Beidzot formulēta Latvijas valsts “nacionālā ideja”
Taču pirms aplūkosim, ja tā var teikt, Zakatistova formulu, neliela atkāpe, kas ar to cieši sasaucas. Trešdienas vakarā Latviju sasniedza ziņa, ka jaunajā Eiropas Savienības “Atjaunotnes plānā” Latvijai iedalīti 2,9 miljardi eiro. Atskanēja neviltoti sajūsmas saucieni - oho! Tāda nauda! Taču jau nākamajā rītā (tajā pašā, kad Zakatistovu pārņēma gluži vai pravietiska apskaidrība “no augšas”) šo sajūsmu nomainīja neizpratnes pilns aizvainojums. Sociālajos tīklos bija paklīdusi ziņa (par laimi, kļūdaina), ka mums - 2,9 miljardi, bet Igaunijai un Lietuvai vairāk. Attiecīgi 3,3 miljardi un 6,3 miljardi eiro.
Lai arī drīz vien atklājās, ka kļūda cēlusies no nepareiziem aprēķiniem, sākotnējā sabiedrības reakcija liecināja par kādu ārkārtīgi būtisku lietu. Tas, ka Latvijai iedalīts vismazāk, nešķita pārsteigums. Nepatīkami - jā, aizvainojoši - jā, bet ne pārsteidzoši. Tas tika uztverts gandrīz pašsaprotami. Parādījās atgādinājumi, ka jau PSRS laikos lietuvieši prata no Maskavas vairāk naudas izsist. Pārsteidzoši būtu, ja Latvijai pēkšņi būtu iedalīts vislielākais kumoss. Piemēram, kā kompensācija par iepriekšējās krīzes laikā sniegto nepietiekamo atbalstu vai kā kompensācija par zaudētajiem darbaspēka resursiem. Ja tā notiktu, tad tas tiktu uztverts gandrīz kā brīnums. Savukārt mazākais atbalsta apjoms tika uztverts kā norma.
Izvirzās jautājums, kāpēc tā? Kāpēc mēs paši esam tik mazprasīgi? Atbilde slēpjas mūsu nacionālajā filozofijā. Var pat teikt ‒ daudzu nonievātajā dzīvesziņā. Diemžēl runa ir nevis par to “dzīvesziņu”, kuru mēs gribētu sev pierakstīt, balstoties uz tiem folkloras tekstiem, kurus varam iztulkot sev pietiekami komplimentāri, bet gan uz to reālo nacionālo valsts filozofiju, kuru ceturtdien formulēja Zakatistovs.
Lūk, viņa precīzs citāts: “Vai mēs iznāksim no krīzes[,] saprazdami to, ka darbs nes labumus caur nodokļu sadalījumu valstī, vai mēs iznāksim cauri [?!], saprotot, ka, ja tu elpo, tad vienalga tevi atbalstīs. Un tad tās nākotnes izvēles kļūst aizvien sarežģītākas... kurš grib dalīt naudu tikai tāpēc, ka kāds elpo. Un tā nav laba lieta. Tas ir pret Latvijas tautas dzīvesziņu.” Jāatzīst, nedaudz Zakatistovam paglaimoju, sakot, ka viņš ārkārtīgi precīzi definējis šo valsts “nacionālo ideju”. Viņš šo ideju ir precīzi definējis pēc būtības, bet verbāli izteicies samērā nesakarīgi. Atmetot liekvārdību, Zakatistova formula skan - Ja tu vēl elpo, tad valstij tev palīdzēt nevajag.
Zakatistovs un šīs viņa filozofijas piekritēji droši vien teiks, ka ne tā viņš bija domājis un ir apzināti pārprasts, taču patiesībā ir tieši otrādi. Šādās nepiegludinātās frāzēs parādās domas dziļākā būtība. Tāpēc attīstītajās demokrātijās tik ļoti pieķeras pie publisku personu nejauši izteiktām frāzēm, jo tiek uzskatīts, ka gudri un pareizi runāt prot gandrīz visi, tāpēc cilvēku īstās un patiesās domas izlien ārā tieši tad, kad viņi nejauši pārsakās. Tieši tad saskaņā ar psihoanalīzes tēva Zīgmunda Freida atziņām no cilvēka zemapziņas ārā izlien tas, ko viņš gribētu noslēpt no citiem.
Ne velti Zakatistovs, pasakot, ka atbalsta sniegšana tiem, kas elpo, nav laba lieta, piesauc Latvijas tautas dzīvesziņu, jo tur šī ideja ir burtiski kanonizējusies. Par tās dziļo nospiedumu mūsu nācijas zemapziņā liecina tas, ka ikviens latvietis, dzirdot vārdu salikumu “ar ragaviņām uz mežu”, bez papildu skaidrojuma lieliski saprot, par ko ir runa. Būtu tikai loģiski, ja Zakatistovs ierosinātu šo “gudrību” iebalsot Satversmes preambulā.
Taču atmetot jokus pie malas, jāatzīst, ka
Zakatistovs gribot negribot precīzi izteic to filozofiju, pēc kuras vadās Latvijas valdošā politiskā šķira. Tā ir - ja būtu mūsu griba un mūs nespiestu ārējā pasaule, tad vispār nekāda atbalsta vājajiem, jo, ja esi nabags, tad pats vainīgs. Ja vēl elpo, tad nerādies acīs un netraucē mums dzīvot.
Priecājies, ka pa īstam tevi nevedam ar ragaviņām uz mežu.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
