Prezidenta Levita pirmais gads. Gaidas un realitāte

Pirms gada sēdēju Saeimas viesu sektorā un telpā ienāca toreiz vēl prezidenta amata kandidāts Egils Levits. Viņš bija manāmi apmulsis, varbūt pat bikls. Ar visiem, kas sēdēja pirmajās rindās, viņš tā garlaikoti sarokojās. Arī ar mani. Lāga vīrs, tāds bija pirmais iespaids. Nevarētu teikt, ka viņā bija jaušama enerģija un degsme rīkoties. Drīzāk gurda vienaldzība pret apkārt notiekošo. Ja ir vēlme, tad to var arī interpretēt kā viedu pacelšanos pāri visam pasaulīgajam.
13.07.2020. Bens Latkovskis
 
Egils Levits 2019. gada 29. maijā Saeimas viesu sektorā, gaidot Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanu rezultātus ©Bens Latkovskis

Prezidenta ārējā nedrošība toreiz šķita saistīta ar momenta lielo nozīmi un varēja gaidīt, ka, kļūdams oficiāls Valsts prezidents, Levits nodemonstrēs stingrāku, pārliecībā balstītu stāju. To, ka līdz šim viņš no šīs stājas demonstrācijas izvairās, viņa aizstāvji attaisno ar to, ka mūsu prezidentam “pēc Satversmes nemaz nav tik daudz to pilnvaru” un tamlīdzīgi.

Tiesa, prezidentam varbūt arī nav daudz pilnvaru, bet nekādas pilnvaras nav nepieciešamas, lai stingri paustu savu pārliecību. To var vienkārši izteikt katram labi saprotamā veidā. Tad jau tālāk redzētu, vai Saeimas deputāti, vai kāds cits šo pārliecību ņem vērā, vai to ignorē. Tas pat nav tik daudz atkarīgs no kaut kādos papīros (lai arī tik būtiskos kā Satversme) ierakstītām pilnvarām, cik no personības lieluma. Var patikt vai nepatikt Vaira Vīķe Freiberga, bet nevar noliegt, ka viņai bija gan pārliecībā balstīta pozīcija, gan autoritāte ne tikai Saeimas deputātos, bet arī sabiedrībā.

Par Levitu to nevar teikt. Varbūt viņam arī ir kaut kādā stingra, pārliecinoša pozīcija kādā jautājumā, bet vismaz publiski viņš to neizrāda. Vismaz ne dedzīgi un ar entuziasmu. Visi viņa izteikumi ir tik kusli, ka ne uz kādu līderību nevelk. Sabiedrība to jūt un par prezidentu sāk ironizēt. Pagaidām gan tikai par viņa dīvaino vēlmi veidot jaunvārdus-salikteņus, bet ir tikai pagājis viņa prezidentūras pirmais gads.

Piekrītu tiem, kuri saka - prezidentam nemaz nav jābūt dedzīgam oratoram, kurš ar kvēlām runām iedvesmo nāciju. Viņam ar darbiem jāpierāda sava autoritāte un morālais spēks. Jāatzīst, ka uz Levitu liku zināmas cerības. Šķita, ka viņš tomēr ir gudrs un patriotiski noskaņots cilvēks. Ilgi gaidīju, kad viņš beidzot sevi parādīs. Diemžēl manas cerības sabirza drumstalās pērnā gada rudenī Valsts budžeta apspriešanas laikā, kad prezidents nodemonstrēja, ka viņam nav nedz autoritātes, nedz morālā spēka.

Toreiz bija radusies pretruna starp medicīnas darbinieku finansēšanas likumu un likumu par Valsts budžetu. Prezidents 20. novembrī LNT pārraidē “900 sekundes” skaidri aicināja Saeimu novērst šīs pretrunas. Saeimas deputāti šo prezidenta draudzīgo aicinājumu klaji noignorēja, bet viņš pēc dažām dienām pielaidīgi budžeta likumu parakstīja. Saprotu, ka prezidents tika nostādīts diezgan neveiklā situācijā, bet jebkurā situācijā var saglabāt un demonstrēt pašcieņu. Pakļāvīgi, bez iebildēm parakstot budžeta likumu, Levits šo iespēju neizmantoja un savu autoritāti nepalielināja.

Nupat līdzīga situācija atkārtojās ar tā saukto reģionālo reformu. Levits to parakstīja, šoreiz gan savu rīcību papildinot ar zināmu kritiku. Reforma esot veikta sasteigti, tā ir nepārdomāta, bez pienācīgas analīzes un ar pašiem iedzīvotājiem konsultējoties formāli. Labi, ka vismaz kaut ko pateica, bet no tā, pēc būtības, nevienam ne silts, ne auksts, jo prezidentā vairs īpaši neklausās.

Par to kā Saeima transformēja prezidenta ierosināto finansējuma palielināšanu politiskajām partijām pat negribas runāt. Tā bija burtiska izņirgāšanās gan par šo prezidenta ierosinājumu, gan par visu sabiedrību. Arī šajā gadījumā Levitam nebija iebildumu. Gluži kā Andas Zaices varonei Rolanda Kalniņa 1967. gadā uzņemtajā filmā “Elpojiet dziļi”: “Es pievienojos... iepriekšējiem runātājiem.”

Prezidenta vēlēšanu dienā Saeimā es sēdēju blakus Levita izvirzīšanas aktīvistēm literātēm Liānai Langai-Bokšai un Rudītei Kalpiņai. Tagad pēc gada, sociālajā tīklā “twitter” izlasot Liānas kārtējo prezidentam veltīto jūsmas ierakstu, iebildu: “Saprotu, ka tev Levits ir īpaši tuvs, bet kā var neredzēt, ka viņš patiešām ir arī ārkārtīgi vājš prezidents. Saeimā vispār neviens viņu nerespektē un izturas kā pret tukšu vietu. Nu, nav par ko viņu slavēt. Varbūt tiešām labs cilvēks, nešaubos, bet tas prezidentam ir par maz.” Uz ko saņēmu atbildi: “Levits nav revolucionārs un harismātisks pūļa ietekmētājs, bet gan intelektuālis - darītājs.”

Patiešām neprasu no mūsu valsts prezidenta būt par revolucionāru un harismātisku pūļa (?) ietekmētāju. Būtu tikai patiesi priecīgs, ja viņš būtu intelektuālis - darītājs. Var jau būt, ka viņš patiešām ir intelektuālis, neņemos spriest. Bet darītājs gan nav. Vismaz pagaidām. Vēl trīs prezidentūras gadi priekšā. Vēl var laboties.