vajag? Vai viņš ir kļuvis tik bagāts, ka nezina, kur likt naudu, jo diez vai Ēķim nepieciešama papildu platforma, kur izvērsties. Līdz ar to ticamāka kļūst versija, ka naudu Ēķim iedevis kāds cits. Tā Latvijā ir visai izplatīta prakse, kad nominālais īpašnieks nemaz nav īstais īpašnieks. Tas pats Andrejs Ēķis nemaz nav sava televīzijas lolojuma īpašnieks. Tā nominālie īpašnieki ir viņa dēli un viņu draugi. Tas, protams, netraucē pašam Ēķim vecākajam kārtot lietas un monetizēt ētera laiku šajā (savā) televīzijā.

No kurienes nauda?

Tā kā šāda darījuma shēma šķiet visnotaļ loģiska, rodas nākamais jautājums - kas devis šim darījumam naudu? LTV raidījuma “De facto” sižetā “Jaunākais darījums Latvijas komercmedijos - vai aiz tā kulisēm neslēpjas skandalozas figūras?” mēģināts norādīt uz sižeta autora Ivo Leitāna senu “sparingpartneri” Māri Martinsonu, kurš zināmās aprindās labi pazīstams ar iesauku Kvadrāts. Šajā sižetā Martinsons ierasti parādīts kopā ar “Latvijas attīstībai” politiķi Edgaru Jaunupu, tādējādi radot iespaidu, ka aiz darījuma kulisēm vīd Jaunupa, Martinsona un politiskās apvienības “Attīstībai/Par!” (“A/Par!”) spocīgie stāvi.

Ļoti iespējams, ka tas tā arī ir, lai gan arī pirms šī darījuma “A/Par!” ietekme abos medijos bija nenoliedzami liela. Tas, ka raidījuma “Kur tas suns aprakts?” nemainīgs “eksperts” ir tieši Jaunups un citi šī politiskā spēka “draugi”, par to liecina vairāk nekā jebkurš ieraksts “Lursoft” datu bāzē. Par labu šai versijai runā gaidāmās Rīgas pašvaldības vēlēšanas, kuras “A/Par!” un tās sponsoriem būs ļoti nozīmīgas. Tāpēc jākoncentrē visi spēki, lai iegūtu maksimālu ietekmi Rīgas domē.

Svarīgākais, par ko izvairās runāt

Taču Latvijas politiskās skatuves aizkulisēs darbojas vēl kāds personāžs, kuru “De facto” sižetā pat nepiemin. Tiek minēti dažādi uzvārdi, uzņēmumu nosaukumi un to īpašnieki, politiskās partijas un interešu grupas, taču bieži vien par cilvēka rīcību un viņa darbības motivāciju daudz vairāk pasaka nevis tas, ko viņš runā, bet tas, par ko viņš jebkurā situācijā izvairās runāt. Tāpēc varbūt lielāka vērība šoreiz jāveltī nevis nosauktajiem personāžiem, bet gan tiem, kuri nosaukti netiek. Tiem, kuri it kā nemaz neeksistē uz Latvijas politekonomiskās skatuves?

Runa, protams, ir par Rudolfu Meroni, kuram ir noteiktas intereses Latvijas politiskajā procesā, jo viņam arvien grūtāk saglabāt savu “Lemberga lietā arestētās mantas glabātāja” statusu. Lai varētu arī turpmāk bezbēdīgi operēt ar šiem līdzekļiem viņam nepieciešams stabils politiskais atbalsts. Bez ietekmes medijos to grūti panākt. Līdzšinējā pieredze liecina, ka Meroni īpaši neskopojas, apmaksājot dažādus PR projektus, jo nauda jau nenāk no viņa personiskās kabatas, bet gan no “arestētās”. To, vai šajā darījumā kaut kādā veidā bijis iesaistīts Meroni, redzēsim jau pavisam drīz - pēc viesu sastāva “TVRīga 24” raidījumos un sekojošām publikācijām “la.lv” portālā.