Ar reputācijas noteikšanu likumos var viegli iebraukt grāvī

“Neatkarīgā” jau rakstīja par satiksmes ministra Tāļa Linkaita saķeršanos ar premjeru Krišjāni Kariņu. Premjers stundu paaugstinātā balsī spiedis ministru atcelt autobusu pārvadājumu iepirkuma konkursa rezultātus tajās lotēs, kurās uzvarējis uzņēmums “Sabiedriskais autobuss”, kur patiesā labuma guvējs esot Leons Brandavs. Linkaits premjera spiedienam nav pakļāvies un konkursa rezultātus atcelt nedomā. Tādas gan arī nav viņa tiesības.
12.06.2020. Bens Latkovskis
 
©F64

Šis nelielais incidents rada zināmu kognitīvo disonansi daudzu taisnprāšu galvās. Kā tad tā? Linkaits taču pārstāv Jauno konservatīvo partiju (JKP), kura vienmēr pozicionējusies kā galvenā (vienīgā īstā) cīnītāja par “visu labo”, pret “visu slikto”. Taču šoreiz Linkaits ir nostājies Brandava pusē, kurš šo pašu taisnprāšu acīs ir tumšāks par tumšu. Līdz ar to sanāk, ka JKP nostājusies “tumsas spēku” pusē.

Situāciju ļoti precīzi raksturo bijušā Rīgas domes deputāta Olafa Pulka ieraksts sociālajā tīklā “twitter”. Atbildot uz portāla “lsm.lv” informatīvo ierakstu - “Saistībā ar kritiku par reģionālo pārvadājumu iepirkumu Tālis Linkaits rosinājis no dalības publiskajos iepirkumos izslēgt pretendentus ar sliktu reputāciju.” - Pulks raksta: “Vai tad Brandava reputācija nebija zināma? Vajadzīgs likums, lai saprastu, ka viņam nedrīkst uzticēt nodokļu maksātāju naudu?”

Šajās Pulka ieraksta divās rindiņās ir ietverta dziļa politiska jēga ar dubulto dibenu. No vienas puses, Pulks arī sevi labprāt pieskaitītu cīnītājiem “par visu labo”, un tad rodas jautājums - kur problēma? Pieņemam likumu par to, ka iepirkumos nedrīkst piedalīties pretendenti ar sliktu reputāciju, un “gaismas spēki” triumfēs. Taču Pulks šo ierosinājumu neuzņem uz urrā! Kāpēc?

Iemesli ir divi. Vispirms, pats Pulks uzskata, ka viņš nekļūdīgi var noteikt, kuram ir un kuram nav reputācijas problēmas. Taču otrs un galvenais iemesls ir cits. Visticamāk, arī pats Linkaits šo ierosinājumu ir iesniedzis vairāk joka pēc. Jau sarunā ar “Neatkarīgo” Linkaits pieminēja, ka virzīs līdzīgu priekšlikumu un smaidot piebilda, ka redzēs, ko tad “Vienotība” teiks. Acīmredzot Linkaits nojauta, ka arī pašai “Vienotībai” pietuvinātiem uzņēmējiem ir savas reputācijas problēmas. Kad, runājot par reģionālo pārvadājumu iepirkumu, ieminējos par Brandava reputāciju, tad Linkaits visai nevērīgi atteica - tur visiem ir reputācijas problēmas.

Ko no tā visa var secināt? Nebūtu slikti, ja cilvēka vai uzņēmuma reputāciju varētu precīzi noteikt ar kādu fizikālu mēraparātu. Tad varētu konkursu kritērijos iekļaut reputācijas punktu, kuru neizpildot, pretendentu no konkursa izslēgtu. Protams, tādi redzami reputācijas traipi kā zaudētas tiesvedības vai nodokļu parādi jau tagad ir iekļauti kritērijos, bet tam pašam Brandavam šajā ziņā viss ir tīrs. Vismaz juridiskā ziņā. Savukārt, ja sākam runāt morālā plānā, tad viegli aizslīdam pa ļoti plānu ledu. Tieši tāpēc Linkaits par savu ierosinājumu smaidīja. Jo viņš zināja, ka

izplūduši “reputācijas” kritēriji ir abpusgriezīgs zobens, nebeidzamas tiesāšanās un lielas problēmas arī pašai “Vienotībai” (un, protams, arī citu partiju) pietuvināto politbiznesmeņu komfortam.

Visbeidzot, kuri tad būs tie svētie priesteri, kuri vērtēs citu reputāciju? Un pēc kā vērtēs? Vai kāda politiķa vai uzņēmēja pirms desmit gadiem veikts morāli diskutabls ieraksts sociālajā vietnē “Draugiem.lv” arī var tikt iztulkots kā nesavietojams ar labu reputāciju? Ja kāds domā, ka sabiezinu krāsas un cenšos demagoģiski aizstāvēt kaut kādus apšaubāmus darboņus, tad ne man šie darboņi draugi, ne brālēni. Vienkārši pietiek paskatīties, kas šobrīd notiek ASV un Eiropā, lai kļūtu skaidrs, ka tuvojas svētās inkvizīcijas laiki, kad apskādēt “reputāciju” varēs tikai ar to vien, ka neizrādīsi pietiekami lielu degsmi, metot pagales sociālo tīklu naida sārtos, uz kuriem tiks dedzināti kārtējie “nelieši”. Tā kā ar tām “reputācijām” likumos labāk nesteigties. Var tālu aizbraukt.