Linkaita un Kariņa konflikts. Cīņa par varu valdībā saasinās

Kad satiksmes ministrs Tālis Linkaits intervijas laikā pastāstīja par savu saķeršanos ar premjeru Krišjāni Kariņu, biju nedaudz pārsteigts. Kāpēc Linkaits tik atklāti par šo konfliktu stāsta? Turklāt izdevumam, kurš ir klajā opozīcijā valdībai un nesaudzīgi kritizē satiksmes ministra pārstāvēto Jauno konservatīvo partiju (JKP). Varēja taču par konfliktu noklusēt, vai vismaz to pasniegt neitrālākā formā. Kāpēc strīds tik brīvi tiek iznests uz āru?
10.06.2020. Bens Latkovskis
 
Kad varēs ķerties pie ES “atjaunotnes” miljardu apgūšanas, tad arī būs pienācis īstais laiks jaunai, par “uzņēmējiem” vairāk domājošai valdībai. Augsne šīm pārmaiņām jāgatavo laikus. Tas tad arī varētu būt Linkaita atklātības patiesais iemesls ©Neatkarīgā

Tiem, kas nav lasījuši vakardienas “Neatkarīgajā” publicēto interviju, dažos vārdos atkārtošu konflikta būtību. Nesen noslēdzās Autotransporta direkcijas izsludinātais autobusu pārvadājumu iepirkuma konkurss. Ar konkursa rezultātiem kaut kādu iemeslu dēļ nebija apmierināts premjers. Acīmredzot nebija uzvarējuši “pareizie”. Kariņš pie sevis izsauca satiksmes ministru, kuram “paaugstinātā balsī apmēram stundu” spieda atcelt šos rezultātus. Turklāt draudot, faktiski šantažējot ministru: “ja tu neizslēgsi vienu konkrētu uzņēmumu no konkursa, tad mēs tev atņemsim naudu reģionālajiem pārvadājumiem.” Runa ir par uzņēmumu “Sabiedriskais autobuss”, kurš uzvarējis vairākās iepirkuma lotēs.

Kā intervijā saka Linkaits: “Es kā politikā jauns un nepieredzējis, līdz šim ar politisko mobingu neesmu saskāries, bet nu es, kamēr šajā amatā būšu, šādiem spiedieniem nepakļaušos. Tas ir skaidrs.” Satiksmes ministrija aprēķinājusi iespējamos zaudējumus, kādus radītu konkursa rezultātu pārskatīšana. Ja “Sabiedriskā autobusa” uzvarētās lotes tiktu atdotas otrās vietas ieguvējam, tad tas valstij radītu 27 miljonu eiro lielus zaudējumus, pārvadājumu sadārdzināšanās dēļ.

Tāds īsumā ir šis stāsts, un jāmēģina sniegt atbildes uz sākumā uzdotajiem jautājumiem. Uzreiz jāsaka, ka starp konspiratīvo un parasto notikumu skaidrojumu, tas ir, starp rūpīgi plānotu vairākgājienu kombināciju un nejaušu apstākļu sakritību, kad cilvēki rīkojās [tik gudri vai dumji] kā ieraduši to darīt, es gandrīz vienmēr kā ticamāko izvēlos parasto. Arī šoreiz man labpatiktos domāt, ka Linkaits man kā samērā senam paziņam, vienkārši draudzīgi runājot, pastāstīja par savām domstarpībām ar premjeru. Taču jebkurā gadījumā, ja politiķi kaut ko žurnālistam saka (vienalga vai atklātā intervijā vai pusčukstus kafejnīcā), tad gandrīz vienmēr viņiem ir konkrēts mērķis. Bieži vien politiķis caur žurnālistu mēģina pateikt kaut ko kādam citam.

Šajā gadījumā Linkaits Kariņam pasaka, ka pēdējam pakļauties netaisās. Respektīvi, varbūt, tu, Krišjāni, kādam arī liecies autoritāte, bet ne man un manai partijai.

No politiskās stabilitātes viedokļa pašreizējā valdības konstrukcija ir ļoti ambivalenta. No vienas puses, piecas partijas ar samērā līdzīgu mandātu skaitu veido koalīciju, kurā valdības vadītājs nāk no partijas, kurai ir vismazākais mandātu skaits. Varētu domāt - kur ne vēl nestabilāku konstrukciju? Taču no otras puses, šībrīža politiskā konstelācija ir tāda, ka citu koalīciju pat teorētiski grūti iedomāties. Līdz ar to visiem jāsadzīvo kā ir, samierinoties ar neizbēgamajām savstarpējām pretrunām. Taču tādā piespiedu kopdzīvē neizbēgami sākās nervu cīņa - kurš kuru?

Koalīcijā visvairāk mandātu ir JKP, turklāt tā ir viskareivīgāk noskaņota. Tā neslēpj, ka gribētu būt dominējošā partija, kura diktē valdībai dienas kārtību un spēles noteikumus. Viņi demonstrē (nav pat svarīgi, cik patiesi) gatavību jebkurā brīdī pamest valdību, ja viņus kaut kas “pa īstam” neapmierinās. Cik tur ir patiesa gatavība, cik blefs, neviens nezina. Tai skaitā pats Kariņš, kuram nemitīgi jāizliekas neredzam JKP ministru nevērība pret sevi. Viņš sevi pozicionē kā miermīlīgu un uz sarunāšanu tendētu valdības vadītāju, taču kādā brīdī šī pozīcija var viegli pārvērsties vienkārši nekādā - tukšā vietā. Premjers nevar mūžīgi piekāpties vienai partijai un kļūt par tādu kā kāzu ģenerāli, kuru neviens neņem vērā.

Atbilstoši Satversmei Ministru Prezidentam ir plašas pilnvaras, jo tieši viņš valdībā aicina ministrus. Viņš kā uzaicinājis Linkaitu, tā arī viņu var no valdības izmest. Tā tas ir uz papīra. Praksē viss ir mazliet citādi. Nevis premjers aicina ministrus, bet koalīcijas partijas deleģē ministrus valdībai. Ja JKP nolemtu tik viegli savu ministru neatdot (kā KPV LV piekāpās Nemiro gadījumā), tad Kariņa valdība kristu. Taču te atkal viss nav tik vienkārši. Pirmkārt, iespēja izveidot citu koalīciju ir tikpat kā neiespējama. Otrkārt, Latvijas politiskā pieredze liecina, ka mūsu valdības nekrīt kaut kādu politisku pretrunu vai domstarpību dēļ. Tās krīt vienīgi tad, kad Vecrīgas kafejnīcās un Saeimas koridoros ir izveidota jau cita valdība.

Jau kādu laiku apkārt klīst runas par to, ka tiek gatavota valdība, kuru varētu veidot tā pati esošā koalīcija, bet jau ar citu spēku sadalījumu un citu premjeru. Lai arī visbiežāk tiek minēts Juris Pūce, tikpat labi viņa vietā var gadīties arī kāds cits. Kāpēc gan ne no JKP?

Vispirms gan jānokārto ģenerālprokurora apstiprināšana, un jānoslēdz novadu kartes pārzīmēšana. Kad šie darbi būs pabeigti un varēs ķerties pie ES “atjaunotnes” miljardu apgūšanas, tad arī būs pienācis īstais laiks jaunai, par “uzņēmējiem” vairāk domājošai valdībai. Augsne šīm pārmaiņām jāgatavo laikus. Tas tad arī varētu būt Linkaita atklātības patiesais iemesls.