"KPV LV" stratēģija Rīgas vēlēšanās – iet perpendikulāri "pamatplūsmai"

Partijas "KPV LV" Rīgas domes vēlēšanu saraksta prezentācija ne ar ko nepārsteidza. Blāvas, pagarlaicīgas runas, jebkādu uzskatāmu materiālu trūkums un aprauts pasākuma noslēgums bez aicinājuma uzdot jautājumus klātesošajiem saraksta līderiem.
01.07.2020. Bens Latkovskis
 
Ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs, savas partijas Rīgas vēlēšanu saraksta prezentācijā smalki paironizēja, sakot: “Es nevaru sagaidīt, kad Ralfs Nemiro kļūs par Rīgas mēru.” ©Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Tomēr jebkurā pasākumā ir savas “rozīnītes”. Arī šajā tādas bija. Neraugoties uz nogurdinošo karstumu, partijas līderi - Atis Zakatistovs, Ralfs Nemiro, Jānis Vitenbergs un arī pārējie bija ģērbušies tumšos uzvalkos, baltos, līdz augšai aizpogātos kreklos ar kaklasaitēm. Tam droši vien bija jāliecina par vēlmi pierādīt sev un pasaulei, ka viņi ir nopietni politiskie spēlētāji ar tikpat nopietniem nodomiem.

Skaļi pateikt, cik šie nodomi ir nopietni, atļāvās ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs, labākajās metaironijas tradīcijās ar pavisam nopietnu sejas izteiksmi, pasakot: “Es nevaru sagaidīt, kad Ralfs Nemiro kļūs par Rīgas mēru.” Atzīšos, no ekonomikas ministra tik smalku joku nebiju gaidījis, un tas man lika pat skaļi iesmieties.

Tas, ka šis joks vismaz man šķita smieklīgs, liecina, ka ar "KPV LV" varbūt tik slikti nemaz nav. Atceros, pirms vairāk nekā desmit gadiem biju uz Latvijas sociāldemokrātu kongresu, kur Dineviča un Īvāna grupējumi savā starpā cīnījās par to, kuri tad ir “īstie” sociāldemokrāti (ar 0,...% reitingu). Toreiz tas nebija smieklīgi it nemaz. Pat ne traģiski. Vienkārši nožēlojami. "KPV LV" līdz tam vēl pagarš ceļš ejams.

Nopietni runājot, partiju "KPV LV" sevi cienošā sabiedrībā nav ierasts slavēt. Tai pielipusi “kotlešnieku un aļķīša cienītāju” birka. Valda grūti iedragājama pārliecība, ka tā ir lētu populistu partija, kuras biedri prot tikai solīt, bet ne darīt. Jāsaka godīgi, šādu trendu lauzt nav viegli, un arī šobrīd politisko vērotāju vidū valda diezgan liela vienprātība, ka šai partijai izredzes gaidāmajās Rīgas domes vēlēšanās pārvarēt 5% barjeru ir tuvas nullei.

Lai saprastu situāciju, kādā ir nonākusi "KPV LV", ir skaidri jādefinē šīs partijas pozīcija uz Latvijas politiskās skatuves. "KPV LV" bieži tiek dēvēta par partiju, kura visu kaut ko ir vēlētājiem sasolījusi. Taču šīs partijas piedāvājumā uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, kurās partija ieguva ļoti atzīstamus rezultātus, nekādu dižo solījumu tieši vēlētājiem nebija. No 13 solītajiem darbiem absolūtais vairākums skāra veicamos pārveidojumus valsts pārvaldē. Līdz ar to galvenais uzbrukuma objekts, galvenais ienaidnieks, pret kuru vērsās "KPV LV" bija valsts pārvalde. Ja citām partijām šis naida objekts bija Lembergs, krievi, “naciķi”, “tumsoņas”, “austrumi”, “rietumi”, tad KPV LV visu savu elektorālo niknumu vērsa pret valsts pārvaldi un tās politisko iemiesojumu (pēc "KPV LV" pārliecības) “Vienotību”.

Kad pēc vēlēšanām "KPV LV" rāmi iekļāvās tajā pašā vecajā, bet iepriekš tik nīstajā valsts pārvaldē un “Vienotības” vadītajā koalīcijā, tad likumsakarīgi tika zaudēta arī vēlētāju uzticība. Faktiski pazuda "KPV LV" pastāvēšanas jēga. Pirms vēlēšanām skaļi kliedza - nekad ar šitiem neliešiem pie viena galda, bet pēc vēlēšanām rātni ēd no rokas. Elementāra loģikas saka, ka šādai, savus galvenos principus nodevušai partijai nav nekādu izredžu, un tai jānoiet no skatuves. Taču politiskā loģika ne vienmēr atbilst dzīves loģikai. Vēl jo vairāk, ja ir septiņkārtīgi palielināts partiju finansējums no valsts budžeta, un partijām paveras plašās iespējas reklamēties.

Es principiāli nepiekrītu visai izplatītajam uzskatam, ka vēlēšanās nauda ir bezmaz vai izšķirošais faktors. Daudz tuvāks realitātei ir apgalvojums, ka no “sūda pīrādziņu neizcepsi”. Līdz ar to, ja nav kazai piena, tad... Ja "KPV LV" ir nolaiduši savu reitingu līdz statistiskās kļūdas līmenim, tad to pacelt ir mazas izredzes. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī Rīgas saraksta prezentācija izgaisināja pēdējās cerības, ka "KPV LV" kadru rezervē ir kāds paslēpies dārgakmens. Izņemot jau minētos Zakatistovu, Nemiro un Vitenbergu tur nav neviena, kurš spētu bez lapiņas pateikt, kāpēc viņš grib iet par deputātu un galvenais, ko īsti vēlas panākt?

Taču nauda ir, arī saraksta līderis - Nemiro ir, tad nu jāizdomā, ar kādu galveno ideju iesim šoreiz? Parasti cilvēki atkārto tās pašas darbības, kuras viņiem nesušas panākumus iepriekš. Ja iepriekšējās vēlēšanās tika lamāta valsts pārvalde, tad arī tagad uzsvars tiek likts uz to, ka Rīga ir pārvaldīta nepareizi. Tagad nāksim mēs, un visu izmainīsim. Ir arī definēts ienaidnieks - ārpakalpojums - kuru vilkt ārā, atbildot uz jebkuru jautājumu. Taču ar to acīmredzami ir par maz, jo ar to pašu, ka līdz šim Rīga pārvaldīta nepareizi, uz vēlēšanām iet pilnīgi visas partijas. Tāpēc jāizdomā, ar ko mēs atšķirsimies?

Tā vien šķiet, ka kaut kādā rīdzinieku aptaujā atklājies, ka cilvēkus interesē drošība, tāpēc "KPV LV" šo vārdu piesauc vietā un nevietā. Taču tikpat labi uzsvars uz drošību varētu būt brāļu Ģirģenu ideja. Taču viena pati abstrakta drošība "KPV LV" nespētu izvilkt no 1% reitingu bedres.

Tāpēc ir parādījusies ideja iet perpendikulāri tā saucamo latvisko partiju pamatplūsmai “modernisma” jautājumos. Proti, atrast savu nišu kā zaļo, progresīvo, “velorastu” nīdējiem.

Apelējot pie tiem vēlētājiem, kuri ikdienā pārvietojas galvenokārt ar personisko automobili un kurus visa šī modernā gājēju, velosipēdistu un sabiedriskā transporta prioritāte līdz sirds dziļumiem kaitina.

Pilnīgi apzināti Nemiro atļaujas uzsvērt, ka nedomā rūpēties par to, lai padarītu Rīgu zaļāku. “Rīga jau tāpat ir zaļa,” viņš saka pilsētu turpmākas automobilizācijas faniem. Runājot plašāk, ideja ir pagalam vienkārša. Ja orientācija uz kotlešnieku un aļķīša cienītāju elektorātu atnesa panākumus pirms diviem gadiem, tad kāpēc mainīt orientāciju?