Nepārvaramās vandalisma tieksmes pēkšņs saasinājums

Valdošā koalīcija 15. jūnijā vienojās būvēt koncertzāli bijušās LKP CK ēkas vietā Elizabetes ielā 2. Var jau būt, ka kaut kur kuluāros Aigars Štokenbergs vai kāds cits arī šo variantu bija piedāvājis, bet faktiski tas sabiedrībai nāca kā pēkšņs pārsteigums. Taču tas netraucēja jau nākamajā dienā šo lēmumu atbalstīt valdībai.
26.06.2020. Bens Latkovskis
 
No arhitektūras viedokļa nojaukt šo septiņdesmito gadu modernisma ēku, kura samērā labi ieguļas esošajā pilsētvidē un ir pietiekoši labi saglabājusies, ir ārkārtīgi tuvredzīgi. Tas ir īsts vandalisms. Apmēram tāds pats kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados raksturīgā vēlme uz pretvācu viļņa nojaukt pusi Vecrīgas, lai tās vietā liktu “latvisko” arhitektūru – Finanšu ministrijas ēku, Armijas ekonomisko veikalu, Doma laukumu ©Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Kāpēc milzīgā steigā jāpieņem apšaubāms projekts? Projekta aizstāvju argumenti ir vairāk kā nepārliecinoši. To faktiski nav. Kultūras ministra Naura Puntuļa teiktais, ka projekts ļauj “atbrīvoties no šī komunisma rēga, kas joprojām klaji demonstrē komunisma laika patvaļu, uzbūvējot pilsētas parkā, labākajā pilsētas vietā nomenklatūras ēku”, varbūt skanētu pārliecinoši drīz pēc Alfrēda Rubika apcietināšanas tieši šajā ēkā 1991. gada augustā, bet ne 2020. gada jūnijā.

Ja jālieto šāda līmeņa argumentācija (patiesībā demagoģija), tad skaidrs, ka nopietnu argumentu nav vispār. Tāpēc nākamajā dienā tika publiskots jau “nopietnāks” arguments - bijušās LKP CK, tagad “Pasaules tirdzniecības centra” ēkas renovācija izmaksāšot 30 miljonus eiro. Tas patiešām būtu nopietns arguments bez pēdiņām, ja šiem 30 miljoniem būtu arī kāds konkrēts segums. Tas ir, tāme ar attiecīgiem būvniecības speciālistu parakstiem. Tādas tāmes nav. Ir tikai konkrētībā nebalstīts, tukšs ministra apgalvojums par 30 miljoniem.

Vienīgais arguments, kuru dzirdot, neizlaužas Staņislavska - “Neticu!”, ir bijušās kultūras ministres, tagad Eiroparlamenta deputātes Daces Melbārdes teiktais: “Ja sāksies diskusijas, kāpēc nacionālo koncertzāli nevar būvēt Elizabetes ielā 2, paredzamā nākotnē koncertzāli neuzcels”. Šis arguments, lai arī diezgan patiess, nevar tikt uztverts kā relevants. Tas drīzāk raksturo mūsu politiskās elites spēju sadarboties un atrast saprātīgus kompromisus. Pareizāk sakot, šīs elites hronisko nespēju saprātīgi strādāt.

Tāpat nenopietns, drīzāk no propagandas arsenāla ņemts, ir pēc naftalīna smakojošais “Šlesera un Šķēles” arguments. Daudzi Kronvalda parka projekta pretinieki par ideālāko koncertzāles būvniecības vietu uzskata “Uzvaras parku” Pārdaugavā. Kādas tur Šlesera un Šķēles intereses?

Vai mūziķis pēc profesijas un dedzīgs koncertzāles būves atbalstītājs Daniels Pavļuts un “Atmodas” laika ikona Dainis Īvāns, kuri publicējuši argumentētus rakstus pret koncertzāles būvi Kronvalda parkā, arī pūš Šķēles un Šlesera stabulē? Visur saskatīt kaut kādus “pirkstus” ir vienkārši bezgaumīgi un senili. Ja ir konkrēti fakti, tad tos, lūdzu, galdā. Ja tādu nav, tad šāda muldēšana piedien, sēžot uz soliņa trolejbusa pieturā un gaidot transportu, bet ne nopietnās diskusijās.

Kādi ir mani iebildumi pret šo projektu? Katram ir savi prioritāri argumenti, kuri šķiet svarīgāki par citiem. Man personiski vissvarīgākais šajā jautājumā ir arhitektūras un pilsētvides aspekts. No arhitektūras viedokļa nojaukt šo septiņdesmito gadu modernisma ēku, kura samērā labi (nesaku, ka ļoti labi) ieguļas esošajā pilsētvidē un ir pietiekoši labi (nesaku, ka ļoti labi) saglabājusies, ir ārkārtīgi tuvredzīgi. Patiesībā tas ir īsts vandalisms. Apmēram tāds pats kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados raksturīgā vēlme uz pretvācu viļņa nojaukt pusi Vecrīgas, lai tās vietā liktu “latvisko” arhitektūru - Finanšu ministrijas ēku, Armijas ekonomisko veikalu, izveidotu Doma laukumu. Tagad pie jaunā Vecrīgas veidola esam pieraduši, bet varbūt tomēr būtu labāk, ja tolaik nojauktās ēkas būtu saglabājušās?

Pret vēsturisko mantojumu jāizturas ar cieņu. To varbūt lāga nesaprot no arhitektūras tālu stāvoši cilvēki, kuriem bijusī “cekas” ēka Elizabetes ielā nešķiet diez cik pievilcīgs arhitektūras piemineklis, bet to labi saprot speciālisti. Tāpēc starp sabiedrībā autoritāti iemantojušiem arhitektiem nav neviena, kurš atļautos publiski atbalstīt šīs ēkas nojaukšanu. Ja kāds tādu zina, būtu pateicīgs, ja to norādītu komentāros.

Skaidrs, ka Rīgā ir daudzas citas vietas, kur koncertzāle dotu lielāku impulsu apkārtējās teritorijas attīstībai un jauniem, vizuāli iespaidīgiem pilsētas akcentiem. Daži vārdi par koncertzāles izmaksām. Ir cilvēki, kuri šādas būves vienmēr vērtē tiešo izmaksu kategorijās. Mana pārliecība ir tāda, ka labai arhitektūrai un pievilcīgai pilsētvidei nauda nav jāžēlo. Tā vienmēr atmaksājas ilgtermiņā, jo pievilcīga arhitektūra, pirmkārt, veicina pilsētas atpazīstamību, un līdz ar to, ne tikai tūristu, bet arī biznesa pieplūdumu (slavenā Sidnejas Operas nama atklāšana 1973. gadā veicināja tieši Sidnejas kļūšanu par Austrālijas galveno pilsētu, pastumjot malā Melburnu). Otrkārt, (kas varbūt pat svarīgāk) estētiski interesanta, dārga vide palīdz uzlabot apkārtējo cilvēku (vietējo iedzīvotāju) mentalitāti, atradinot sabiedrību no “nabadzības domāšanas”, kuru uztur un atražo mūžīga tiekšanās pēc visa lētākā. Tāpēc pārlieka taupība un skopums nesekmē attīstību un uzplaukumu.