Bikšes sešmetrīgā putuplasta lelle – pateicība vai provokācija?

16. jūnijā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Rīgā atklāta Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesora, tēlnieka Aigara Bikšes skulptūra "Mediķi pasaulē". Oficiālajā pasākuma anotācijā teikts, ka tā radīta, lai pateiktos veselības aprūpē strādājošiem...
25.06.2020. Bens Latkovskis
 
Bikše ir mākslinieks līdz pēdējam matu galiņam, tāpēc uztvert pie Latvijas Nacionalā mākslas muzeja izstādīto kiču viens pret vienu nozīmē izrādīt necieņu viņa talantam ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Skaidrs, ka nopietni mākslinieki par to, ko ar saviem darbiem gribējuši pateikt, neraksta preses relīzēs. Māksla nav tā substance, ko var aprakstīt. Tā ir jāredz un jāizjūt. Turklāt katram mākslas darbam, kas pretendē uz kaut ko vairāk par amatniecisku darinājumu, jābūt dubultam, pat trīskāršam dibenam, dziļākam zemtekstam, kurus nepiedien atklāt virspusīgās anotācijās. Dubultais dibens ir arī šim mākslas darbam. Jau sākot ar to, ka nevar lāga saprast - kas tas ir? Patiesa pateicība vai provokācija?

Pati skulptūra ir neparasti vienkārša. Tā veidota pseidosociālistiskā reālisma garā un lieliski iederētos blakus ģipša gulbīšiem pie Bulduru stacijas. Kādreiz tur bija arī ģipša pionieris ar kaklautu un sveicienā paceltu roku. Šo primitīvisma garu autors mēģina uztiept arī skatītājiem oficiālajā preses relīzē, kurā par šo daiļdarbu teikts vienkāršā, ikvienam saprotamā valodā: “Sešus metrus augstajā skulptūrā attēlota mediķe, kura izgājusi no procedūru telpas un aizvērtām acīm mazliet izstaipās, sagatavojoties nākamajam darba cēlienam.”

Kopš kura laika mākslas darba aprakstā tiek minēts tas, ko redz ikviens skatītājs? Vai LMA profesors arī savās lekcijās, stāstot par citiem slaveniem mākslas darbiem, apraksta, kādi tie izskatās? Parasti mūsdienu mākslas darbu anotācijas sastāv no gara, grūti saprotamu svešvārdu virknējuma, kura galvenā jēga ir pateikt - skaidrs, ka nekas nav skaidrs, un katrs tur var ieraudzīt to, ko grib ieraudzīt.

Jebkurā gadījumā tas, ko skatītāji ierauga vispirms, gandrīz nekad nav mākslas darba dziļākā būtība, tāpat kā kriminālromānos tas, uz kuru krīt lielākās aizdomas, gandrīz nekad nav īstais slepkavnieks. Šeit jālieto vārds - gandrīz -, jo pastāv arī “māksla”, kuras vienīgā jēga ir tās pārdošanas vērtība. Varbūt konkrētajā gadījumā Bikšes darbā nekāds dubultais dibens nav jāmeklē? Varbūt tas ir pašā virspusē un nekādi netiek slēpts? Runa ir par autora politisko piederību partijai “Attīstībai/Par!” un piedalīšanos 29. augustā paredzētajās Rīgas domes vēlēšanās. Tādā gadījumā viss šis pasākums izskatās kā priekšvēlēšanu kampaņas elements atpazīšanas veicināšanai. Ja tas tiešām ir tik banāli, tad nez kā tas palīdzēs Bikšem-politiķim, bet Bikši-mākslinieku tas noteikti atmet tālu atpakaļ. Pat negribas ticēt šādai tēlnieka mākslinieciskai degradācijai.

Nevar teikt, ka Bikše būtu ļoti ražīgs tēlnieks. Pazīstamākais viņa darbs ir “Divi Raiņi” pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Šī monumentālās tēlniecības darba mākslinieciskā kvalitāte šaubas nerada. Sociālajos tīklos viņam piedēvēja arī citu pretrunīgu, taču stilistiski un apmēros ļoti līdzīgu skulptūru “Pērtiķis Sems”, taču tas ir pavisam cita mākslinieka - Denisa Prasolova darbs. Iespējams, ka Bikše no viņa ir iedvesmojies, taču skaidrs ir viens - viņš nekad agrāk nav darbojies 1952. gada sociālistiskā reālisma garā. Tāpēc nopietni uztvert to, kas rakstīts preses relīzē, un uzskatīt to par viņa vēstījumu, nozīmē izrādīt necieņu pret Bikšes talantu.

Tomēr jāatgriežas pie pamatjautājuma - kāda ir šīs skulptūras izstādīšanas jēga? Ja tā ir pateicība, tad kā tā ir izpaudusies? Vai Bikše par savu naudu to ir izveidojis, novietojis, iegrāmatojis KNAB dokumentos kā priekšvēlēšanu izdevumus vai tieši otrādi ‒ par šīs “pateicības” producēšanu vēl papildus saņēmis finansējumu un priekšvēlēšanu publicitāti? Ja patiesībai atbilst otrs variants, tad “pateicība” pēc īstas pateicības neizskatās. Tad tas ir prasts PR triks vai vienkārša provokācija.

Visa līdzšinējā Bikšes dzīve liecina, ka viņš pēc sava rakstura ir mākslinieks līdz pēdējam matu galiņam. Tāpēc gribas šajā viņa akcijā atrast arī kādu māksliniecisko komponenti, ne tikai politisko PR. Mūsdienu māksla savā būtībā ir antikonvencionāla. Iztapt mazprasīgai publikai vai servili apkalpot eliti neskaitās pie labā toņa. Tāpēc novietojot pilsētas centrā šādu kiču, mākslinieks it kā norāda garāmgājējiem no sešu metru augstuma - ejiet jūs visi ieskrieties, kas faktiski arī ir galvenā mūsdienu mākslas ideja. Atšķiras vienīgi veidi, kā to pateikt. Cits to saka smalkāk, aizplīvurotāk, cits rupjāk, atklātāk. Bikše šoreiz īpaši neslēpjas un visu saka tieši.

Tāpēc arī mediķiem veltītās skulptūras dziļākais zemteksta slānis nav pārāk dziļi apslēpts. Ja rudenī pie Saeimas protestējāt tik kusli un pieklusināti, ka nespējāt panākt pirms tam likumā iebalsoto algas palielinājumu (skaļākos protestētājus mītiņa vadītāji speciāli kušināja), tad saņemiet šo kiču.

Māksla bieži kaitina sabiedrību. Tas ir viens no tās mērķiem - sapurināt, likt paskatīties no citas puses. Bikšes māksla nav izņēmums. Jautājums, kā pret to izturēties? Var pasmieties, var sašust, var paiet garām vienaldzīgi. Mākslā nav viennozīmīgi vērtējumi. Vieniem Bikše šķiet izcils mākslinieks, citiem prasts konjunktūrists, trešiem cinisks politikānis. Visi varianti ir iespējami, visi varianti pieņemami. Katrs var izvēlēties sev tuvāko. Par laimi, dzīvojam vēl brīvā valstī, kurā nav iedzīvināts totalitārs režīms. Pagaidām. Varbūt tieši par to mums liek padomāt Bikšes sešmetrīgā putuplasta lelle.